Nemitīga ekonomikas balstīšana uz aizņemšanās rēķina sagādā aizvien lielākus sarežģījumus pasaules tautsaimniecībā, un tas diemžēl lielā mērā ietekmēs arī Latviju. No pēdējām Starptautiskā valūtas fonda prognozēm izriet, ka tādas Latvijas eksportam svarīgas valstis kā Vācija un Zviedrija nākamgad var piedzīvot nelielu iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu.
Tas pats attiecas uz Itāliju, kur savas preces pārdodam mazāk, taču šo valsti nomāc aptuveni pusotras tās ekonomikas vērts valsts parāds, līdz ar to eirozonas trešā lielākā ekonomika var radīt visai lielus sarežģījumus arī pārējai valūtas zonai. Taču šo valstu varbūtējais ekonomiskais sniegums nākamgad ir tikai maza mozaīkas daļa no situācijas novārgušajā globālajā tautsaimniecībā, kura vairs nespēs ģenerēt izaugsmi tā, kā tas noticis iepriekš. Proti, uz lētu aizņēmumu rēķina būvēt mājas un pirkt auto, jo arī mājsaimniecību kredītu slogs pieaug, bet vienlaikus pirktspēju nomāc augsta inflācija un lielāki maksājumi par jau iepriekš ņemtajiem aizdevumiem saistībā ar procentu likmju kāpumu.
Komentējot, kā šo lielo ekonomiku kaut neliels kritums var ietekmēt Latvijas rādītājus, bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš vērš uzmanību uz to, ka nevajadzētu nodalīt ekonomiskos procesus vienā Eiropas valstī no citas, jo šobrīd tos ietekmē kopēji faktori - energoresursu cenu kāpums un augstā inflācija kopumā, procentu likmju pieaugums un globālās izaugsmes bremzēšanās. Ekonomikas speciālists skaidro, ka mūsu eksporta tirgi kopumā ir diezgan diversificēti un neviena eksporta nozare nav izteikti atkarīga no kāda konkrēta viena tirgus. Pēc viņa teiktā, lielākais eksporta īpatsvars uz Zviedriju un Vācija ir auto un to detaļu, ķīmisko produktu, kā arī būvmateriālu ražotājiem. Būvmateriālu ražotājiem Zviedrija un Vācija kopā veidojot nedaudz vairāk par 30% no nozares eksporta apjoma, un būvmateriālu eksportu uz tālākiem tirgiem ierobežo loģistikas izmaksas. Taču vienlaikus M. Āboliņš uzsver mūsu rūpnieku elastību, atgādinot, ka, piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā rūpniecības atkopšanās Baltijā bija straujāka nekā citās Eiropas valstīs. Taču te ļoti svarīgi ir risināt enerģētikas izaicinājumus, lai mūsu enerģijas cenas ilgstoši nebūtu augstākas nekā citās Eiropas valstīs.
Līdz šim, tajā skaitā Covid-19 pandēmijas laikā, Latvijas ekonomiku glāba salīdzinoši piemērotais eksporta portfelis, kurā liela nozīme ir kokmateriāliem, metālizstrādājumiem un būvmateriāliem. Proti, mums klājās samērā labi, tāpēc ka Eiropā bija liels pieprasījums būvniecības nozarē, kas minēto produkciju pirka, bet tas bija iespējams, pateicoties valdību un centrālo banku aktivitātēm, gan veicot ieguldījumus, gan uzturot rekordzemas aizdevumu likmes. Tagad gan uz naudas ieguldījumu atbalstu, gan uz zemajām procentu likmēm vairs paļauties nevar, jo jārisina jautājumi, kas saistīti ar augsto inflāciju un enerģētisko resursu nepietiekamību.
Līdz ar to, pēc “Luminor” ekonomista Pētera Strautiņa domām, arī Latvijas eksporta perspektīvas nebūs spīdošas. “Es teiktu, ka mūsu galvenais risks ir nevis ekonomiskās grūtības kādā atsevišķā valstī, bet pārmaiņas pasaules ekonomikā kopumā atsevišķās nozarēs. Piemēram, mājokļu tirgū, kur tas jau samazina un var vēl samazināt cenas svarīgām Latvijas eksporta preču kategorijām, pirmām kārtām koksnei. Cenas jau ir samazinājušās līdz līmenim, kas joprojām ir samērā pievilcīgs uz ilgāka laika vidējo rādītāju fona, taču augušo izmaksu dēļ sagādā nopietnas grūtības daļai nozares uzņēmumu,” konjunktūras problēmas ieskicē "Luminor" ekonomists. Viņaprāt, vairākos svarīgos tirgos mājokļu cenu kāpumi pandēmijas laikā diemžēl ir bijuši pārspīlēti un acīmredzot būs nepieciešama korekcija. Ekonomists atsaucas uz Dalasas Federālo rezervju banku, kuras vērtējumā vidējam cenu līmenim ASV ir jāsamazinās apmēram par 20%.
“Varētu teikt, ka tā būtu tikai pēdējo pāris gadu pārspīlējumu korekcija, taču būvniecības nozarei un tās piegādātājiem tas vienalga var būt diezgan traumatisks process. Tirgum “meklējot” jauno līdzsvaru, pircēji nogaidīs, attiecīgi būvniecības apjoms samazināsies,” paredzamo attīstību prognozē P. Strautiņš. Viņaprāt, bez jau pieminētās kokapstrādes jāpievērš uzmanība arī tam, kas notiek metālapstrādē un mašīnbūvē. Tās ir nozares, kurās cikliskā lejupslīde var izpausties saasināti. Eksperts piebilst, ka vismaz pagaidām šajās jomās strādājošiem uzņēmumiem klājas samērā labi. Esot cerības, ka pat par spīti recesijai investīcijas nākamgad būs spēcīgas, pateicoties ieguldījumiem enerģētikā un aizsardzībā.
Parādu un procentu likmju kontekstā var rasties līdzīgi sarežģījumi, kādus eirozona jau ir piedzīvojusi iepriekšējās desmitgades sākumā. Kā jau daudzkārt minēts, nepatīkamā situācijā ir nonākusi Itālija, kurai parāds ir augsts, tāpat kā pamazām aug bažas par šīs valsts finansiālo ilgtspēju. Tas iepriekš veicināja šīs valsts parāda vērtspapīru ienesīguma pieaugumu, un, piemēram, 10 gadu obligācijām tas patlaban ir ap 4% gadā salīdzinājumā ar aptuveni 0,9% pirms 12 mēnešiem. Par laimi, Eiropas Centrālā banka (ECB) procentu likmju celšanu varētu neveikt tik agresīvi, kā iepriekš domāts, līdz ar to pēdējās nedēļās ienesīguma pieaugums ir ne tikai apstājies, bet apmēram par pusprocenta punktu nokrities, līdz ar to situācija pagaidām nekļūst sliktāka. Tomēr svarīgi ir saprast, vai tā ir tikai pauze, vai arī investori arī turpmāk pirks Itālijas parāda vērtspapīrus.
M. Āboliņš zina teikt, ka Itālijas aizdevēji šobrīd neprasa papildu aizdevumu riska prēmijas, kuras savukārt varētu liecināt par drīzām finanšu problēmām. Taču, viņaprāt, Itālijas augstais parāda līmenis noteikti ir risks, it īpaši ja inflācija izrādīsies noturīgāka, nekā tiek gaidīts, un ECB tās apkarošanai būs spiesta celt procentu likmes recesijas laikā.
Saistībā ar lielo inflāciju P. Strautiņš norāda arī uz kādu pozitīvu apstākli. Proti, negaidīti augstā inflācija ir samazinājusi līdz šim uzkrātā Itālijas valsts parāda reālo vērtību, tāpat inflācija veicina nominālā IKP strauju pieaugumu. “Luminor” eksperts zina teikt, ka laikā no 2008. gada līdz 2021. gadam Itālijas IKP naudas izteiksmē auga tikai par 8,4%, tas gandrīz nebija mainījies kopš 2018. gada. Saskaņā ar SVF prognozēm, šogad tas aug par 6,4%, bet turpmākajos gados augs apmēram par 3%. “Tas varētu palīdzēt šai valstij pacelt galvu virs ūdens un ievilkt elpu. SVF prognozē, ka līdz 2027. gadam bruto parāda un IKP attiecība samazināsies līdz 142% no IKP, bet budžeta deficīts no 5,5% no IKP šogad samazināsies līdz 3%,” prognozes ieskicē P. Strautiņš. Tomēr vienlaikus viņš atgādina, ka Itālijas spēja pārfinansēt savu parādu ir atkarīga no ECB atbalsta. Tas nenozīmē, ka pārējās eirozonas valstis atver makus, taču nevar noliegt, ka pārējās eirozonas valstis netieši uzņemas riskus, šo parādiem apkrauto valsti atbalstot. Ja Itālija tomēr bankrotētu, eirozona kopumā ciestu lielus zaudējumus, norāda eksperts.