Neraugoties uz kopējā algu līmeņa pieaugumu un inflācijas samazināšanos, atsevišķi signāli vedina domāt, ka lielas sabiedrības daļas materiālā situācija turpina pasliktināties. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka šobrīd sabiedrības noslāņošanās notiek pat straujāk nekā agrāk un tas galu galā var novest pie plašāka mēroga sociālām problēmām.
Bieži dzirdētais teiciens, ka bagātie paliek bagātāki un nabagie - nabagāki, pārsvarā neatbilst patiesībai. Ekonomikas augšupejas gados bagāto iespējas absolūto eiro vai dolāru izteiksmē pieaug ievērojami straujāk nekā nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Tādējādi plaisa starp nabagajiem un bagātajiem kļūst lielāka, pat neraugoties uz to, ka arī mazāk turīgajiem iespējas kaut ko nopirkt kļūst lielākas. Taču nabadzīgie nekļūst nabagāki laikos, kad ir izteiktas ekonomiskās krīzes. Viņu ienākumi - algas vai pensijas - nemainās, taču krīzes laikā tiek piedzīvota deflācija un nosacīti viņiem iespēja kaut ko iegādāties kļūst lielāka. Krīžu laikos lielākoties visvairāk cieš sabiedrības daļa ar vidējiem ienākumiem. Tomēr mazāk turīgajiem ļaudīm daudz bīstamāks ir tāds ekonomikas stāvoklis kā pašreizējais, kad izaugsmes nav un arī krīze nav iestājusies, bet nācies saskarties ar ļoti augstu inflāciju, kā tas bijis šogad, pērn un 2008. gadā.
Jāpiebilst, ka sabiedrības daļa ar mazākiem ienākumiem saskaras ar pilnīgi atšķirīgu inflāciju no kopējā patēriņa cenu indeksa rādītāja, par kuru tiek runāts ekonomikas ziņās un apskatos. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs. Mazāk turīgā sabiedrības daļa lielāku savu ienākumu daļu tērē pārtikai un komunālajiem pakalpojumiem. Šie segmenti lielas inflācijas laikā pārsvarā sadārdzinās visstraujāk. Jāpiebilst, ka uz citu attīstīto valstu fona Latvijas sabiedrība nav tā turīgākā. Pārtikai mūsu valsts iedzīvotāji caurmērā tērē ap 25% no mēneša ienākumiem, kamēr citviet tas var būt pat par 10 procentpunktiem mazāk. Līdz ar to vispārējo dzīves sadārdzināšanos pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mūsu valsts iedzīvotāji izjuta daudz straujāk nekā, piemēram, Rietumeiropas iedzīvotāji, kuriem ar lielākām algām jātērē mazāks budžeta īpatsvars tieši pārtikas produktiem. Turklāt šie pārtikas produkti diezgan bieži ir lētāki nekā šeit, jo gandrīz visas Rietumeiropas valstis pārtikai piemēro samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi. Tādējādi ienākumi tur ir lielāki, bet pārtika lētāka. Arī produktu grupām, ko patērē mazāk turīgā sabiedrības daļa, piemēram, maize un citi graudaugu produkti, kā arī kartupeļi un cukurs (šajos segmentos cenas gada izteiksmē kādu laiku auga pat par 40-75%), inflācijai uzņemot apgriezienus, cenas veikalu plauktos pieauga visstraujāk. Tādējādi, neraugoties uz jau tāpat lielāku budžeta īpatsvaru, kas tāpat jāiztērē jomās, kur sadārdzināšanās notiek visstraujāk, nabadzīgākā sabiedrības daļa spiesta rēķināties vēl ar papildu inflācijas “uzslāņojumu”, jo tieši viņu patērētie produkti piedzīvo lielāko cenu lēcienu. Salīdzinājumam - visam pārtikas sektoram kopumā pēdējā inflācijas augšupejas cikla laikā straujākais pieauguma temps gada izteiksmē sasniedza 29,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tas ir pat divas reizes mazāk nekā atsevišķās preču grupās, kas ir nozīmīgas mazāk turīgajiem ļaudīm.
Kā rāda ekonomistu pētījumi, iepriekš pieminētie nav vienīgie inflācijas “uzslāņojumi”, kas iztīra mazāk turīgāko ļaužu makus un kabatas. Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas atklātībā nonāca kāds divu Latvijas Bankas ekonomistu pētījums par to, kā cenu izmaiņas veikalos ietekmē iedzīvotājus, un tajā tika pieminēta arī atšķirība, kā inflāciju pārvar iedzīvotāji Latvijā un Rietumeiropā. Pētījumā, piemēram, norādīts, ka Latvijā dzīvojošu divu bērnu ģimeni, kas lielāko daļu ienākumu tērē tādām pamatvajadzībām kā apkure, elektrība un pārtika (t.i., ģimeni ar zemiem ienākumiem), cenu kāpums skāra daudz spēcīgāk nekā, piemēram, Madridē dzīvojošu pārtikušu pāri darbspējas vecumā. Pat ja šis pāris dzīvo lielākā dzīvoklī un kopumā par elektrību un pārtiku samaksā vairāk, šie tēriņi, visticamāk, veido mazāku daļu no viņu budžeta, un jebkurš šādu izdevumu pieaugums ir mazāk pamanāms. Viņi savus izdevumus var samazināt, pārejot no dārgiem zīmoliem uz parastajiem, var arī saglabāt iepriekšējo patēriņu, izmantojot savus uzkrājumus, - tā ir brīvība, kas maznodrošinātai ģimenei ir maz iespējama. Vienlaikus pētījuma autori nāk klajā ar vēl kādu skaudru atziņu. Proti, lētāku zīmolu preces, ko patērē mazāk turīgie, piedzīvojušas ievērojami izteiktāku inflāciju nekā dārgo zīmolu preces. Pētījumā ekonomisti secinājuši, ka gan lētās, gan dārgās preces 2022. gadā pakāpeniski kļuva būtiski dārgākas, cenām palielinoties vismaz par 30%, salīdzinot ar bāzes cenu. Lēto preču cenas maksimumu sasniedza 2023. gada martā, bet dārgo - tā paša gada janvārī. Tāpat tika secināts, ka sākotnējām cenām ir nozīme inflācijas kontekstā. Līdz 2023. gada martam augstākās cenas bija pieaugušas par 33%, bet zemākās - par 53%, kas ir 20 procentpunktu starpība. Pēc šī augstākā punkta lētāko produktu cenas sāka kristies, bet dārgāko preču cenas kopumā palika nemainīgas. Tādējādi 2023. gada martā tika sasniegta izteikta "kalna virsotne" lētākajām precēm, secinājuši pētnieki.
Spēcīgāks inflācijas sitiens pa mazāk turīgo iedzīvotāju kabatām jau ir sācis izpausties arī atsevišķos ekonomikas datos. “Neatkarīgās” publikācijās jau ne reizi norādīts krītošo pārtikas mazumtirdzniecības apjomu virzienā, taču šeit inflācijas krituma dēļ situācija pamazām sāk uzlaboties vismaz tik tālu, ka krituma tempi kļūst aizvien mazāki. Taču zināms satraukums var būt saistīts ar pieaugošajiem nebanku kreditēšanas apjomiem, proti, diezgan ticamu iespējamību, ka ļaudis savas uzkrātās materiālās problēmas sāk risināt ar aizņēmumu palīdzību, un tas ir nepārprotams drauds viņu ekonomiskajai situācijai nākotnē. Patērētāju tiesību aizsardzības centra dati par nebanku kreditēšanas tirgus darbību liecina, ka licencētie tirgus dalībnieki šā gada 1. pusgadā ar patērētājiem noslēdza 471,93 tūkstošus jaunu darījumu, no jauna izsniedzot kredītus 358,57 miljonu eiro apmērā, kas ir par 17,82 tūkstošiem darījumu jeb 3,92% vairāk un summas izteiksmē par 46,78 miljoniem eiro jeb 15% vairāk nekā 2022. gada attiecīgajā laika posmā. Minētā summa - 358,57 miljoni eiro - ir lielākais no jauna izsniegto kredītu apjoms pirmajā pusgadā patērētāju (nebanku) kreditēšanas sektorā kopš 2013. gada, kad tika uzsākta pārskatu sagatavošana. Ja ekonomikā būtu vērojama izaugsme, tad šo varētu uzskatīt par labu ziņu. Šobrīd, paraugoties uz norisēm valsts tautsaimniecībā, secinājums drīzāk varētu būt pretējs. Ja minētā hipotēze ir pareiza, tad arī inflācijas beigšanās daļai sabiedrības finansiālo situāciju neuzlabos. Šajā gadījumā runa nav par iespējām mazāk nopelnīt deflācijas laikos, bet gan par to, ka kādai mājsaimniecību daļai neizdosies finansiāli atsperties, jo tās būs spiestas apmaksāt kredītus, kuri izmantoti inflācijas blakņu segšanai. Tādējādi mēs kārtējo reizi varam atgriezties pie rakstā jau iepriekš pieminētās tēmas par nepieciešamību samazināt pārtikas PVN. Tas nemazinās inflācijas procentu nākotnē, bet ļaus iedzīvotājiem par produktiem maksāt mazāk absolūtās eiro vienībās, tādējādi tikt vieglāk galā ar jau pieaugušo dzīves dārdzību un atļauties kaut ko vairāk ārpus pirmās nepieciešamības preču groza.