Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, patēriņa grupā “Visas preces un pakalpojumi” 2024. gada oktobrī, salīdzinot ar 2020. gada oktobri, patēriņa cenas ir palielinājušās par 34,5%. Tas nozīmē, ka pirktspēja 100 eiro apmērā 2020. gada oktobrī ir vienāda ar 134,50 eiro 2024. gada oktobrī.
34,5% inflācija četros gados ir nedaudz salīdzināma ar gaisa temperatūru laukā - ja ir stiprs vējš un lietus, cilvēkam šķiet, ka ir nevis mīnus viens, bet mīnus 10 grādi. Tā arī inflācija ir nedaudz tāda kā vidējā temperatūra tīfa slimnieku palātā. Ja alga ilgstoši nepaliek lielāka vai samazinās, tad piena cena veikalā šķiet daudz smagāk panesama nekā tās objektīvais inflācijas cipars. Kādam citam, kam alga teju dubultojusies, ikdienas pārtikas preču cenas varbūt šķiet gluži pieņemamas.
34,5% ir tāds kā kopsavilkums un svītra apakšā visām tām finanšu šausmām, kuras Latvijas iedzīvotāji ir pārdzīvojuši pēdējos četros gados, kad ekonomiku dauzīja kovida sērga, kad sākās Krievijas uzbrukums Ukrainai, kad mežonīgi cēlās energoresursu cenas.
Tinot statistikas lenti atpakaļ, īpaši smags periods inflācijas ziņā Latvijai un arī kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā bija laiks kopš 2022. gada pavasara līdz 2023. gada pavasarim. Vairākus mēnešus pēc kārtas inflācija pārsniedza 20%. Tajā pašā laikā Rietumeiropā un eirozonā kopumā inflācija ne tuvu nebija tik baisa - kaut kas ap 9% un mazāka. Kāpēc bija tāda disproporcija starp Austrumeiropu un Rietumeiropu? Droši vien cēloņi bija daudzi - Baltijas valstis pirmās atteicās no Krievijas energoresursiem, kamēr Rietumeiropa vēl tikai gudroja. Iespējams, kovida ierobežojumi atstāja sekas, jo, piemēram, Latvijā tie bija daudz stulbāki un nepamatotāki nekā, piemēram, Zviedrijā. Kovida seku pārvarēšanai Latvija saņēma “tik daudz naudas, kā nekad nav bijis”, kas arī atstāja iespaidu uz iekšējo patēriņu bez nodrošinājuma reālajā ekonomikā.
Lai vai kā, Latvija ir tagad pārdzīvojusi lielās inflācijas laikus un soļo kopsolī ar pārējo Eiropu. Tiesa gan, ir valstis, kuras dzīvoja drusciņ ilūzijās, ka inflācija turpināsies vēl ilgi, un savas prognozes veidoja pārāk rožainas. Šādās ilūzijās ir drusciņ dzīvojusi arī Latvija, kur pavasarī tika nonākts pie secinājuma, ka budžeta ienākumi nepildās tā, kā bija prognozēts - nu nemaz nepildās. Tāpēc budžeta veidošanā ir mazliet tā kā sasista sile - vajadzību ir daudz, bet tās nevarēs apmierināt, būs jāaizņemas vēl, palielinot valsts parādu, budžetam būs deficīts.
Eiropas Centrālā banka jau kopš inflācijas lēciena sākuma uzsāka stingrus inflācijas ierobežošanas pasākumus, kas izpaudās kā procentu likmju paaugstināšana. Inflācijas lēkšošanas iegrožošana nevarēja būt vienas dienas pasākums, un ECB paaugstināja un paaugstināja likmes regulāri un daudz, daudz reižu, kamēr apstājās un pārstāja tās paaugstināt.
Inflācija sāka samazināties, taču šis process nepalika bez blaknēm - augstās procentu likmes ļāva komercbankām “izlaisties”, gūt “bezstrādes ienākumus”, neriskēt un nekreditēt tautsaimniecību, neadekvāti daudz pelnīt tikai uz augsto procentu likmju rēķina.
Virkne ES valstu ar dažādiem panākumiem sāka ierobežot banku virspeļņu, ieviešot “solidaritātes nodokļus”. Arī Latvijā tāds tagad ir, taču neba ar to vien var kaut ko stimulēt un panākt izaugsmi.
Ar izaugsmi pašlaik izskatās bažīgi. 2024. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2023. gada 3. ceturksni, iekšzemes kopprodukts (IKP) pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem ir samazinājies par 2,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums. Tikmēr inflācija oktobrī attiecībā pret pagājušā gada oktobri ir bijusi 2%. Tik liela inflācija šogad vēl nebija bijusi.
Pagaidām šie skaitļi neliecina par draudošu finanšu traģēdiju, tomēr tendence ir nepatīkama - ja ekonomika neaug, bet inflācija aug, tad tā ir vai nu “stagflācija”, vai “recesija”. No šādiem terminiem paniski baidās visi finanšu eksperti. Par “recesiju” ieminējās arī Latvijas finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kad no Saeimas tribīnes prezentēja 2025. gada valsts budžeta projektu. Viņš gan to pieminēja tādā kontekstā, ka budžetā ietverts redzējums, kā no recesijas izvairīties un panākt augsmi un plauksmi.
Uz augsmi un plauksmi laikam būs mazliet jāpagaida, jo vispirms būtu jāizvairās no nelāgiem riskiem, kas Latviju apdraudēs jau gada sākumā un vasarā. Dažādu pakalpojumu un preču cenas celsies jau 1. janvārī, un vēl būs grūdiens 1. jūlijā. Meklējot papildu naudu valsts budžetā, valdība ir nolēmusi celt akcīzes nodokli degvielai. Attiecīgi nākamajā gadā degvielas cena litrā pieaugs par apmēram trim centiem, no 2026. gada - par vēl tikpat daudz. Taču, tā kā degvielas tirgotāju Latvijā nav pārāk daudz un konkurence starp tiem nav liela, akcīzes nodokļa paaugstinājumu viņi pārnesīs uz patērētāju pleciem, un trīs centi var kādā brīdī var multiplicēties. Attiecīgi tad var palielināties arī visu pārējo pakalpojumu un preču cenas. Un inflācijas rādītājs tad var arī nebūt vairs tikai 2%, kā pašlaik.
Vienlaikus mīnusu, “negatīvas izaugsmes” virzienā ir devušies arī IKP rādītāji. Grūti spriest, kāpēc tas pašlaik ir mīnus 2,4%.
Varētu būt tā, ka sabremzējusies ir visas Eiropas Savienības ekonomika, un Latvijas uzņēmējiem nav bijuši pārāk veiksmīgi darījumi ar Vācijas partneriem būvmateriālu nozarē. Varbūt arī ar Lielbritāniju, kas tradicionāli ir liela Latvijas kokmateriālu pircēja, kaut kas nav bijis gana gludi. Papildu faktors ir arī Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu, uz ko Eiropas akciju tirgi reaģēja ar nīgru kritumu.
Ja Latvijas IKP kritumam ir tik vien iemeslu, tad tas vēl nav pārāk bīstami, jo gan jau ES tirgi kaut kā saregulēsies un atgriezīsies sliedēs - ja ne šogad, tad nākamgad. Ja Eiropa slīks, tad slīks arī Latvija; ja Eiropa peldēs, tad arī Latvija peldēs - ja ne kraulā, tad vismaz suniski.
Bīstamāk droši vien ir tad, ja Latvijas valdība ieberzīsies bezjēdzīgos tēriņos, kuru jēga ekonomikai ir nekāda, apjomi ir lieli, bet beigās būs jāaizņemas, lai atdotu iepriekšējos parādus. Te ir virkne dīvainu projektu, piemēram, “Rail Baltica” un “airBaltic”, kur nevar saprast, ko vēl amatpersonas domā samanipulēt. Šāda veida projekti valsts ekonomikai var kļūt par milzu caurumu neatkarīgi no tā, vai ir inflācija vai deflācija, vai IKP aug vai krīt.
