Dzīvnieks un bērns zem viena jumta var kļūt par brīnišķīgu draudzību, taču ikdienā pastāv smalkas drošības nianses, kuras bieži paliek nepamanītas. Parasti padoms ir vienkāršs – “uzraugiet”, tomēr reālajā dzīvē drošība veidojas no konkrētām detaļām: telpas plānojuma, barošanas paradumiem, rotaļlietu izvēles un pat no tā, kā tiek respektēta dzīvnieka teritorijas sajūta. Tieši šīs nianses visbiežāk nosaka, vai kopdzīve būs mierīga vai radīs spriedzi, vai, vēl ļaunāk, nesīs nelaimi, raksta “HealthyChildren.org”.
Barības zona nav rotaļu laukums
Viens no biežākajiem konfliktu iemesliem ir ēdiens.
Gan suņiem, gan kaķiem barošanās brīdis ir instinktīvi nozīmīgs - pat vismierīgākais dzīvnieks var reaģēt aizsargājoši, ja bērns tuvojas bļodai, mēģina pieskarties vai paņemt barību. Tāpēc barības vietai jābūt skaidri nodalītai - vēlams tādā vietā, kur bērns nevar brīvi piekļūt.
Ja bērns jau staigā vai rāpo, bļodu nedrīkst atstāt uz grīdas ilgstoši. Tāpat svarīgi bērnam skaidrot, ka ēšanas laikā dzīvnieks jāatstāj mierā, pat ja viņš ir draudzīgs.
Rotaļlietas - līdzīgas, bet ne vienādas
Bērnu un dzīvnieku rotaļlietas bieži izskatās līdzīgas - mīkstas, krāsainas, ar skaņu, un tas var radīt sajukumu. Suns var paņemt bērna mīļāko mantiņu, bet bērns - dzīvnieka košļājamo rotaļlietu.
Šāda situācija rada ne tikai konfliktu, bet arī higiēnas risku. Ieteicams rotaļlietas glabāt atsevišķās kastēs un jau no mazotnes bērnam mācīt atšķirību: “šī ir suņa manta, šī - tava”.
Ja dzīvnieks īpaši sargā savas rotaļlietas, tās nevajadzētu atstāt koplietošanas zonā.
Teritorijas sajūta - arī istabā
Dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem, nepieciešama sava drošā vieta. Tā var būt guļvieta, būris, spilvens vai kaķa mājiņa. Šī vieta jāuzskata par dzīvnieka privāto teritoriju, kur bērns nedrīkst iet spēlēties.
Pat mierīgs mājdzīvnieks var kļūt nervozs, ja viņu traucē atpūtas laikā. Īpaši svarīgi tas ir maziem bērniem, kuri vēl nesaprot robežas un var pēkšņi apsēsties virsū vai vilkt aiz astes. Drošības sajūta dzīvniekam samazina agresijas risku.
Miega un trokšņu faktors
Bērni mēdz būt skaļi un neprognozējami - ja dzīvnieks tiek nepārtraukti pakļauts troksnim vai pēkšņiem pieskārieniem, viņš var kļūt saspringts, un ilgstošs stress var izpausties ar izvairīšanos, rūkšanu vai pat košanu.
Ja iespējams, jāparedz vieta, kur dzīvnieks var atkāpties no kņadas, un tāpat svarīgi ievērot, ka guļošu dzīvnieku nevajadzētu modināt - arī tas ir biežs incidentu iemesls.
Higiēna un veselība
Drošība nav tikai uzvedības jautājums - regulāra dzīvnieka vakcinācija, attārpošana un nagu kopšana ir būtiska, ja mājās aug bērns.
Bērni bieži liek rokas mutē, tāpēc pēc rotaļām ar dzīvnieku jāmazgā rokas.
Cieņa - nevis kontrole
Droša vide veidojas ne tikai no uzraudzības, bet no savstarpējas cieņas mācīšanas. Bērnam pakāpeniski jāskaidro dzīvnieka signāli - kad aste kustas priecīgi, kad ausis pieplaktas, kad labāk atkāpties. Jo agrāk bērns iemācās atpazīt šīs nianses, jo harmoniskāka būs viņu kopdzīve.
Mājdzīvnieks un bērns vienā istabā var būt skaists un vērtīgs piedzīvojums visai ģimenei, taču drošība slēpjas detaļās - barības zonā, rotaļlietās, teritorijas respektēšanā un mierīgā vidē. Tieši šīs mazās lietas bieži izšķir, vai kopā būšana būs patīkama un droša abiem mājas iemītniekiem un vecākiem nenāksies pārdzīvot par nelaimi, “kuru neviens nevarēja paredzēt”.
Lasiet arī, kā izvēlēties pareizo mājdzīvnieku tieši jūsu ģimenei.
