Zvani kļūst retāki, sarunas kļūst īsākas. Kāpēc jūsu kādreiz ciešās attiecības ar pieaugušo bērnu pēkšņi ir atdzisušas? Un ko var darīt lietas labā?
Bērnībā varat izdarīt spiedienu uz bērnu ar autoritāti. Pieaugušie bērni to necietīs un vienkārši pārtrauks sazināties. Vecāki bieži vien nesaprot, kāpēc viņu bērns ir sācis zvanīt retāk, arvien mazāk runāt par savu dzīvi un pakāpeniski attālināties, raksta DoctorPiter.
Psihologs un vecāku treneris Džefrijs Bernšteins bieži sazinās ar pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem. Eksperts nosauca vairākus iemeslus, kāpēc pieaugušais bērns attālinās.
Iedomājieties, ka esat iestrēdzis dubļos savā automašīnā, bet turpināt impulsīvi spiest gāzes pedāli. Rezultātā automašīna grimst arvien dziļāk. Tas pats attiecas uz attiecībām. Saskaroties ar neizpratni, turpināt izdarīt spiedienu, ieslēdzat savas emocijas pilnībā, kas vēl vairāk atgrūž cilvēku.
“Ja esat emocionāli reaģējošs, jūsu bērns, visticamāk, jutīsies vainīgs vai kaunēsies, pat ja tas nav tas, ko jūs vēlējāties,” psihologs stāsta žurnālam “Psychology Today”.
Izrādiet empātiju, līdzjūtību, nevis emocijas, iesaka eksperts.
“Empātija palīdzēs bērnam justies pamanītam, nevis tiesātam, vainojamam vai manipulētam,” saka Džefrijs Bernšteins. Lai ierobežotu spēcīgu reakciju, eksperts iesaka rakstīt dienasgrāmatu, meditēt vai veikt elpošanas vingrinājumus. Vēl viena metode ir pārslēgties uz novērotāja režīmu, skatoties uz situāciju no malas.
Kā nedarīt: “Esmu tik daudz ieguldījis tevī, tik daudz izdarījis tavā labā! Un tā ir tava pateicība?!”
Kā darīt: “Es redzu, ka mūsu komunikācija tev sagādā sāpes, un es vēlos saprast, kā mēs varam labāk nodibināt kontaktu.”
Morāles lasīšana pilnībā atturēs no komunikācijas. Tāpēc nevajadzētu uzspiest personīgās vērtības citai personai. Turklāt vecāki bieži aizmirst, ka viņu pieaugušajam bērnam ir sava dzīve. Ir saprotams, ka viņi vēlas palīdzēt viņam izvairīties no kļūdām, taču nelūgti padomi, visticamāk, nedarbosies.
Lasi arī: Tēt, nedari tā: 4 vīriešu kļūdas, kas var sagraut meitas dzīvi
“Pieaugušie bērni, ar kuriem es runāju, parasti vēlas justies brīvi un veidot savu dzīves ceļu,” skaidro eksperts.
Kā to nedarīt: “Kāpēc tērējat savu dzīvi šim bezjēdzīgajam darbam?”
Kā to darīt: “Es saprotu, ka vēlaties paši noskaidrot, kas ir vislabākais. Bet, ja kādreiz būs nepieciešams padoms vai vienkārši jāparunājas, ziniet, ka es vienmēr esmu klāt.”
Kā to nedarīt: “Kāpēc pārcelties uz šo pilsētu? Jūs zaudēsiet darbu, draugus, sakarus!”
Kā to darīt: “Palīdziet man saprast, kas šajā pilsētā ir tik labs.”
“Kad vecāki sniedz neprasītus padomus, pat ar labiem nodomiem, pastāvīgi uzdod jautājumus, pieaugušais bērns to var uztvert kā apsēstību un kontroli,” saka psihologs. Tiecoties pēc autonomijas un identitātes sajūtas, cilvēks distancējas. Galu galā viņam ir nepieciešams laiks un telpa, lai risinātu problēmas attiecībās, darbā un citās dzīves jomās.
“Sūtiet ziņojumus, ko diktē viegla ziņkāre, nevis pastāvīgs spiediens. Tādā veidā stiprināsiet savu saikni,” iesaka eksperts.
Kā nedarīt: “Sveiki, es joprojām neesmu no tevis saņēmis atbildi”, “Kāpēc tu man neatbildi?”
Kā darīt: “Sveiki, es šodien domāju par tevi un gribēju zināt, kā tev klājas”, “Paskaties uz šo fotoattēlu, ko atradu. Toreiz mums bija lieliski.”
“Attiecību atjaunošana ar pieaugušu bērnu prasa pacietību, drosmi un vēlmi ieskatīties sevī. Nevainojiet nevienu. Koncentrējieties uz saiknes atjaunošanu un virzību uz priekšu,” rezumē psihologs.
