Atkal melnas dienas Latvijas vēsturē - vācu okupantu soda ekspedīcija laikā no 1944. gada 6. līdz 9. decembrim nogalināja līdz diviem simtiem cilvēku, kuriem kaut kāda, bet daudzos gadījumos nekāda saistība ar Kurzemes mežos, konkrēti Zlēku pagastā manītajiem partizāniem, dezertieriem un visiem citiem nacistu režīma pretiniekiem.
Par slepkavībām vainīgi ir slepkavas ar SS obergrupenfīreru un policijas ģenerāli Frīdrihu Jekelnu (1895-1946, attēlā) priekšgalā.
Savu nāvi pie karātavām viņš bija ne vien simtkārtīgi, bet tūkstoškārtīgi nopelnījis pat bez tā, ka Zlēkās viņš nevienu nebija nogalinājis pašrocīgi. Tiktāl tā bija pašsaprotama darba dalīšana starp pavēlu devējiem un izpildītājiem. Toties nesaprotami, kāpēc viņam izvirzītajās apsūdzībās vispār izlaista soda ekspedīcija, kuras vadīšanai viņš ieradies tiešā tuvumā Zlēkām. Jā, arī bez šiem notikumiem pietika pierādījumu viņa sodīšanai ar nāvi, bet kāpēc gan padomju okupācijas režīma laida garām izdevību parādīt vācu nacistu noziegumu vismaz kā atsvaru padomju okupantu noziegumiem Kurzemē un visā Latvijā? Tikai pēc gadiem 15-20 padomju režīms sāka Zlēku notikumus šādā veidā ekspluatēt. Kāpēc tas nenotika uz karstām pēdām?
Nav gan pamata sacīt, ka padomju režīms būtu notikumus Zlēkās slēpis. Traģēdijas pirmajai gadadienai tika pieskaņota Ventspils laikraksta “Brīvā Venta” 1945. gada 13. decembra publikācija ar šādu notikumu gaitas aprakstu: “Kliegdami un aurodami, daži vācu karavīri ar pistolēm un automātiem dzen pāri laukam uz mežmalu pulciņu sieviešu. Viņas raud un elso, ne par to, ka šis gājiens ved uz nāvi, bet par to, ka bērni tām atņemti un palikuši apdzērušos hitleriešu varā. Kas noticis ar tiem?" Uz šo jautājumu rakstā atbildēts mazliet iepriekš: "Vienu otru dzīvi palikušo bērnu hitleriskie plēsoņas meta māju degošajos sārtos, apsedzot viņu moku kliedzienus ar saviem dzīvnieciskajiem rēcieniem.”
Tomēr padomju režīms neizspieda no Zlēkām visu, ko būtu varējis izspiest, piekarot šo gadījumu pie lielā zvana - uzliekot uz skatuves Latviešu biedrības namā, kur tika uzvesta nacistisko kara noziedznieku tiesāšana ar lozungu “Rīga - mazā Nirnberga”. Vēlāk gan padomju propaganda pievērsās Zlēkām ar pietiekami lielu sparu, ko apliecināja Zlēku upuru izvākšana no viņu sākotnējām apbedījuma vietām uz speciāli ierīkotu piemiņas vietu.
Ilgo kavēšanos var izskaidrot ar nejaušībām, ar nolaidību un arī ar gudru ziņu neprovocēt jautājumus, kāpēc varonīgās un praktiski neuzveicamās padomju partizānu vienības “Sarkanā bulta” varoņdarbi Zlēkās aprobežojās ar sekmīgu aizmukšanu no vācu soda ekspedīcijas. Kāpēc tobrīd ap simts vīriem lielā vienība neaizstāvēja cilvēkus, kuriem nācās sastapties ar partizānu darbības dēļ rīkoto soda ekspedīciju un kuri pirms tam bija šos partizānus ja ne brīvprātīgi, tad spaidu kārtā barojuši? Padomju propaganda pievērsās nacistu noziegumiem Zlēkās tad, kad šādu jautājumu varbūtība bija kļuvusi pietiekami maza. Cilvēki bija samierinājušies ar briesmīgo, bet jau ārpus viņu ikdienas palikušo traģēdiju un samierinājušies arī ar to, ka publiski viņi drīkst runāt tikai tā, kā padomju režīms liek.
Starp padomju režīma prasībām bija arī partizānu vārda piešķiršana tikai un vienīgi tiem, kas par padomju varu. Nekādu citu partizānu nav bijis, jo nedrīkstēja būt. Pievēršanās Zlēkām notika drīz pēc tam, kad padomju režīms bija ticis galā ar pretpadomju jeb nacionālajiem partizāniem, bieži sauktiem arī par mežabrāļiem. Viņu esamība tika izskaidrota tikai un vienīgi tā, ka tie esot bandīti, vācu okupācijas režīmam kalpojušie cilvēki, kas iemukuši mežos, lai izvairītos no soda par vācu laikā pastrādātajiem noziegumiem. Kamēr viņi nebija iznīcināti, padomju propagandisti apgāja gadījumu, kas apliecināja šo partizānu izcelsmi arī no tiem, kuri arī bija ar ieročiem rokās cīnījušies pret vāciešiem. Un noticis tas bija kā reize pie Zlēkām.
Pēc padomju režīma sabrukuma un latviešu pretvācu cīņas un cīnītāju atzīšanas situācija kļuva vēl sarežģītāka, jo arī pret šiem cīnītājiem varēja vērst pārmetumus, ka viņi satracināja vāciešus un pēc tam pameta likteņa varā iedzīvotājus, uz kuru mājām atnāca vāciešu soda ekspedīcija. Sākotnēji vienkārši jūsmīgais, bet tagad arī pietiekami izsvērtais novērtējums nacionālo partizānu cīņai pret vācu okupantiem ir tāds, ka jā gan - tieši nacionālie partizāni ir paši to negribot pakļāvuši plašāku cilvēku loku slepkavošanai, kas Zlēku soda ekspedīcijai sākotnēji bija paredzēta mazākā apjomā.
Protams, kaut viena cilvēka noslepkavošana ir noziegums, ja tā nav nogalināšana, ko var attaisnot ar šī cilvēka piedalīšanos karā vai ar tiesas spriedumu. Tomēr ir nozīme arī noslepkavoto skaitam, sociālajam statusam, dzimumam un vecumam. Par vismaz 80 civiliedzīvotāju, viņu vidū 22 bērnu nogalināšanu nevar taisnoties, ka tā nejauši gadījies, piemēram, iemetot granātu pagrabā, no kura it kā šāva, bet īstenībā nešāva un šaut nevarēja, jo tur bija paslēpusies tikai ģimene ar bērniem.
Zlēkas par melno punktu Latvijas 1944. gada kartē, kas visa tumši pelēka tādā nozīmē, ka nav tādas vietas, kuras tuvumā nebūtu noslepkavots kāds cilvēks, pārvērta soda ekspedīcijas neveiksme kaujā ar nacionālajiem partizāniem. Tajā brīdī viņus sauca gan par kureliešiem atbilstoši viņu augstākā komandiera, ģenerāļa Jāņa Kureļa (1882-1954, attēlā) uzvārdam, gan par Rubeņa bataljonu atbilstoši šī bataljona komandiera Roberta Rubeņa (1917-1944) uzvārdam vēl mazu brītiņu pēc tam kad R. Rubenis jau bija kritis kaujā ar vāciešiem 1944. gada 18. novembrī. Zlēku traģēdiju izraisīja viņa pārpalikušo cīnītāju daudz sekmīgākā kauja 8. decembrī. Kauja bija sekmīga tādā nozīmē, ka 200-300 bataljonā palikušo vīru laikam vispār bez zaudējumiem (!?) izlauzās no vāciešu aplenkuma un bija brīvi izvēlēties, ko tālāk darīt. Kādi 80 no viņiem pievienojušies “Sarkanajai bultai”, citi mēģinājuši slēpties no vāciešiem un vēlāk no padomju okupantiem, citi mēģinājuši legalizēties, piedāvājot savus pakalpojumus vispirms vācu un tālāk padomju iestādēm, citi veidojuši nacionālo partizānu vienības pret padomju okupantiem. Viens un tas pats cilvēks varēja izspēlēt divus, trīs vai nezin cik no šeit uzskaitītajiem un vēl citiem rīcības variantiem dažādās secībās.
Traģiskajā Zlēku slepkavošanas izraisītāju lomā kurelieši nonāca, sakrītot psiholoģiski principiāliem un militāri taktiskiem apstākļiem, kā arī nejaušībai.
Pirmkārt, visu soda ekspedīciju var traktēt kā vāciešu dusmu izgāšanu par savu izgāšanos, formējot kureliešus kā partizānus tā sauktajam "mazajam karam" Padomijas aizmugurē, bet pamanot, ka saformējuši un apbruņojuši paši savā aizmugurē partizānus, kuri to vien gaida, kad vācu sakāves frontē dos iespējas sakaut viņus arī aizmugurē. Apmēram uz Latvijas valsts proklamēšanas gadadienu 1944. gada nogalē vāciešiem daļēji izdevās viņu atbruņošana un apcietināšana, bet pamanāms skaits karavīru ar ieročiem paglābās mežos, kas jau bija pilni ar dezertieriem un vēl nopietnākiem vācu jeb nacistu ienaidniekiem. Tāpēc vācieši sūtīja kureliešiem pakaļ karaspēku, kam bija jātiek ar viņiem galā, pirms viņi mežos nav izveidojušies par vēl nopietnāku pretinieku.
Otrkārt, soda ekspedīcija izvērtās vāciešiem ļoti nesekmīgi - viņus sakāvuši gan kurelieši, gan “Sarkanā bulta”. Treškārt, atriebības akcija par šīm sakāvēm notikusi tikai ap to vietu, kur vāciešus plucinājuši kurelieši. Tā varēja būt gan nejaušība, gan sekas pirmkārt minētajam, ka konkrētajā laikā un vietā vācieši kureliešus uztvēra sāpīgāk nekā padomju partizānus, krievu diversantus vai savējos dezertierus. Nav īstas atbildes, vai vācieši bija tikuši skaidrībā, kurš grupējums uz viņiem šāvis no vieniem krūmiem, bet kurš - no citiem krūmiem. Vācu kauju pierakstos “Sarkanā bulta” un kurelieši atdalīti ar komatu, ka ar šiem pretiniekiem soda ekspedīcijai bijušas kaujas, nevis ar norādēm, ar kuru grupējumu kurā vietā šīs kaujas notikušas.
Visu šo apstākļu kopsummā latviešiem nav iespējams izveidot pašiem un citiem pārliecinošu skaidrojumu, kurš no viņiem labais, bet kurš - sliktais. Ja apsveicam kureliešu cīņu pret vācu okupantiem, tad ar ko sliktāka padomju partizānu cīņa? Vai kurelieši labi tikai tāpēc, ka viņu uzvarētā kauja tik un tā noveda pie zaudējuma karā par Latvijas atbrīvošanu? Vai latvieši ir dīvaiņi, kam zaudējums principiāli labāks nekā uzvara? Ja pārmetam “Sarkanajai bultai” mierīgo iedzīvotāju pamešanu satracināto vāciešu varā, tad kurelieši kaut negribot, bet reāli vēl vairāk vainīgi par to pašu.
Īstenībā ļoti saprotama ir izvairīšanās domāt un runāt par šeit uzdotajiem jautājumiem, kas attiecas uz Latvijas likteni vispār, bet ļoti asā formā atklājas tieši Zlēkās. Taču līdz šādai izpratnei ir jānonāk no sākotnēja izbrīna par to, ka “ir latviešu paaudze, kura zina par Zlēkām, bet nerunā, ja vien kāds nepaskubina. Tomēr man nav izprotams, kādēļ informācija netiek sniegta publikai ārpus Latvijas robežām. Iesākumam kaut vai norādes angļu valodā. Kāpēc latvieši gaida, ka pasaule sapratīs viņu pārdzīvotās ciešanas un mokas, ja viņi ar šiem stāstiem nedalās?”
Citētie vārdi ņemti no angļu publicista Vinsenta Hanta (Vincent Hunt) grāmatas “Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Asinis mežā” izdevuma latviešu valodā (R., 2018). Turpat tālāk autors raksta, ka “jūtos diezgan vīlies… laikam neapmierināts - par to, ka nav it nekāda informācijas stenda, kas izskaidrotu, ko apzīmē šis sērais obelisks un laukakmeņu loks Latvijas lauku vidū. Nekādu attēlu, nekādas informācijas - nevienā valodā - par šo nevainīgo ļautiņu noslaktēšanu. Tas, kas patiesībā notika ar viņiem, ir kaut kas šaušalīgs.” Tas viss, protams, pa Zlēkām. Tāpēc “Neatkarīgajā” šādu informāciju sniegsim.
