Maldi un patiesības par Stambulas konvenciju un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) konservatīvismu, sabiedrības attieksme pret vardarbību, ostu reformas rītdiena, ko dara vai nedara satiksmes ministrs Kaspars Briškens, kas sagaidāms labklājības jomā – par šīm un citām tēmām “Neatkarīgās” saruna ar labklājības ministru Uldi Auguli ( ZZS).
Saeima ir ratificējusi Stambulas konvenciju, un šajā procesā ir piedalījusies ZZS. Kā jūs skaidrojat, ka ZZS, kas ir definējusi sevi kā konservatīva partija, tomēr ir piekritusi šo konvenciju atbalstīt?
ZZS nav savus uzskatus mainījusi, un, kā bijām konservatīva partija, tā tāda paliekam.
Stambulas konvencija nekad nav runājusi par ko citu kā tikai un vienīgi par cīņu pret vardarbību - pret vardarbību pret sievietēm, pret vardarbību ģimenē, pret vardarbību pret bērniem. Saceltā ažiotāža par šo tēmu ir meli, aizspriedumi, stereotipi. Tam visam nav pilnīgi nekādā sakara ar Stambulas konvenciju.
Stambulas konvencijā ir tādi termini kā “sociālais dzimums”. Kā to skaidrojat?
Jā, ir tāds termins. Paskaidrošu vēlreiz - kas ir “sociālais dzimums”? Mēs piedzimstam kā bioloģiskais dzimums - kā vīrietis vai kā sieviete. Pēc tam mums veidojas sociālais dzimums - mēs mācāmies skolā, ejam augstskolā, strādājam, precamies... Un mums ir dzīves gaitā radušies aizspriedumi un stereotipi. Vienkāršoti skaidrojot - mums veidojas pieņēmumi, aizspriedumi par to, kas katram dzimumam jādara - ka sievietei jāstāv pie plīts un jāaudzina bērni, ka vīrietim jāpelna nauda un viņš nāk mājās noguris. Sieva nav pagatavojusi viņam ēst vai slikti pagatavojusi, vai par maz, un izceļas konflikts un vardarbība.
Var būt arī otrādi - ka vīrs sēž mājās un sieva ir vardarbīga.
Šie ir sociālie dzimumi ar stereotipiem, kas ir sabiedrībā “iesēdušies”. Sociālais dzimums nav kas cits kā tas, kā kāds indivīds savā dzīves laikā ir. Savukārt konvencija nav ne par ko citu kā par pret vardarbību.
Vai ir atšķirība - ir šāds dokuments vai nav? Vai Stambulas konvencija novērsīs vardarbību?
Jā, šāds uzskats tiek pausts. Jo mēs taču paši varot tikt galā - ir taču likumi pret vardarbību. Taču mēs netiekam galā!
Latvijā situācija ir viena no sliktākajām Eiropas Savienībā, ar Skandināvijas valstīm tā nav pat salīdzināma. Jo trūkst pārresoru sadarbības, nav ārējā redzējuma uz šīm problēmām. Mums vajag šo ārējo redzējumu Eiropas telpas kontekstā. Mums ir jāredz problēmu kopums, bet to mēs pašlaik neredzam. Es uzskatu, ka ir nepieciešams, lai uz mums paskatās no malas, lai mēs paši saskatītu problēmas un attiecīgi rīkotos. Nav taču normāli, ja Latvijā 75% sabiedrības ir pret vardarbību, bet 25% - nav pret šo jautājumu attieksmes vai tā ir atbalstoša. 25% no sabiedrības! Tas ir ārprāts.
Vai nav tā, ka šie 25% nav pret vardarbību, bet tā ir tā sabiedrības daļa, kas ir pret LGTB ļaužu tiesību paplašināšanu?
Konkrēti Stambulas konvencija neko tādu neparedz. Publika tiek maldināta. Tiek “nomuļļāta”, “nomuldēta”, “nomelota” problēma.
Eiropas Komisijā ir izveidota organizācija cīņai pret vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm “Grevio”. Ak, šausmas, par kādu monstrozu organizāciju tā tiek “uztaisīta”! Ka nākšot tagad šīs organizācijas pārstāvji kopā ar policiju uz mājām un ņemšot bērnus ārā no ģimenēm. Tā ir maldināšana.
“Grevio” vispār ne ar ko tādu nenodarbojas, tā ir ekspertu grupa, kas novērtē situāciju kopumā un arī Eiropas vienotās telpas kontekstā.
Piemēram, katoļticīgā Polija ir ratificējusi Stambulas konvenciju. “Grevio” ieteikums Polijai ir šāds: “Pievērsiet uzmanību saviem mācību materiāliem! Jums mācību materiālos attēlotas sievietes, kuras stāv pie plīts. Kāpēc visur viņai jāstāv pie plīts? Varbūt viņu var attēlot arī kādā citā vidē un lomā - kā biznesa lēdiju kostīmā, piemēram?” Vai no šādiem ieteikumiem tik ļoti jābaidās? Taču ir politiķi, kas uz šīs tēmas rēķina mēģina taisīt sev politisko un priekšvēlēšanu kapitālu.
Es pārskatīju tos protokolus, kas bija tad, kad Stambulas konvencija tika veidota. Vienīgā valsts, kurai bija iebildumi, bija Krievija, kas tolaik vēl bija Eiropas Padomes (EP) dalībvalsts. Vēl iebildumi bija Azerbaidžānai, kura nav EP valsts un kas nav konvenciju ratificējusi.
Krievija no EP tika izslēgta pēc iebrukuma Ukrainā.
Krievija jau, strādājot pie Stambulas konvencijas kā dokumenta, izgudroja un iesēja propagandas naratīvus, kuriem tagad pakļaujas politiķi citās valstīs un virkne Latvijas partiju.
Es neiešu Krievijas naratīvu pavadā! Ja Latvijā ir spēki, kas grib kā papagaiļi atkārtot Putina izteikumus, lai viņiem veicas, bet es to nedarīšu!
Jūs jau piekto reizi esat ministra amatā - divreiz esat bijis satiksmes un tagad jau trešo reizi esat labklājības ministrs. Jūs varat salīdzināt toreiz un tagad. Kas ir mainījies?
Ir diezgan grūti salīdzināt pašreizējo situāciju ar, piemēram, 2009. gadu, kad pirmo reizi kļuvu par labklājības ministru. Bija liela krīze, naudas nebija, bija tik slikti, ka bija uz laiku jāsamazina pabalsti un pensijas. Tā bija ļoti sarežģīta situācija.
Bet tagad, kad esmu atgriezies amatā, situācija nav mazāk sarežģīta - tagad nauda ir, bet to dalīt atkal ir sarežģīti.
Rodas iespaids, ka labklājības ministram, ekonomikas ministram, pat premjerei ir diezgan maz darba, ja salīdzina ar Satiksmes ministrijas problēmām, kuru sakrājusies milzīga gūzma - “Rail Baltica”, “airBaltic”, pasažieru autobusi, dzelzceļš, ostas. Visur skandāli. Vai valdībā nav izveidojusies tāda kā disproporcija - satiksmes ministram Kasparam Briškenam jāstrādā kā zirgam, kamēr citi var strādāt normālā režīmā?
Bet viņš tieši to ļoti vēlējās.
Kad es atstāju satiksmes ministra amatu 2018. gadā, Satiksmes ministrijai bija vislabākais desmitgades rezultāts starp visām nozarēm.
Jā, pēc tam bija kovids un sākās karš Ukrainā. Un tomēr uzskatu, ka Tālis Linkaits ir satiksmes nozari nolaidis līdz pēdējam. Tāpēc Briškenam to visu labot un celt ir pietiekoši liels izaicinājums.
Bet Linkaita laikā attiecības ar Krieviju spēji pasliktinājās, tāpēc arī kravu apjoms dramatiski saruka...
Bet kāpēc Linkaits nekur nebrauca, neko nekārtoja, neko nedarīja?
Vai tad viņš varēja braukt uz Krieviju un Baltkrieviju?
Kāpēc uz Krieviju vai Baltkrieviju? Ir taču arī citas valstis.
Kazahstāna?
Ir citas valstis un Kazahstāna to skaitā.
Kāpēc viņš sēdēja Latvijā?
Savulaik, divtūkstošo gadu sākumā, es biju “pagastvecis”. Es biju aizsūtījis visus atvaļinājumā un pats rakstīju īsziņas uz tirgu, uz lauksaimniecības uzņēmumiem. Un tad bijušais kolhoza priekšsēdētājs, kurš arī bija sācis zemkopības biznesu, man teica: “Ko tu te dari, kāpēc tu raksti īsziņas? Tev ir jābrauc uz Rīgu un jāvāc nauda šurp priekš pagasta!”
Līdzīgi tas pats ir arī valsts līmenī. Nav jāsēž uz vietas. Neviens investors tāpat vien neatnāks uz Latviju. Ir jāiet viņiem pakaļ, ir jāpiedāvā, jāparāda, kāpēc Latvija ir izdevīgāka, kāpēc caur šejieni jāved kravas ar vilcienu, aviāciju vai autotransportu. Ja ministrs to nedara, tad kāpēc viņš ir satiksmes ministrs? Varbūt tad nevajag tādu ministru un pietiek ar valsts sekretāru.
Kas notiek ar ostām? Valsts ir atņēmusi Ventspils un Rīgas brīvostas pašvaldībām...
Tas vēl nav izdarīts. Bet nu jā - tāda ir bijusi valdības attieksme. Manuprāt, viss jādara kopīgi - valstij un pašvaldībām. Vai kāds, piemēram, izvērtēja iepriekšējo ostu pārvaldes modeli? Vai jaunā pārvaldība ir tikai pārvaldības pēc, vai kāds ir devis ekonomisko izvērtējumu, vai kāds to ir saskaņojis ar Eiropas Komisiju? Nē, nav tas izdarīts.
Cīnīties pret Aivaru Lembergu un “sačakarēt” ostu gan Ventspilī, gan Rīgā? Kas tajā iepriekšējā pārvaldībā bija nepareizs? Vai ir bijuši kādi pārmetumi no Valsts kontroles? Mērķis acīmredzot bija - vajadzēja cīnīties pret Lembergu, pēc tam arī Rīgas ostā likvidēt iepriekšējo pārvaldību, bet Liepājas ostā viss ir atstāts, kā bija.
Iepriekšējā sistēma bija tāda, ka pašvaldība un valsts pārvalda brīvostu vienādās daļās...
Un neviens nevar pieņemt lēmumu, kamēr nav panākts kompromiss un vienots viedoklis.
Vai ZZS kaut ko darīs ostu virzienā, vai spējat kaut ko izdarīt?
Mēs ievērosim Satversmes tiesas spriedumu, kāds tas ir. Jautājums gan ir, kā tiks veidotas jaunas kapitālsabiedrības, kādas būs attiecības starp valsti, pašvaldībām, privāto kapitālu. Tie ir jautājumi, kas joprojām nav skaidri.
Cik patiesa ir tēze, ka ostas gaida slēpta vai atklāta privatizācija, kurai sākums būs akciju kotēšana biržā?
Nedomāju, ka ostas būs tās, kuras tiks privatizētas tūlīt un tagad uz pusdienas laiku. Drīzāk, ka pirmās, ko kotēs biržā, būs “airBaltic” vai telekomunikāciju jomas kompānijas. Ostām vispirms ir jātiek galā ar savu pārvaldību, kas nav līdz šim izdarīts - Rīgā kapitālsabiedrība nav izveidota, arī Ventspilī tas nav līdz galam izdarīts.
Ko esat paveicis savā tagadējā amatā? Dzirdēju, ka būs vairāk atbalsta autiskajiem bērniem un “mūžīgajiem” bērniem, kur sadarbosieties ar Veselības ministriju.
Jā, ir izdevies tas, ka varam palielināt atbalstu šiem bērniem. Šis atbalsts nebija palielināts kopš 2019. gada, bet izskatās, ka ar šo budžeta pieņemšanu varēsim palielināt atbalstu jau no nākamā gada - 100 eiro klāt pie īpašās kopšanas pabalsta.
Pašlaik esmu nolēmis, ka nepieciešams pārskatīt visu pabalstu sistēmu kopumā, lai pie jebkādām izmaiņām ekonomikā mēs nenonāktu tādā situācijā kā tagad, kad daži pabalsti joprojām nav paaugstināti kopš 2003. gada. Domāju, ka ir nepieciešams pārskatīt sistēmu, lai katru gadu varētu virzīties ar pabalstiem pozitīvā virzienā - nosakot koeficientus, līdzīgi kā ir ar pensiju indeksāciju. Un, ja ir koeficients 1, kas nākamajā gadā nepārsniedz 1, tad lai tas paliek vismaz 1 - lai nenotiek tā, ka pabalsts tiek samazināts.
Tas ir mans mērķis, ko vēlos sasniegt.
Man viens gudrs cilvēks reiz teica, ka labs vadītājs ir tāds, ar kura lēmumiem visi padotie ir apmierināti. Tikai problēma ir tāda, ka šāds vadītājs vēl nav piedzimis.
Kādas problēmas ir nodarbinātības jomā?
Problēma ir darbaspēka trūkums, un tas ir visā Eiropā. Tāpēc nepieciešamas investīcijas - sociālās investīcijas izglītībā, investīcijas bērnos. Zināms, ka nepāraudzināsim ilgstošos bezdarbniekus, vismaz ne lielu daļu no viņiem.
Ir nepieciešamas pārkvalifikācijas iespējas, jo ejam uz digitālu, zaļu ekonomiku un ražošanu. Cilvēki ir jāpārizglīto, jādod iespēja darba devējam cilvēkus neatlaist, saglabāt viņus un mācīt citām vajadzībām. Pasaule mainās, parādās jaunas tehnoloģijas, mākslīgais intelekts. Tas notiek lielā ātrumā, un daudz kas no šodienas produktiem un pakalpojumiem rīt jau būs nevienam nevajadzīga pagātne, tāpēc nepieciešamas investīcijas izglītībā, kas aptver dažādu vecumu auditorijas.
