Bieži vien Latvijas (tāpat kā visas pasaules) nākotne tiek zīmēta visai drūmās krāsās. Pasaulē arvien spēcīgākas kļūst tirānijas, aug starptautiskais saspīlējums, pastiprinās sabiedrības polarizācija attīstītajās Rietumu valstīs, biežākas kļūst klimatiskās katastrofas, bažas rada arī mākslīgā intelekta neparedzamā attīstība.
Taču, tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, pamēģināsim uz nākotni paskatīties caur rozā brillēm. Kāda varētu būt Latvija, ja piepildītos mūsu gaišākie sapņi par nākotni? Ja jau ekonomikas ministrs Viktors Valainis ir izvirzījis Latvijas ekonomikas dubultošanas plānu, tad kāpēc arī mēs nevarētu mazliet pafantazēt par šo tēmu?
Esmu pārliecināts, ka jebkuras ieceres izdošanos vai neizdošanos nosaka tās stratēģiskais pamats. Ja šis pamats ir stingrs un neiedragājams, tad izdošanās varbūtība ir augsta. Ja pamata nav, ja tā nozīme netiek novērtēta (notiek haotiska mētāšanās bez skaidra mērķa), tad ar tikpat lielu varbūtību ir sagaidāma neizdošanās.
Latvijā par ekonomisko izrāvienu runā jau sen, jo nekas tā negrauj nācijas pašapziņu kā atpalicība no kaimiņiem, “atpakaļslīdēšana” un pa tukšo izniekoti gadi. Varbūt kādam runas par stratēģiskajiem pamatiem, mērķiem var šķist tīrās abstrakcijas Briškena stilā, taču tā nav. Sākumā vienmēr ir ideja. Tad mērķis, tad ceļš, pa kuru virzoties šo mērķi var sasniegt.
Kas līdz šim ir reāli darīts, lai šo izrāvienu īstenotu? Kopš 2009. gada, kad pie Latvijas vadības stūres piesēdās “Vienotība”, neviena nopietna ekonomiskā reforma nav veikta. Nav pat bijis kāds jēgpilns ekonomiskās transformācijas projekts. Kaut idejas līmenī. Visas līdzšinējās ekonomiskās attīstības stratēģijas vairāk bijušas ķeksītim (veicināsim, stiprināsim, uzlabosim) nekā detalizēta darbības instrukcija visām valdībām, neatkarīgi no to politiskās piederības.
Līdz 2014. gadam visa Latvijas ekonomiskā politika bija fokusēta uz vienu - uz eiro ieviešanu. Vai tur šķīst vai plīst. Šis fokuss, vēsturiski atskatoties, bija acīmredzami pārspīlēts. Jā, tas deva zināmas ceļošanas ērtības un kaut kādu pašapziņas lādiņu, bet nekādas jaušamas ekonomiskās priekšrocības, salīdzinot ar Čehiju, Poliju, Zviedriju, Rumāniju un citām ne eirozonas valstīm, nav vērojamas. Nevienai no šīm valstīm neesam ar joni aiztraukušies garām. Kas attiecas uz Rumāniju, tad tieši otrādi, tā mums ir pietuvojusies un atsevišķos rādītājos (IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes) jau aizgājusi priekšā.
Vai šī mērķa sasniegšanai realizētā “iekšējā” devalvācija un budžeta “konsolidācija”, kuras izdzina svešumā tūkstošus, bija to vērtas, neņemos apgalvot. Aizbraukušo tūkstošus atgriezt dzimtenē vairs nevar. Valda Dombrovska “veiksmes stāsts” drīzāk tāds bija viņam personīgi un viņa partijai, bet ne Latvijas valstij.
Šis eiro stāsts tikai kārtējo reizi apliecina, ka iluzori vai aplami izvirzīti mērķi nekur īpaši neved. Mērķis jāizvirza konkrēts, liels un saprotams. Arī ceļa karte līdz tā nonākšanai jāiezīmē konkrēta. Valaiņa piedāvātā ekonomikas dubultošana nav nekas nereāls, un par to ironizēt nevajadzētu.
Pasaulē ir valstis, kas strauju ekonomikas izrāvienu ir veikušas. Dienvidkoreja, Īrija ir tikai dažas no tām. Singapūru šeit nepieminēsim, jo tā ir ļoti specifiska, maza valsts, kuras izaugsmes metodes Latvijai neder (autoritārs režīms, totāla internacionalizācija, īpašs ģeogrāfiskais un arī demogrāfiskais stāvoklis).
Uzņēmējs Jānis Ošlejs, kurš pats ar savu betona ražošanas uzņēmumu “Primekss” sekmīgi konkurē pasaules tirgū, regulāri cenšas dot savus priekšlikumus valdībai, taču viņu nedzird. Jo ne tikai valdība, bet arī sabiedrība labprātāk ieklausās tajos uzņēmējos, kas darbojas vietējā tirgū. Tā dēvētajos mazajos uzņēmējos, kuri sitas kā pliki pa nātrēm esošās birokrātijas džungļos. Vienkārši viņu ir skaitliski vairāk.
Lieliski saprotu šo uzņēmēju grūtības, bet ekonomisko “izrāvienu”, ekonomikas dubultošanos neīstenos mazo krodziņu, mazo veikaliņu un citu mikrouzņēmumu ar diviem darbiniekiem īpašnieki. Patiesības labad tad arī jāpasaka, ka arī budžeta ieņēmumu plānu nepildīs viņu maksātie nodokļi, un VID būtu mazāk jānodarbojas ar viņu trenkāšanu, bet jākoncentrējas uz kaut ko nopietnāku.
Tieši orientācija uz lielo, inovatīvo biznesu noteiks Latvijas kopējo ekonomisko attīstību, nevis kasīšanās par nosacītajiem santīmiem. Var saprast, ka mazajam uzņēmējam svarīgs ir katrs nodokļa procents, pat tā desmitdaļa aiz komata, bet tas nedrīkst aizmiglot skatienu uz lielo bildi.
Diemžēl “lielajā bildē” jau gadu gadiem valdošā krāsa, kuras 50 nokrāsas cenšas izmēģināt mūsu politiskā vadība, ir kaut kādas nodokļu izmaiņas par labu uzņēmējiem. Runas par nodokļiem politiķiem ir tuvas, ērtas, tāpat kā stāsti par ēnu ekonomiku, kurā vienmēr var atrast naudu priekšvēlēšanu solījumiem.
Praksē, kā stāsta cilvēki, kuri piesaista investīcijas, piemēram, Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis, nodokļu likmes nebūt nav noteicošās, lai lielie investori ienāktu uz palikšanu. Vai
Latvijas rūpniecības flagmanis “MikroTik” kādreiz ir sūdzējies par biznesam nelabvēlīgiem nodokļiem? To pašu stāsta arī Ošlejs un citi starptautiski konkurējoši uzņēmēji.
Galvenais ir labvēlīga, ieinteresēta attieksme. Ja investors jūt un redz, ka viņš ir gaidīts, ka viņu grib, ka viņa priekšā šķēršļi tiek novākti, nevis salikti (kā nupat vērojām ar “Netflix” un citiem filmu ražotājiem), tad viņš nāk. Ja saskaras ar vietējās birokrātijas kūtrumu, formālismu un vienaldzību, tad viņš ne tikai pats aiziet, bet vēl izplata par mums nelāgu, biznesam nelabvēlīgu reputāciju.
Šajās dienās ir apstiprināta jaunā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītāja Ieva Jāgere. No viņas darba rezultātiem lielā mērā būs atkarīgs, vai izdosies ekonomiskais izrāviens. Nevis no PVN likmes gurķiem. Nenoliedzot šīs likmes nozīmi atsevišķiem uzņēmējiem, tā būs pilnīgi nenozīmīga, ja runājam ekonomikas dubultošanas kategorijās.
Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka ikviens Latvijas cilvēks mūsu valstī ir svarīgs. Tajā skaitā arī mazais uzņēmējs, kurš 150 kilometru attālumā no Rīgas savā maizes krāsnī cep maizi tuvākās apkaimes veikaliņiem. Viņu aizmirst nekādi nedrīkst, bet jāfokusējas uz lielajiem, uz nopietnām investīcijām daudzu miljonu apmērā. Tad ekonomiskais izrāviens būs ne tikai iespējams, bet tā būs realitāte, un mūsu ekonomiskā izrāviena pieredzi aprakstīs pasaulē atzīti ekonomisti, Nobela prēmijas laureāti.
Ne tā kā tagad, kad nevienā prestižā pasaules universitātē ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēts Latvijas 2009.-2011. gada krīzes pārvarēšanas “veiksmes stāsts”. Tāpat kā nevienā pasaules bibliotēkā jūs neatradīsiet ekonomikas mācību grāmatu, kurā pozitīvā gaismā būtu aprakstīta 1993.-
1995. gada Eināra Repšes inflācijas iegrožošanas metode. Nevienam no šiem piemēriem ārpus Latvijas nav “veiksmes stāsta” slava. Atšķirībā no Dienvidkorejas un Īrijas modeļiem. To derētu atcerēties arī šodienas ekonomiskajiem gudriniekiem, kuri tagad jaunās skaņās atskaņo to pašu veco Repšes/Dombrovska “jostu savilkšanas” dziesmu.
Orientācija uz lielajiem investoriem (protams, neaizmirstot arī mazākus), birokrātisko šķēršļu mazināšana, maksimāla pretimnākšana, zaļā gaisma un sarkanie tepiķi, lūk, tā it stratēģiskā bāze, uz kuras jābūvē ekonomikas izrāviena ēka. Ja reiz atļaujamies pasapņot, tad gribētos cerēt, ka Ievai Jāgerei izdosies ieiet vēsturē kā Latvijas ekonomiskā “brīnuma” galvenajai arhitektei. Avansā to viņai novēlēsim.
