Latviešu nacionālo partizānu sīkstās un ilgās cīņas ar padomju okupantiem kopumā zināmas arī tiem, kuri par tām nav daudz interesējušies. Taču nupat kā bija atzīmējama 80. gadadiena vācu okupācijas zonā notikušai kaujai, kas “plašākā un ilgstošākā visā Latvijas nacionālās pretestības kustības vēsturē”.
Interesentus par latviešu bruņoto cīņu pret okupantiem gaida Rubeņa bataljona muzejs atrodas Ugālē un Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā. Var teikt arī tā, ka gaida šo muzeju pastāvēšanas tagadējais garants, novadpētnieks Andrejs Ķeizars. Gan tiem, kas līdz muzejiem nonāks, gan tiem, kuri nenonāks, stāstīsim par kaujām no 14. novembra līdz 9. decembrim ar kulmināciju un atrisinājumu pie Zlēkām no 5. līdz 9. decembrim. Diemžēl neatkarīgi no tā, cik šīs kaujas ievērojamas pašas par sevi, tās aizsedz šo kauju dēļ uz Zlēkām aizsūtītā vācu soda ekspedīcija, ar kuras darbošanās aprakstu šis stāsts tika sākts pirms nedēļas.
Plašākā nozīmē šis stāsts tika aizsākts 15. septembrī ar publikāciju “Baušķenieki bija vienīgie, kuri savu pilsētu pret padomju armiju aizstāvēja paši". Proti, ārpus vāciešu noteiktās latviešu mobilizācijas vācu armijā savāca karaspēka vienību, kas atsita padomju armijas uzbrukumu brīdī, kad šā uzbrukuma pārsteigtie vācieši to nebija spējīgi izdarīt. Tā nu tas bija, bet kā būtu bijis bez baušķenieku rīcības? Vai Padomju armija tad būtu ieņēmusi Rīgu jau 1944. gada jūlijā?
Kaut ar ironiju vai atrunām, ka tā tikai spēle ar domino kauliņiem, Bausku var nosaukt par šādu kauliņu, kas krītot aizrautu sev līdzi nākamo kauliņu Rīgu, tūlīt pat Kurzemi, tālāk Austrumprūsiju un vēl tālāk, tālāk, tālāk, līdz Staļina armija apstātos nevis pie Elbas upes, bet pie Atlantijas okeāna. Vai, vai, vai, cik tas būtu slikti. Tad mēs tagad dzīvotu kā Ziemeļkorejā, kuras iedzīvotāji nezina, cik slikti būt pārvērstiem no cilvēkiem par biorobotiem. Jā, bet tad Zlēkās nogalinātie cilvēki droši vien nebūtu nogalināti.
Tālāk baušķenieku stafeti pārņēma nacionālie partizāni - tādā nozīmē kā cilvēki, kuri ņem rokās ieročus brīvprātīgi, nevis valsts noteiktas, ar represijām realizētas mobilizācijas dēļ. Tomēr kaut kādai kārtībai jābūt, lai cilvēki zinātu, par ko viņi cīnās. A. Ķeizars par nacionālo partizānu cīņas tiesisko pamatu uzrāda dokumentu ar sadzīvisko nosaukumu “Atlantijas harta".
“Atlantijas harta” - ASV prezidenta un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes premjerministra 1941. gada 14. augusta kopīgais paziņojums par mērķiem, kuru sasniegšanai abas valstis apņemas karot ar nacistisko Vāciju. Pirmajā punktā tās jau iepriekš pašas atteicās no teritoriāliem ieguvumiem kara rezultātā un tālāk it kā solījās gādāt, lai arī citi rīkotos tāpat. Proti, lai nenotiktu teritoriālas izmaiņas, kas neatbilst tautu brīvi izteiktai gribai un lai tautām būtu tiesības noteikt savu pārvaldes formu.
Gribējās domāt, ka gan savu amatu, gan iepriekšējo nopelnu dēļ par nopietniem cilvēkiem uzskatāmie Franklins Rūzvelts un Vinstons Čērčils šīm valstīm tik nopietnā brīdī kā 1941. gada vasara runāja par politiku, nevis par tautu tiesību pamatojumu šīs retorikas izgudrotāja Johana Gotfrīda fon Herdera (1744-1803) daiļradē. Savukārt runai par politiku vajadzēja būt runai par noteikumiem, ar kādiem divi tomēr pieņem savā pulciņā trešo - Padomijas diktatoru Staļinu par spīti tam, ka visa viņa iepriekšējā politika bija vērsta uz teritoriju iegūšanu tieši tāpēc, lai ieviestu tajās savu diktatūru. 1941. gada vasarā šāda politika bija novedusi viņu grūtībās, jo viņš tobrīd zaudēja teritorijas tādu pašu politiku piekopjošajam Vācijas diktatoram Hitleram. Rūzvelts un Čērčils vienojās pārliecībā, ka šīs nelaimes mācība un viņu abu pamācības vedīšot Staļinu pie prāta un viņš no iepriekšējās politika atteiksies. No šodienas skatpunkta atliek strīdēties par to, vai Rūzvelts un Čērčils bija vairāk stulbi vai vairāk ģļēvi un ja viņi meloja, tad meloja vairāk citiem, nekā sev, vai vairāk sev, nekā citiem.
Reālais Atlantijas hartas pielietojums izrādījās uzsist cenu, par kādu Staļins nopirka tiesības sagrābt tik daudz teritoriju ar tajās dzīvojošam tautām, cik vien viņa militārie spēki to ļāva. Šī cena bija Padomijas uzbrukums Japānai, laužot savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, ko Japāna bija demonstratīvi ievērojusi tad, vācu karaspēks atradās pie Padomijas galvaspilsētas Maskavas un Staļina varas zīmolpilsētas Staļingradas. Ir pamats pārliecībai, ka Padomija būtu sabrukusi pie visniecīgākā grūdiena vēl arī Tālajos Austrumos, no kurienes viss Padomijas karaspēks bija izvākts tieši tāpat, kā tagad tas ir aizsūtīts karot Ukrainā. Skaitās, ka Padomija nolīgto cenu tik tiešām samaksājusi ar 1945. gada 9. augusta iebrukumu Japānas okupētajos Ķīnas apgabalos un salās, kuras Japāna bija atkarojusi no cariskās Krievijas 20. gadsimta sākumā. Līdz ar to Atlantijas harta bija savu uzdevumu izpildījusi un savu spēku zaudēja.
Attiecīgi - latviešu nacionālo partizānu karam vajadzēja beigties jau 1945. gada rudenī, nevis gadus desmit vēlāk, kā tas norādīts Heinriha Stroda grāmatu (jā, divu dažādu grāmatu) “Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944-1956" vienādajā nosaukumā. Diemžēl reāli tā notikt nevarēja. Pirmkārt, 1945. gadā cilvēki nezināja to, ko mēs zinām šodien, tajā skaitā par jau minēto Krievijas-Ukrainas karu. Otrkārt, asinsatriebību ķēde bija tā sasējusi dzimtas, tautas un saimnieciski, militāri vai ideoloģiski noformētās sociālās grupas, ka drīzāk izbeidzās šīs grupas savu darboties spējīgāko pārstāvju personās nekā atriebības starp tām.
Andrejs Ķeizars uzskata, ka labākais risinājums būtu bijis kompromiss pēc lietuviešu parauga. Proti, nacionālo partizānu cīņu izbeigšana gadus divus trīs ātrāk nekā Latvijā un nevis vienkārša nolīšana maliņā, bet iesaistīšanās varas - komunistu partijas un no tās atvasinātajās iestādēs, graujot tās nevis ar ieročiem, bet ar birokrātiskām metodēm.
Hartas faktisko anulēšanu nevar izskaidrot ar to, ka 1945. gada vasarā F. Rūzvelts jau bija miris un V. Čērčils uz laiku atstādināts no izpildvaras funkcijām. Tieši otrādi, Atlantijas hartas piemērs raksturo ASV un Lielbritānijas politiku neatkarīgi no tā, kādi uzvārdi cilvēkiem, kuri attiecīgajā brīdī šo politiku realizē. Līdz ar to Atlantijas hartas vietā liktā 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma izpilde ir tieši tikpat ticama kā Atlantijas hartas izpilde gadījumos, tiklīdz kāds piedāvās ASV un tagad vairs tikai tradīciju dēļ pieminamajai Lielbritānijai pienācīgu samaksu par līgumsaistību nepildīšanu. Ja nu kāds par to šaubās, tad lai pajautā Ukrainai, pie kā novedis tā sauktais Budapeštas memorands - Ukrainas 1994. gada 5. decembra pievienošanās līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, kas reāli nozīmēja valsts teritorijā esošo kodolieroču atdošanu Krievijai apmaiņa pret Krievijas, Lielbritānijas un ASV drošības garantijām. Kad Krievija 2022. gada 5. decembrī atzīmēja memoranda parakstīšanas 28. gadadienu ar raķešu uzbrukumu Ukrainas kritiskajai infrastruktūrai, Ukrainas ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, ka “nekādi līgumi ar Krieviju nedarbojas”. Tā, protams, taisnība, bet Krievijas uzbrukuma galvenie mērķi nebija viena vai vairākas katlumājas. Tika sasniegts mērķis parādīt pasaulei, ka līgumi ar ASV ir tieši tas pats, kas līgumi ar Krieviju.
Attiecībā uz Latvijas nacionālajiem partizāniem ASV un Lielbritānija oficiāli nebija izpaudusies nekā, bet šī kara provocēšana pa kaktiem tomēr notika. Vairākiem Latvijas Republikas sūtņiem ārzemēs tika dota iespēja darboties plašāk nekā privātpersonām, par kādām viņus bija padarījusi Latvijas okupācija, kas ietvēra arī viņiem doto pilnvaru anulēšanu. Šajā sakarā jāatzīmē Voldemārs Salnais (1886-1948) kā Latvijas sūtnis Zviedrijā. Pēc Latvijas okupācijas viņš iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai protesta notu sakarā ar Baltijas valstu okupāciju, neatbildēja uz Kirhenšteina valdības rīkojumu nodot sūtniecību PSRS iestādēm un atteicās atgriezties Latvijā.
Šajā stāstā galvenais, ka V. Salnais 1943. gadā izveidoja sakarus ar Latvijas Centrālo Padomi, kurā uz slepenām sanāksmēm pulcējās Latvijas Republikā līdz politiķu amatiem izsitušies vai kā savādāk pamanāmi cilvēki, kurus vispirms padomju un pēc tam vācu okupācijas režīms bija atstājuši brīvībā. Padome sūtīja V. Salnajam ziņas vai savas vēlmes par stāvokli Latvijā un pretī saņēma apliecinājumus, ka Rietumu valstis to vien domā, kā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Neviena šo valstu amatpersona publiski par to neteica ne pušplēsta vārda, bet bijušie sūtņi lipināja kopā burtus, zilbes vai vienkārši laipnus vārdus, ko viņiem esot teikuši viņu diplomātu darbā iegūtie paziņas. Rezultātā viņi uzbūra ainas par ASV un Anglijas karaspēka iesoļošanu Latvijā ar nosacījumu, ka kāds viņus uz šejieni pasauks. Nav izslēgts, ka viņi uzķērās arī uz kāda apzināti melīga un acīm redzami aplama solījuma, kādam viņi gribēja ticēt.
Savukārt Centrālā padome bija izveidojusi ciešu saistību, gandrīz vai saplūdusi ar vācu okupantu izveidoto bijušo aizsargu, policistu u.tml. varas darbu pratēju vienību, kādu vācu okupanti bija 1944. gada vasarā sapulcinājuši ar nolūku atstāt viņus partizānu darbībai tajās Latvijas vietās, no kurām nāksies atkāpties. Šīs vienības priekšgalā tika nolikts Latvijas Republikā ģenerāļa pakāpi ieguvušais Jānis Kurelis (1882-1954), no kura uzvārda šis vienības dalībnieki ieguva kureliešu apzīmējumu. Taču tā paša gada rudenī vācu represīvās iestādes ar savu spiegošanas aparātu konstatēja, ka saformējušas savā aizmugurē partizānus, kuri to vien gaida, kad vācu sakāves frontē dos iespējas sakaut viņus arī aizmugurē.
Kā vēlāk rakstīja ārpus visas šīs rosība palikušais vācu okupācijas iestāžu funkcionārs Osvalds Freivalds (1905-1975), kurelieši esot atradušies Centrālās padomes militārās komisijas priekšnieka, kapteiņa Upelnieka faktiskā vadībā: “Neraugoties uz niecīgo sastāvu un apbruņojumu, Kureļa grupas štābs nebeidz jūsmot par saviem nereālajiem nākotnes plāniem un apelēt pie iedzīvotāju patriotiskajām jūtām, it kā ar to vien jau pietiktu boļševiku atvairīšanai... Ja boļševiku laušanos uz priekšu nevar apturēt divas vācu armijas, tad par kaut kādas 1918. g. situācijas rašanos nevar ne runāt,” O. Freivalds no pirmo 10 gadu distances nosodīja viņu vieglprātību. Te citētas dažas rindas no O. Freivalda grāmatas “Kurzemes cietoksnis”, kuras pirmās daļas pirmais izdevums iznāca 1954. gadā.
Kad vācieši saprata sava pasākuma izgāšanos, viņi 1944. gada 14. novembrī apcietināja Kureļa grupas štāba priekšnieku Kristapu Krišu Upelnieku (1891-1944) kopā ar visu štābu. J. Kurelis tika atzīts par tā saukto “kāzu ģenerāli”, ko sodīja ar izlamāšanu un pratināšanu, bet Upelnieku un vēl septiņus virsniekus nošāva 20. novembrī Liepājā. Lielākā daļa kureliešu ļāva sevi atbruņot. Viņus sašķiroja tādos, kurus var ielikt citās vācu armijā izveidotajās latviešu daļās un tādos, kuri, drošs paliek drošs, jāpatur koncentrācijas nometnēs.
Kureļa grupā manīto vīru kopskaitu mēdz noapaļot uz trijiem tūkstošiem, bet tā bija ļoti plūstoša grupa, kurā visu laiku nāca klāt no latviešu leģiona un mobilizēšanas leģionā pamukuši cilvēki (tas bija viens no iemesliem, kāpēc vāciešu visu šo veidojumu represēja), kuri tikpat veikli pamuka vēl tālāk. Līdz šķirošanai starp kaut cik paciešamiem un pavisam neuzticamiem nonāca ap pusotru tūkstoti cilvēku.
Mazliet atstatus no Kureļa grupas lielākas daļas izvietojās Roberta Rubeņa (1917-1944) komandēta rota, kas strauji uzauga līdz bataljonam ar apmēram 450 vīriem, kuru rīcībā ložmetēji un mīnmetēji, ambulance un saimniecības aprīkojums. Viņi atbruņošanas rīkojumam nepakļāvās un no 14. novembra līdz 8. decembrim karoja ar vāciešiem. Tādējādi ne etniskā, bet militārā nozīmē vācu karaspēka vienība bija kļuvusi par partizānu vienību. Protams, ka tādu pavērsienu vācieši negaidīja. Uz pārsteiguma rēķina rubeniešiem izdevās veiksmīgas kaujas, bet kopumā partizāni nevar uzvarēt regulāro armiju atklātā karā. Kauju fināls norisinājās pie Zlēkām un gala rezultātā rubenieši no superpartizāniem kļuva par parastajiem partizāniem, dezertieriem, bēgļiem. Citiem vārdiem sakot, viņiem nācās izklīst mazās grupiņās, aizejot pa visdažādākajiem ceļiem gan šā vārda burtiskajā, gan pārnestajā nozīmē: “Daļa rubeniešu pēc cīņām ar vāciešiem un pēc slēpšanās mežos nonāca 212. frontes izlūkošanas nodaļā vai citās vācu militārās izlūkošanas grupās vai izdzīvošanas nolūkos bija spiesti uzņemt kontaktus ar Kurzemes mežos dislocētajiem padomju kaujiniekiem,” uzskaita vēsturnieks Uldis Neiburgs rubeniešu kaujas finālam veltītajā apcerējumā “Izrēķināšanās atbalsis: Zlēku traģēdija” grāmatā “Grēka un ienaida liesmās” (R., 2018).
Rubeniešu kaujas būtu arī pašas par sevi atzīmējamas Latvijas 20. gadsimta vēsturē, taču tās diemžēl kļuva par iemeslu vāciešiem aizsūtīt uz Zlēkām soda ekspedīciju, kuras upuru skaitu U. Neiburgs novērtē ar 57-85 civiliedzīvotājiem un ap 110 karavīriem no dažādām militārajām vienībām un Zlēku apkārtnē klīstošiem dezertieriem.
.
