Alkoholisko dzērienu cenu pieaugums tikai par 6,6% ir praktiski nekāds, salīdzinot ar cenu pieaugumu par 62,2% miltiem un par 37,1% maizei. Tādas cenu izmaiņas dod ikvienam iespēju nomest lielu daļu no inflācijas sloga, lietojot tik daudz alkohola, lai vairs nejustu ne maizes, ne sviesta (cenai +51,5%), ne desas (+20,6%) trūkumu.
Centrālā statistikas pārvalde (CSP) informē, ka oficiālais 12 mēnešu inflācija rādītājs Latvijā septembrī bijis 22,2%. Šāda inflācija izslēdz ekonomisko izaugsmi neatkarīgi no tā, ko statistiķi paziņos par iekšzemes kopprodukta pieaugumu vai samazināšanos. Skarbāk un patiesāk sakot, inflācija izslēdz dzīves kvalitātes nepasliktināšanos. Cilvēce pieredzējusi pietiekami daudz inflācijas lēcienu, lai droši zinātu, ka un kādā veidā tā sagrauj ekonomiku.
Vienīgais veids labu saimnieciskās darbība rādītāju sasniegšanai naudas vienībās ir reālās ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas minimizēšana, aizvietojot to ar mēģinājumiem nopirkt resursus vecajā cenu līmenī un pārdot jaunajā cenu līmenī. Turpretī resursu pārstrādāšana izmaksā dārgāk, nekā iespējams segt ar saražoto produktu vai sniegto pakalpojumu cenām. To kārtējo reizi apliecina arī CSP ar atšķirību starp inflāciju kā patēriņa cenu kāpumu un ražotāju cenu izmaiņām procentos viegli pārskatāmā periodā kā 2022. gada vasara attiecībā pret 2021. gada vasaras mēnešiem:
Statistiķi vēl nav snieguši ražotāju cenu izmaiņas septembrī, bet tas netraucē saskatīt, ka patēriņa cenas dzenas pakaļ ražotāju cenām jeb ražošanas izmaksām. Ražotāji ir spiesti pārlikt uz patērētājiem to savu izmaksu daļu, ko viņi nevar nodzēst uz izmaksu samazināšanas un savas peļņas rēķina. Ražošana kļūst aizvien dārgāka un neizdevīgāka.
Inflācijas dēļ cilvēki var nonākt situācijā, kurā nestrādāt ir izdevīgāk, nekā strādāt. Citiem vārdiem sakot, izdevīgāk turēties pie materiāliem resursiem, nevis laist tos apgrozībā, lai nopelnītu naudu. Pēc tam taču izrādās, ka par nopelnīto naudu viņi var nopirkt mazāk resursu, nekā iztērējuši. Tagadējā situācijā cilvēkiem ir, piemēram, jāsāk domāt, vai atmaksājas braukt uz darbu tiem, kuriem pašiem jāsedz izdevumi par degvielu, ja tās cena septembrī pret 2021. gada septembri augusi par 37,4% (dīzeļdegvielai +45,3%). Teorētiski tas varbūt pat ir labi, ja viņi atrastu darbu tuvāk dzīvesvietai vai saņemtos un pārceltos tuvāk darba vietai, nevis izkūpinātu gaisā daudzas kaitīgas vielas tiešā nozīmē un naudu - pārnestā nozīmē, bet praktiski to iespējams izdarīt ne vienmēr un ne visiem.
Skarbāki stāsti nāk no samērā nesenas Latvijas pagātnes Otrā pasaules kara un pirmajos pēckara gados, kas vācu un padomju okupācijas režīmiem nācās ievietot cilvēkus Salaspils koncentrācijas nometnē vai sūtīt uz Sibīriju, lai piespiestu pārējos doties uz darbu tik cauros apavos, ka praktiski viņi pa dubļiem vai ziemas salu gāja bez apaviem. Jaunus apavus nopirkt cilvēki nevarēja, jo viņiem vai nu naudu par darbu nemaksāja (padomju kolhozos), vai arī reāli nepieciešamākās preces vispār netika tirgotas, bet piešķirtas rindas kārtībā vai par sevišķu paklausību.
Nepārskatāms ir to paņēmienu daudzums, kā cilvēki sadzīviskā līmenī pielāgosies situācijai, kurā nauda tās papīra formātā tiecas uz papīra vērtību. Pieņēmumu vai ieteikumu aizvietot pārtikas produktus ar alkoholu var uzskatīt par veiksmīgu vai neveiksmīgu joku, taču pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma pieredze atgādina, ka varbūt nekādu joku te tomēr nav. Ne visi varēs un gribēs pielāgoties pārtikas produktu dārdzībai vai dzīvei neapkurinātās (vāji apkurinātās) telpās ar lielāku alkohola patēriņu, bet viņi varbūt zags un laupīs, varbūt pametīs Latviju.
Uz kurieni traukties - kur inflācija zemāka? Igaunija rādītājs septembrim noteikts 23,7% augstumā, kas vairāk nekā Latvijā, bet mazāk nekā 24,8% augustā. Lietuvā septembra inflācija ar 24,1% augstākā Baltijā un augstāka nekā 22,4% augustā. Šādi salīdzinājumi liecina, ka inflācija Latvijā nav tikai vietējās valdības ļaunprātības produkts un mukšana no tās dzīs vismaz līdz Vācijai. Tās statistikas iestāde (Statistische Bundesamt) pašlaik par septembri eksponējusi tikai inflācijas prognozi 10% vērtībā. No vienas puses, 10% ir divreiz mazāk nekā 20% un vairāk Baltijā, bet no otras puses, 10% ir jūtami vairāk nekā 7,4% Vācijai augustā. Šādā stilā turpinot, cenu pieauguma temps un pašas cenas Baltijā un Vācijā varētu izlīdzināties.
No Vācijas nāk arī dati par eiro inflācijas cēloni - par eiro drukāšanu (pārsvarā bezskaidrās naudas emisiju, bet šis tehniskais precizējums neatceļ naudas drukāšanas vārda jēgu), ar ko nodarbojas Frankfurtē izvietotā Eiropas Centrālā banka. Nupat tā pārvilkusi sadrukāto eiro nominālvērtību pāri 16 triljonu robežlīnijai. Eiro emisijas statistika pēc kalendāra nedaudz atpaliek no inflācijas statistikas un vēsta, ka jūlijā apritē bijuši 15,909 triljoni, bet augustā - 16,058 triljoni eiro. Mēneša laikā apritē palaistie gandrīz 150 miljardi eiro ir izšķīduši pa visas eirozonā piedāvāto preču un pakalpojumu cenām. Pagaidām piepildās apsvērumi, ka lielākas un ekonomiski attīstītākas eirozonas dalībvalstis ir noturīgākas pret eiro drukāšanu bez oficiāliem uzdevumiem katrai valstij ar preču un pakalpojumu cenu celšanu savā teritorijā panākt atbilstību starp eiro daudzumu un preču un pakalpojumu cenu summu.
