Atceries to sajūtu, ka bērnībā vasaras brīvlaiks likās gandrīz bezgalīgs? Viena diena pie vecvecākiem šķita gara kā vesela nedēļa, līdz Ziemassvētkiem bija jāgaida mūžība, bet dzimšanas diena, ko tik ļoti gaidīji, likās kaut kur tālā nākotnē.
Pieaugot, viss it kā sāk skriet. Nedēļa paiet nemanot, mēnesis beidzas, pirms esi paspējis pierast pie tā sākuma, un gads dažkārt šķiet pagājis vienā elpas vilcienā.
Protams, pulkstenis bērnībā un pieaugušā vecumā tikšķ tieši tādā pašā ātrumā. Mainās nevis pats laiks, bet mūsu pieredze ar to. Psihologi un neirozinātnieki uzskata, ka nozīmīga loma ir tam, cik daudz jauna piedzīvojam, kā veidojas atmiņas un kā mūsu smadzenes pēc tam novērtē pagājušo laiku, raksta “American Psychological Association”.
Bērnībā gandrīz viss ir jauns
Iedomājies pirmo reizi, kad redzi jūru, brauc ar lidmašīnu, nakšņo citā vietā vai dodies uz skolu. Šādos brīžos smadzenēm ir jāapstrādā milzīgs daudzums jaunas informācijas.
Kā smaržo šī vieta? Kā izskatās telpa? Kas notiek apkārt? Ko es daru pirmo reizi? Kas ir šis cilvēks? Kā jūtos?
Pieaugušā vecumā daudz vairāk ikdienas situāciju jau ir pazīstamas. Tu zini, kā izskatās tavs rīts, kā nokļūt darbā, kā pagatavot brokastis un kur atrodas lielveikals. Smadzenēm vairs nav nepieciešams tik rūpīgi “ierakstīt” katru detaļu.
Un te parādās interesants paradokss: kamēr kaut kas notiek, aizraujoša un jauna pieredze var šķist ļoti gara. Taču, skatoties atpakaļ, tieši šādi periodi bieži šķiet īpaši piepildīti.
Atmiņa var padarīt pagātni garāku
Laika uztvere nav tikai tas, ko izjūtam konkrētajā brīdī. Ļoti svarīga ir arī atmiņa.
Ja nedēļas laikā katra diena izskatās gandrīz vienādi — darbs, veikals, mājas, vakariņas, miegs — pēc mēneša var būt grūti atcerēties, kas tajā īsti noticis. Vairākas dienas saplūst vienā lielā, līdzīgā blokā.
Savukārt bērnībā viens gads var būt piepildīts ar desmitiem pirmo reižu. Pirmais skolas gads, jauns draugs, brauciens, svētki, vasaras piedzīvojumi, jauna rotaļlieta, kāda īpaša diena.
Kad pēc gadiem atskatāmies uz šādu periodu, atmiņas ir daudz blīvākas. Tāpēc šķiet, ka toreiz laika bija daudz vairāk un pieaugušā dzīvē gadi mēdz “skriet”.
Ir arī vienkāršs matemātisks iemesls
Piecu gadu vecumā viens gads ir aptuveni piektā daļa no visa līdzšinējā mūža. Desmit gadu vecumā tas ir viena desmitā daļa. Savukārt 40 gadu vecumā viens gads ir tikai viena četrdesmitā daļa no līdz šim nodzīvotā laika.
Tāpēc viens gads subjektīvi var šķist arvien mazāks, salīdzinot ar visu iepriekšējo dzīves pieredzi.
Tas nav vienīgais izskaidrojums, taču tas palīdz saprast, kāpēc bērnam divi mēneši var šķist milzīgs laika posms, bet pieaugušajam vasara dažkārt pazūd gandrīz nemanot.
Rutīna padara laiku “īsāku”
Ir vēl kāds ļoti svarīgs faktors — rutīna.
Ja katra diena ir līdzīga iepriekšējai, tajā ir mazāk atšķirīgu notikumu, ko vēlāk atcerēties un smadzenēm nav nepieciešams katru dienu izveidot pilnīgi jaunu “kartīti”.
Tas nenozīmē, ka rutīna ir slikta. Tieši pretēji — tā palīdz ietaupīt enerģiju un padara ikdienu paredzamāku, taču ļoti paredzama dzīve var radīt sajūtu, ka laiks skrien īpaši ātri.
Tāpēc arī pieaugušā vecumā kāds ceļojums vai ļoti notikumiem bagāts mēnesis pēc tam šķiet daudz garāks nekā parasts mēnesis mājās.
Vai iespējams atkal sajust, ka laiks rit lēnāk?
Pilnībā atgriezties bērnības laika uztverē, protams, nevar, taču ir iespējams ikdienā radīt vairāk tādu pieredžu, kuras smadzenēm nav automātiskas.
Aizbraukt uz vietu, kur nekad neesi bijis. Iemācīties ko jaunu. Pagatavot ēdienu, ko nekad iepriekš neesi gatavojis. Mainīt ierasto pastaigas maršrutu. Apmeklēt muzeju, koncertu vai izstādi. Pat pavisam vienkārša lieta — doties pastaigā pa citu pilsētas daļu — rada vairāk jaunas informācijas nekā ierastais ceļš.
Svarīgi ir nevis visu laiku sevi izklaidēt, bet ik pa laikam izkāpt no automātiskā režīma.
Ir mazliet skumji apzināties, ka bērnībā vasara varēja šķist bezgalīga, bet pieaugušā vecumā trīs mēneši var pazust gandrīz nemanot, taču šajā stāstā ir arī kaut kas skaists.
Mēs nevaram palēnināt pulksteni, bet varam padarīt savu dzīvi bagātāku ar notikumiem, kurus smadzenes patiešām pamana un saglabā. Varbūt tāpēc dažreiz ir vērts apzināti izdarīt kaut ko pirmo reizi — ne jau tāpēc, ka tas būtu produktīvi vai vajadzīgi, bet vienkārši tāpēc, lai dzīvē atkal būtu vairāk mazu brīžu, par kuriem pēc kāda laika varēsim teikt: “Tas gan bija sen.”
Un varbūt tieši tā arī rodas sajūta, ka laiks nav paskrējis mums garām — mēs vienkārši esam tajā bijuši pietiekami klātesoši, lai to atcerētos.
Pētījums - jo vairāk fotografējam, jo mazāk atceramies.
