80 gadi kopš Bauskas nonākšanas padomju okupācijā 1944. gada 14. septembrī uzdod jautājumus, vai, kam un kāpēc būtu bijis sliktāk vai labāk, ja Bauskas iedzīvotāji būtu atdevuši savu pilsētu Padomijai jau 29. jūlijā. Vāciešus uz to brīdi bija paralizējis gan Padomijas uzbrukuma spēks, gan pašu vāciešu savstarpējo rēķinu kārtošana pēc 20. jūlija puča izgāšanās.
Lai cik līdzīgi bija nacistiskais režīms Vācijā un komunistiskais režīms Padomijā, uzvara viņu savstarpējā karā tomēr ir neatspēkojams arguments par labu komunistiem. Lai cik viņi paši slikti, sabiedrotie viņiem tomēr bija labāki, un šie sabiedrotie no debesīm nekrita. Tādus dabūt bija jāmāk. Tālāk ļoti grūti iestāstīt šo sabiedroto bērnubērniem bioloģiskā vai idejiskā nozīmē, ka arī kaut kas labs varēja būt karošana nacistu bruņotajos spēkos, kuru dēļ gājuši bojā cilvēki, nostāsti par kuriem vēl kaut ko nozīmē tagad Eiropā, ASV un arī bijušās Padomijas teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem.
Latvieši (ne vienīgie tādi uz pasaules) uzņēmušies iestāstīt krieviem, ka viņu priekštečus vajadzēja nogalināt jo vairāk, jo labāk, lai Otrajā pasaules karā novājinātais komunistiskais režīms pārvērstos par tagadējo Krieviju, nevis par tagadējo Ziemeļkoreju. Un uzņēmušies iestāstīt angļiem/amerikāņiem, ka latvieši stājās vācu armijā tikai tāpēc, ka sapņoja ar vācu iedotajiem ieročiem karot angļu/amerikāņu pusē. Tas nekas, ka reāli kaut kāds daudzums angļu/amerikāņu tika nogalināti ja ne tieši ar latviešu rokām, tad ar to vāciešu rokām, kurus latvieši izbrīvēja no Austrumu frontes. Tā bijusi pilnībā attaisnojama kara viltība pirms tādas ģenerālkaujas pret vāciešiem, kāda latviešiem tā arī nepienāca (kādas imitāciju spēja noorganizēt somi, t.i., Karls Gustavs Mannerheims). Tāpēc latviešiem drošāk stāstīt, ka mūsu priekšteči tikai pakļāvušies vāciešu izveidotajam totalitārajam režīmam vienīgi tāpēc, lai netiktu nogalināti. Tā tas arī bija 90 un vairāk gadījumos no simta. Bet ko iesākt ar gadījumiem, kad tā tas nebija? Vai iejaukt šos atsevišķos gadījumus kopējā masā ar mērķi, lai vismaz ārzemnieki neko lieku nepamanītu? Jeb tomēr lepoties, ka daži no mūsu priekštečiem nav bijuši tikai tādi, kā visi citi? Bauskā izlēmuši par labu otrajam variantam un 2012. gadā uzcēluši pieminekli tieši tiem “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju”, kuri aizstāvju rindās atradušies ne kā vācieši un ne kā vāciešu noteiktā kārtībā mobilizēti latvieši.
Latvijas vēsturnieki Okupācijas muzeja pētnieka Ulda Neiburga personā par Bauskas nonākšanu no vācu okupācija padomju okupācijā ir izteikušies internetā brīvi pieejamā rakstā “Latviešu karavīri cīņās par Bausku 1944. gada augustā un septembrī”. Raksta nosaukumā atklāts, uz ko tur likts uzsvars, bet latviešu karavīru cīņas tur parādītas kopējās notikumu gaitas ietvarā: “Mūsdienu militāro vēsturnieku skatījumā tieši pusotru mēnesi ilgās cīņas un Sarkanās armijas apturēšana Bauskas apkārtnē, iespējams, bija tas apstāklis, kas novērsa Latvijas galvaspilsētas Rīgas sagraušanu un ātrāku ieņemšanu. Šo Latvijas Otrā pasaules kara militāro norišu svarīga iezīme ir arī tā, ka sākotnējo padomju spēku triecienu un arī vēlākos uzbrukumus pilsētai lielā mērā atturēja desmitkārtīgam pārspēkam brīvprātīgi ceļā stājušies pilsētas un tās tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, kas kopā ar citām vācu un latviešu karavīru vienībām cīnījās līdz pēdējai iespējai, lai aizsargātu savu zemi pret otrreizēju padomju okupāciju.”
Vēsturnieks ir profesionāls un precīzs, nosaucot “otrreizēju padomju okupāciju”, nevis vispār okupāciju. Latvieši, konkrētajā vietā baušķenieki, jau bija okupācijā - vācu okupācijā. Tad kāpēc latviešiem iemaisīties karā starp diviem okupantiem?! Jautājums te tikai par gadījumiem, kuros latvieši paši iemaisījās, nevis ar nāves draudiem tika piespiesti iet vienas vai otras okupācijas varas armijā (darba klausībā, evakuācijā u.tml.) un tālāk kaujās. Ar ko vieni okupanti bija labāki par otriem?
Atbilde par labu vāciešiem tika izslīpēta vēlāk trimdā kaut vai ar tādiem vārdiem, kādus atstājis Osvalds Freivalds 1957. gadā Kopenhāgenā izdotajā grāmatā “Kurzemes cietoksnis”. Bez iespējas uz laiku patverties Kurzemē “visi tie, kam 1944. g. rudenī laimējās Latviju atstāt, būtu krituši boļševiku rokās un ietu to pašu nāves, sāpju un ciešanu ceļu, kādu vēl šodien turpina iet tā mūsu tautas daļa, kas palika dzimtenē.” Un Kurzemes cietokšņa nebūtu (drīzāk nebūtu nekā būtu), ja padomju spēki 29. jūlijā pāri Mūsai un Mēmelei aizietu uz Rīgu, kur, citējot O. Freivaldu, “stāvoklis bija neaprakstāmi haotisks. Rīga varēja krist kuru katru brīdi.”
Bauska ir viens no mezgliem, kura atsiešana ļautu beidzot tomēr atbildēt uz īstenībā neatbildamu jautājumu, kādā veidā būtu labāk tikt okupētiem vispār un kā tieši Latvijas gadījumā labāk: ar padošanos kā 1940. gadā vai ar zaudējumu bruņotā cīņā kā 1944. gadā, kas aizstiepās līdz 1954. gadam, kad padomju režīms beidzot bija dabūjis nost no kakla nacionālos partizānus? 1944. gads ir jāsaprot tieši kā antitēze 1940. gadam: ja mums toreiz sanāca slikti tā, tagad pamēģināsim savādāk. Un atkal sanāca slikti. Un tagad atkal slikti, ka gan 1940. gada, gan 1944. gada sliktumus var salīdzināt bezgalīgi un netikt skaidrībā, kas bija sliktāk vai arī labāk, ja tieši tos pašus vēstures faktus klasificē apgrieztā veidā.
Kaut ar ironiju vai atrunām, ka tā tikai spēle ar domino kauliņiem, Bausku var nosaukt par šādu kauliņu, kas krītot aizrautu sev līdzi nākamo kauliņu Rīgu, tālāk Austrumprūsiju un vēl tālāk, tālāk, tālāk, līdz Staļina armija apstātos nevis pie Elbas upes, bet pie Atlantijas okeāna. Vai, vai, vai, cik tas būtu slikti. Tad mēs tagad dzīvotu kā Ziemeļkorejā, kuras iedzīvotāji paši nezina, cik viņiem slikti, jo viņi nezina to, ko mēs par viņiem zinām, ka viņi no cilvēkiem pārvērsti par zombijiem, biorobotiem u.tml.
Ja latvieši tomēr būtu palikuši Staļina impērijas ārmalā, tā varbūt tiktu dekorēta mazāk, nekā tā tika dekorēta, rēķinoties ar O. Freivalda pieminētajiem cilvēkiem, kuriem bija izdevies izsprukt no Padomijas.
Atkal tuvojošos ASV prezidenta vēlēšanu sakarā jāatgādina par tiem gadu desmitiem, kad abu ASV prezidenta kandidātu darba kārtībā bija katram savas brokastis ar triju Baltijas tautu trimdas organizāciju vadītājiem vienā reizē. Tā viņi pārstāvēja tik daudz balsotāju, ka abu prezidenta kandidātu viņu priekšā teiktais izklausījās pēc solījuma tūlīt pēc stāšanās prezidenta amatā aizsūtīt uz Baltiju karaspēku (policiju?) un ievest tur kārtību, kāda gandarītu baltiešus par viņu ciešanām, par ko ļoti pārdzīvojot visa amerikāņu tauta. Tajā pašā dienā to pārstāstīja “Amerikas Balss", kuras raidījumā tūlīt pēc tam sekoja 10 sekunžu muzikālā starpspēle un ASV Valsts departamenta (Ārlietu ministrijas) paziņojums, kas pilnībā noliedza visu iepriekš teikto arī tad, ja to bija teicis amatā esošais ASV prezidents kā kandidāts uz nākamo prezidentūru. ASV un Padomija lieliski sapratās, ka Latvijas PSR ar savu karogu, himnu un konstitūciju no reālās valsts ir tikpat tāla, cik tāli no realitātes ir ASV prezidentu kandidātu solījumi. Bet tad, kad Padomija bruka un kaut ko tās vietā likt vajadzēja, šo kaut ko uztaisīja atbilstoši gan ASV, gan Padomijas retorikai.
Nu, Latvija kopš aizlaikiem esot valsts. Vai tad pasaules lielvarām strīdēties par kaut kādiem iezemiešiem, kuri netiekot skaidrībā par burtiem, ar kādiem viņi grib rotāties. Kaut kad viņiem esot bijuši burti LR, bet viņi pat sociālistisko revolūciju sarīkojuši, lai tik dabūtu sev vairāk burtu LPSR, toties tagad taisot revolūciju un pat dziedot, ka grib LR atpakaļ. Ja pat dzied, tad lai jau ņem to savu LR.
No šodienas skatpunkta atklājas, ka ne ar kādiem vārdiem nevar aizvietot cilvēkus, ja to nav. Latvijā nav pēcnācēju tiem cilvēkiem, kuri vai nu tika nogalināti, kamēr pāri Latvijai vēlās fronte ar visiem tās paplašinājumiem vēlākā partizānu kara, pamesto spridzekļu u.c. veidos, vai kuri kara dēļ brīvprātīgi vai piespiesti pameta Latviju un nevarēja atgriezties.
Zaudējumu bilance, protams, nav viennozīmīga. Padošanās 1940. gadā neglāba no pirmās masu deportācijas 1941. gadā, kuras atkārtošanās bija droši vien pats galvenais bieds, kura dēļ latvieši karoja vāciešu labā it kā brīvprātīgi - ja pamatotas un piedevām ar propagandu uzkurinātas bailes pieņem par brīvas gribas realizācijas veidu.
Padomija tās kaut cik intelektuālo mantinieku personās taisnojas, ka 1941. gada deportācija īstenībā bijusi cilvēku glābšana, izvedot viņus no kara darbības zonas un nacistu ļaundarībām. Jā, viens tāds izglābtais ir droši zināms - tas ir Eižens Finks. Savukārt 1949. gada deportācija bijusi pat divējāda cilvēku glābšana. Pirmkārt, tāpat kā iepriekš, no kara, jo NATO bloku 1949. gada 4. aprīlī taču nodibināja tikai tāpēc, lai tūlīt pat uzbruktu Padomijai. Otrkārt, no asinsatriebību ķēdes, pasargājot bandītu=nacionālo partizānu tuviniekus no šo bandītu=nacionālo partizānu nogalināto cilvēku tuvinieku atriebības un tā bez gala līdz pēdējam cilvēkam ārpus pilsētām. Žēl, ka kaut kas šajās humānisma akcijās nogāja greizi tāpat kā vāciešiem, kuri savākuši ebrejus tikai tāpēc, ka gribējuši viņiem uzdāvināt Magadaskaru (salu), ko izdarīt traucēja angļi, kas tāpēc īstie vainīgie.
Kopsavilkums sacītajam tāds, ka neviena puse nespēja izskaitļot ne tikai savas rīcības sekas, bet pat pati savu tālāko rīcību kā atbildi uz citu pušu reālo rīcību vai priekšstatiem (baumām, bailēm), ka un kāpēc citi rīkojas vai rīkosies. Tas attiecas ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet arī uz valstu, šo valstu armiju un citu vērā ņemamu spēku vadītājiem pat tajās valstīs, kuras 1944. gadā jau drīkstēja sevi ierindot starp uzvarētām. Jebkurā mirklī daudz kas varēja pavērsties savādāk, tiklīdz kādā punktā kaut atsevišķi cilvēki izrādīja tādu iniciatīvu kā Bauskā 1944. gada jūlija pēdējās dienās. Šādas rīcības sekas varēja būt gan milzīgas, gan nekādas, ja vienu iniciatīvu apdzēsa citu cilvēku tikpat neparedzama, gandrīz neiespējama iniciatīva.
Mūsu mierīgajos laikos 14. septembris Bauskā tika atzīmēts ar vēsturnieku priekšlasījumiem novada muzejā un ar pusotru mēnesi ilgo kauju noslēgumam veltītu piemiņas brīdi pie pieminekļa, kas veltīts šajās kaujās iesaistītajām latviešu karavīru vienībām. Fotogalerija šos pasākumus jau rāda, bet vēsturnieku pētījumu saturā ielūkosimies turpmāk.
