Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns.
Par veselības aprūpi pēdējos divos gados runājam vairāk nekā jebkad. Covid-19 pandēmija izgaismoja problēmas, par ko iepriekš runāja maz vai nemaz.
Sākoties pandēmijai, valdība solīja, ka naudas ir daudz un pietiks visām vajadzībām, taču sabiedrībā valda viedoklis, ka naudas nemaz tik daudz nav - ārsti ir neapmierināti, slimnīcu kapacitāte ne tuvu nav ideālajai. Kāda ir patiesā situācija? Kur palika solītā nauda?
Ir jānošķir divas atšķirīgas lietas - viena no tām ir tieši Covid-19 pandēmijas kontekstā nepieciešamais finansējums. Šo mērķu īstenošanai finansējums ir bijis pietiekams - divu gadu laikā kopumā piešķirti vairāk nekā 600 miljoni eiro, kas izmantoti slimnīcu kapacitātes stiprināšanai, ārstu un medicīnas personāla papildu atalgojumam par darbu Covid-19 apstākļos un citām ar Covid-19 saistītām vajadzībām. Taču šis finansējums ir paredzēts konkrētam mērķim un izmantojams tieši tagad. Savukārt, kas attiecas uz ilgtermiņa medicīnas personāla un ārstu atalgojumu, kā arī citiem pasākumiem veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai un stiprināšanai, ir skaidrs, ka Covid-19 nauda to nevar atrisināt. Lai stabilizētu un attīstītu veselības aprūpes sistēmu ilgtermiņā, vajadzētu ap 500 miljoniem eiro, taču nākamajam gadam budžetā ir paredzēti vien 130 miljoni eiro. Protams, arī tas ir nozīmīgi. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka veselības aprūpe kļūt arvien dārgāka - parādās jaunas tehnoloģiskās diagnostiskās un ārstniecības iekārtas un zāles, kas ievērojami uzlabotu mūsu cilvēku veselības aprūpi, bet to iegāde prasa lielus ieguldījumus. Lai mūsu valstī dzīvildze turpinātu palielināties, mums ir jārēķinās, ka veselības aprūpes izmaksas objektīvi turpinās pieaugt un naudas vajadzēs arvien vairāk.
Pandēmija parādīja, ka valstī ir vajadzīgas arī mazās slimnīcas - tajās tika izvietotas arī Covid-19 nodaļas. Vai mazo un ne tik mazo slimnīcu resursi tiek pilnībā izmantoti?
Palielinoties stacionēto pacientu skaitam, Covid-19 nodaļas nācās atvērt arī mazajās reģionu slimnīcās. No NVD un Veselības ministrijas puses tika iezīmētas pārraudzības teritorijas - Rīgā tās ir abas universitātes slimnīcas, bet perifērijā septiņas reģionālās slimnīcas. Šīs slimnīcas, apzinoties nepieciešamību un iespējas, bija tās, kas plānoja pacientu aprūpi, izvietojot tos piemērotās ārstniecības iestādēs. Bija vietas, kur mazajās slimnīcās tika izveidotas Covid-19 nodaļas vai arī uz mazajām slimnīcām pārvietoti pacienti ar citām slimībām, atbrīvojot vietu Covid-19 pacientiem augstāka līmeņa slimnīcās. Covid-19 saslimšanas augstākajā punktā redzējām, ka mazās slimnīcas ir resurss, ko varam izmantot krīžu pārvarēšanā. Tas ir sadarbības modelis, ko vajadzētu īstenot arī nākotnē. Taču vienlaikus jāskatās, vai konkrētās slimnīcas sniegtā pakalpojuma līmenis ir atbilstošs vajadzībai, jo zinām, ka ne visās slimnīcās ir pietiekami augstas kvalifikācijas speciālisti un aprīkojums. Mazo slimnīcu kapacitāti vairāk saredzam kā atbalstu ambulatoro pakalpojumu sniegšanā un hronisko pacientu aprūpē, paturot iespēju tajās operatīvi izvērst papildu stacionāra gultas vietas. Tas ir saskaņā ar īstenoto slimnīcu tīkla sakārtošanas procesu, kas paredz veselības aprūpes pamatpakalpojumu saņemšanu iespējami tuvāk pacienta dzīvesvietai.
Eiropas Zāļu aģentūra novembrī ir apstiprinājusi divu jaunu medikamentu lietošanu Covid-19 ārstēšanai - tostarp monoklonālo antivielu grupas zāles “Ronapreve” (kasirivimaba un imdevimaba kombināciju), kas Latvijai esot piegādāts tikai 100 devās. Kāpēc? Vai Latvija ir pasūtījusi un saņēmusi arī citas Eiropā izmantotās zāles Covid-19 ārstēšanai?
Par zāļu iegādi kopā lemj nozares speciālisti un ārstniecības personas. Gada laikā, kopš pacientu ārstēšanai uzsākts lietot „Remdesivir”, Latvija ir pasūtījusi vairāk nekā 36 000 flakonu “Remdesivir”, un tas tiek izmantots Covid-19 pacientu ārstēšanai.
“Ronapreve” ir paredzēts ļoti šaurai pacientu grupai - cilvēkiem ar imūnsupresīvām slimībām, kas neļauj veidoties antivielām, tāpēc iegādātais apjoms ir 100 devu. Savukārt zāles “Molnupiravir”, kas piemērotas plašākam pacientu lokam, Latvija ir pasūtījusi 5760 devu, no tām par pusi devu piegādi jau ir noslēgts līgums. Ja būs nepieciešamība, pasūtīsim papildu devas.
Vēlos uzsvērt, ka mēs runājam par ļoti dārgām zālēm, un efektīvākais ceļš, kā palīdzēt cilvēkiem, ir vakcinācija, kas ir ne tikai simt reižu lētāka par ārstēšanos, bet arī strādā preventīvi, samazinot iespējamību piedzīvot smagu Covid-19 slimības gaitu un izvairīties no nopietnām sekām cilvēka veselībai un dzīvībai.
Jūs uzsvērāt, ka zāles ir ļoti dārgas. Vai taupām naudu?
Nebūt nē, kā jau teicu, par nepieciešamo un pieejamo zāļu iegādi un to apjomu tiek lemts kopīgi ar nozares speciālistiem un ārstniecības personām, kuras vislabāk spēj izvērtēt nepieciešamību un lietderību. Par naudas taupīšanu es nerunāju, bet gan uzsveru, ka daudz efektīvāk izmantot finansējumu ir vakcinēt pēc iespējas plašāku sabiedrības loku, tādējādi samazinot vajadzību pēc dārgākām zālēm.
Lai gan pētījums vēl nav pabeigts, saistībā ar Covid-19 pacientu augsto mirstību izveidotā darba grupa norādījusi, ka cita starpā letāls iznākums ir cilvēkiem ar ielaistām hroniskām slimībām, iemesls ir arī plaša sabiedrības loka nespēja izvērtēt reālo veselības stāvokli un ārsta apmeklējuma atlikšana uz nenoteiktu laiku, tajā skaitā baiļu dēļ saslimt ar Covid-19 ārstniecības iestādē. Līdztekus tam visam sliktā veselības aprūpes pieejamība, it īpaši pandēmijas laikā. Ko darīt?
Visus cēloņus ar vienu metodi atrisināt nevarēs, un tikai NVD nevarēs tikt ar visu galā. Ir saprotams, ka cilvēki atliek došanos pie ārsta, jo baidās ārstniecības iestādē inficēties ar Covid-19. Šajā jautājumā vissvarīgākais ir panākt maksimāli drošu epidemioloģisko vidi - telpu vēdināšana, dezinfekcija un personīgo aizsardzības līdzekļu lietošana. Runājot par veselības aprūpes pieejamību pandēmijas laikā, jāatsaucas uz jau iepriekš pieminēto tēmu par mazo slimnīcu kapacitātes izmantošanu. Redzējām pozitīvus piemērus, bet nevar noliegt, ka ambulatoro ārstniecības iestāžu tīkls nav pilnībā izmantots. Šajās iestādēs mēs saskatām papildu kapacitātes rezerves - pēdējos mēnešos esam aktualizējuši sarunas par ambulatorās medicīnas pakalpojumu novirzīšanu uz nenoslogotajām vietām situācijās, kad kādā vietā rodas pārslodze.
Ir jāapzinās, ka nepietiekamā finansējuma dēļ hroniski uzkrātās veselības aprūpes sistēmas problēmas vienā dienā neatrisināsim - ātru izmaiņu droši vien nebūs. Tā ir sliktā ziņa. Labā ziņa ir tā, ka ilgtermiņa ceļš uz veselības aprūpes pakalpojumu tīkla un sistēmas sakārtošanu ir uzsākts, bet turpmākajiem soļiem būs nepieciešams papildu finansējums.
Tā gan nav tikai NVD atbildības joma, bet es saprotu, ka nozarē ir jāmeklē risinājumi, lai sabiedrība būtu ieinteresēta savas veselības saglabāšanā, veiktu profilaktiskās pārbaudes un vestu veselīgu dzīvesveidu. No NVD realizēto skrīningu datiem onkoloģisko slimību savlaicīgai diagnosticēšanai, tajā skaitā krūts, dzemdes kakla un zarnu vēzim, redzam, ka tikai pavisam neliela daļa skrīningā ietverto personu šo iespēju izmanto. Tāpēc ir jādomā, kā uzrunāt sabiedrību, un jāveicina pašu cilvēku iesaiste savas veselības saglabāšanā, apsteidzot slimību.
Nav noslēpums, ka stipri klibo medicīniskā rehabilitācija, kas pēc slimības cilvēkiem ļautu atgriezties pilnvērtīgā dzīvē un darba tirgū. Vai varam cerēt, ka situācija mainīsies?
Piekrītu - šajā jomā ir daudz ko darīt. Pirms pandēmijas tika iesāktas vairākas iniciatīvas un tām novirzīts arī finansējums, bet darbs ir jāturpina. Sekojot līdzi tendencēm pasaulē, redzam, ka, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, ir iespēja ieviest inovatīvus rehabilitācijas pakalpojumus ne tikai klātienē, bet arī attālināti. NVD turpmāk ieguldīs pūles, lai arī Latvijā ieviestu šāda veida pieeju, kas ļautu nodrošināt medicīnisko rehabilitāciju ar mazāku medicīnas personāla iesaisti. Piekrītu, ka rehabilitācijas joma ir jāattīsta, taču tam ir nepieciešams finansējums.
Ģimenes ārsti sūdzas, ka viņu kapacitāte ir nepietiekama darbam Covid-19 apstākļos - nepieciešama arī trešā māsa vai cits atbalsta personāls, kas ārstam ļautu pieņemt vairāk pacientu. Diskusija par to notiek - vai ir pieņemti kādi lēmumi?
Ģimenes ārstiem Covid-19 pandēmijas laikā ir noteikta papildu piemaksu sistēma, kas tajā skaitā ir mērķēta uz prakšu kapacitātes palielināšanu, tostarp pieņemot darbā papildu personālu. Tiek nodrošinātas piemaksas par sasniegtajiem vakcinācijas aptveres rādītājiem, noteiktu vecuma grupu pacientu vakcināciju, hronisku slimību pacientu vakcināciju, kā arī piemaksas par vakcīnas ievadi katram pacientam prakses telpās vai dodoties pie pacienta uz mājām.
Jāatgādina, ka valsts pērk pakalpojumus, kurus iedzīvotājiem sniedz ģimenes ārstu prakses, savukārt darbu praksē organizē un personālu nodrošina ģimenes ārsts.
Diskusija par papildu personāla apmaksāšanu no valsts līdzekļiem pastāv, bet vēl nav pieņemti galīgie lēmumi. Par to, ka ģimenes ārstu prakšu kapacitāte ir jāpalielina, jautājumu nav, bet tas ir jāsasaista ar sasniedzamajiem rezultātiem.
Salīdzinājumā ar vecās Eiropas un daudzām citām pasaules valstīm Latvijā onkoloģisko slimību ārstēšanai ļoti bieži tiek izmantoti morāli novecojuši medikamenti, lai gan ir alternatīvie, tā saukti inovatīvie medikamenti, kurus daudzviet izmanto kā pirmās līnijas zāles. Cik naudas budžetā tika prasīts un cik būs pieejams?
Jāatzīst, ka iepriekšējos gados onkoloģisko inovatīvo medikamentu jomā mēs neesam sasnieguši pat mūsu kaimiņvalstu līmeni. Lai Latvijā valsts apmaksātu visus inovatīvos medikamentus, kuru izmaksu efektivitāte ir apstiprināta un kuri ir ļoti nepieciešami mūsu onkoloģiskajiem pacientiem, papildus ir nepieciešami 60 miljoni eiro, taču valsts budžetā šim mērķim nākamajam gadam ir piešķirti 20 miljoni eiro. Daļa no šī finansējuma segs finansējuma deficītu tiem pacientiem, kam ārstēšana jau ir uzsākta un šogad ir jāturpina. Šobrīd notiek pārrunas ar ražotājiem un onkoloģijas speciālistiem par jaunu inovatīvu medikamentu iekļaušanu valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Mēs uzskatām, ka kaut arī neliels, bet progress šajā jautājumā būs redzams, taču ir skaidrs, ka kaimiņvalstu līmeni mēs vēl nesasniegsim.
Zināms, ka zāļu ražotāji ir piedāvājuši uz rezultātu vērstu sadarbības modeli, kura ietvaros zāļu ražotājs finansē sākotnējo ārstēšanu - ja pierādās, ka tās ir efektīvas, tad finansiālās saistības tālāk uzņemas valsts. Respektīvi, no valsts līdzekļiem tiek apmaksāta tālākā pacienta ārstēšana. Vai tā ir atbalstāma iniciatīva?
Ar šo iniciatīvu esam iepazinušies, un kopumā tā ir atbalstāma, tāpēc ir uzsākta inovatīvu risinājumu ieviešana apmaksas sistēmā un nākamajā gadā varētu tikt realizēts kāds šīs sistēmas pilotprojekts. Skatīsimies, kā tas izdosies, kā izdosies salāgot finansējuma proporcijas, bet uzsvēršu, ka esam ieinteresēti uz rezultātu vērstas ārstēšanas finansējuma sistēmas izveidē.
Par kādiem procesiem veselības jomā liecina pieņemtais 2022. gada budžets? Vai optimismam ir pamats?
Jā, optimismam ir pamats, jo ir apsolīts salīdzinoši liels finanšu piešķīrums. Protams, ka vajadzību ir daudz vairāk, nekā šis piešķīrums spēj nosegt, bet tas tomēr ir salīdzinoši liels piešķīrums atbilstoši kopējām valsts budžeta iespējām. Viena no jomām, kur naudas būs vairāk, ir jau pieminētā onkoloģija, kurā valsts kompensējamo medikamentu sarakstā varēsim iekļaut ne tikai jaunas zāles, bet ieviest arī mūsdienīgas ārstniecības metodes, tajā skaitā diagnostiskos izmeklējumus un terapiju. Finansējums paredzēts arī “dzeltenā koridora” izveidošanai, kas ātrāku piekļuvi ārstam un diagnostikai dos onkoloģiskajiem pacientiem dinamiskajā novērošanā jeb tiem pacientiem, kuriem jau ir noteikta onkoloģiskā diagnoze, bet ir nepieciešama regulāra uzraudzība. Lielāks finansējums un izmaiņas būs arī mājas aprūpes un paliatīvās aprūpes jomā. Uzlabojumus pacienti noteikti sajutīs.
