Arvien vairāk vecāku apzināti izvēlas saviem bērniem nedot saldumus vispār - nekādu konfekšu, kūku vai saldu “balviņu par labu uzvedību”. Argumenti ir saprotami: mazāk cukura nozīmē stabilāku enerģiju, veselīgākus zobus un mazāku risku pierast pie saldās garšas. Taču jautājums, ko arvien biežāk uzdod gan speciālisti, gan paši vecāki, ir - kas notiek ar bērnu ilgtermiņā, ja cukurs tiek izslēgts pilnībā? Atbildi meklē “Parents.com”.
Fiziskā puse: ieguvumi ir, bet ne bez niansēm
Nav šaubu, ka pārmērīgs cukura patēriņš bērniem ir saistīts ar zobu bojājumiem, straujām enerģijas svārstībām un lieko svaru. Bērni, kuri ikdienā nesaņem saldinātus dzērienus un našķus, bieži labāk atpazīst dabiskās garšas, ēd vairāk augļu, dārzeņu un mazāk prasa saldumus.
Tomēr pilnīga aizlieguma gadījumā svarīgi ņemt vērā arī kontekstu: bērns neaug izolētā vidē. Dzimšanas dienas, bērnudārzs, skola un draugi nozīmē, ka cukurs neizbēgami parādīsies. Ja organisms pie tā nav pieradis vispār, reakcija var būt nevis mērena, bet pārspīlēta - gan fiziski, gan emocionāli.
Psiholoģiskā ietekme: aizliegtais auglis
Tieši psiholoģiskā puse ir vispretrunīgākā. Pētījumi un bērnu psihologu novērojumi rāda, ka stingri aizliegumi var pastiprināt interesi, nevis to mazināt. Bērni, kuri mājās nekad nesaņem saldumus, ārpus mājas biežāk mēdz tos ēst slepus, steigā vai pārmērīgos daudzumos.
Turklāt cukurs bērniem bieži nav tikai garša - tas ir sociāls simbols. Dalīšanās ar konfekti, kūka svētkos, kopīga cepšana ar vecākiem rada piederības sajūtu. Ja bērns pastāvīgi jūtas “citāds” vai ierobežots, tas var ietekmēt attiecības ar vienaudžiem un attieksmi pret ēdienu kopumā.
Parunāsim par faktiem - kā cukurs patiesībā ietekmē bērnu organismu un smadzenes
Pēdējo desmitgažu laikā veikti vairāki pētījumi, kas analizē cukura ietekmi uz bērnu uzvedību, uzmanību un enerģijas līmeni. Viens no biežāk citētajiem secinājumiem: cukurs pats par sevi neizraisa hiperaktivitāti, kā tas bieži tiek uzskatīts.
Piemēram, meta-analīzes, kurās apkopoti desmitiem pētījumu, rāda, ka bērnu uzvedība objektīvos testos būtiski nemainās pat pēc lielāka cukura daudzuma uzņemšanas. Interesanti, ka vecāki biežāk uztver bērnus kā “pārāk aktīvus”, ja viņi zina, ka bērns ēdis saldumus - pat ja patiesībā tas ir tikai placebo efekts.
Tomēr tas nenozīmē, ka cukuram nav fizioloģiskas ietekmes - ātri uzsūcošie cukuri izraisa strauju glikozes līmeņa paaugstināšanos asinīs, kam seko tikpat straujš kritums. Šis kritums var izpausties kā nogurums, aizkaitināmība, grūtības koncentrēties un pastiprināta vēlme pēc nākamās uzkodas. Tieši šīs svārstības, nevis “enerģijas sprādziens”, bieži rada sajūtu, ka bērna uzvedība kļūst nestabila.
Pētījumi arī liecina, ka cukura ietekme ir ļoti individuāla. Bērniem ar jutīgāku nervu sistēmu, trauksmi vai miega traucējumiem cukura izraisītās glikozes svārstības var būt izteiktākas. Savukārt bērniem, kuri ēd sabalansētu maltīti ar olbaltumvielām un taukiem, cukura ietekme uz uzvedību bieži ir minimāla, jo cukurs uzsūcas lēnāk.
Svarīgs ir arī psiholoģiskais konteksts. Pētījumi rāda, ka, ja saldumi ir stingri aizliegti, tie bērnam kļūst emocionāli īpaši vērtīgi, kas var veicināt pārēšanos vai vainas sajūtu vēlākā vecumā. Savukārt bērni, kuriem cukurs nav “aizliegtā augļa” statusā, biežāk paši regulē patēriņu un uz to reaģē mierīgāk - bez krasām uzvedības svārstībām.
Vai pastāv vidusceļš?
Daudzi uztura speciālisti uzsver, ka veselīgāk par pilnīgu aizliegumu ir skaidrs, saprotams rāmis. Piemēram:
Šāda pieeja palīdz bērnam iemācīties attiecības ar cukuru, nevis baidīties no tā vai idealizēt.
Vecāki, kuri izvēlas nedot bērniem saldumus, parasti to dara ar labiem nodomiem - rūpējoties par veselību un nākotni. Taču ilgtermiņā svarīgākais nav tikai tas, cik cukura bērns apēd, bet arī kādas attiecības viņam veidojas ar ēdienu. Nevis bailes, nevis slepenība, bet sapratne, mērenība un uzticēšanās savam ķermenim.
Uzziniet arī, kuri saldumi patiesībā ir viskaitīgākie bērnu zobiem.
