Laiks mūsu pasaulē ir kļuvis par deficītu preci: lielākajai daļai no mums tā nekad nepietiek. Tikmēr lielāko daļu savas dzīves mēs pavadām rosībā un steigā, dzenoties pēc mantām, bieži vien aizmirstot par to, kas ir svarīgs, tostarp par pienācīgu atpūtu, vēsta “Psychologies”.
Mūsdienu sabiedrība daudzus cilvēkus ir pārvērtusi par nenogurdināmiem darītājiem, efektīviem darbiniekiem un sasniegumu guvējiem, uzsver trenere Sāra Fabiana. Mēs pastāvīgi kaut kur skrienam, kaut ko darām, meklējam atzinību, iekarojam nākamo virsotni. Mēs bieži vien cilvēka vērtību mērām pēc viņa panākumiem dzīvē, balstoties uz personīgajiem un profesionālajiem mērķiem, sasniegumiem un rezultātiem, finansiālo stāvokli un amata nosaukumu.
Mēs tiecamies darīt vairāk un saņemt vairāk, un mēdzam saistīt savu laimi ar iepriekš noteiktu nākotni. "Kādu dienu, kad man būs tāds un tāds darbs, māja, automašīna, dzīvesbiedrs vai pāris bērnu, es būšu laimīgs."
Patiesībā, jo vairāk mēs iegūstam, jo vairāk mēs vēlamies. To bieži dēvē par attīstības un izaugsmes nepieciešamību.
Ja padomā, daudziem no mums darbs ir kļuvis par atkarību. Mēs tam veltām neskaitāmas stundas, bieži vien upurējot savu veselību un laiku ar mīļajiem ienākumu un karjeras izaugsmes vārdā.
Daudzi sūdzas, ka pavada dienas darbā, neatstājot laiku sev. Bet, kad viņi aiziet pensijā un viņiem ir ilgi gaidītais brīvais laiks, viņi nezina, ko ar to iesākt. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka viens no biežākajiem jautājumiem, satiekot kādu jaunu cilvēku, ir: "Ko tu dari?"
Sāra Fabiana uzauga Austrumeiropā. Tāpat kā daudzi no mums, viņa tika audzināta ar stingru pārliecību, ka neko nedarīt liecina par slinkumu - sliktu ieradumu, kas ir jāizskauž. Miegs noteikti ir nepieciešams, bet pārāk ilga gulēšana liecina par slinkumu: "Celies augšā, vai arī nogulēsi visu savu dzīvi!" Strādāt līdz sviedriem ir tikums, apstāties, lai atpūstos - netikums. Īsāk sakot, "dzīvot pareizi" nozīmēja vienmēr būt produktīvam.
"Kad atceros savu bērnību, redzu māti, kura vienmēr bija aizņemta: tīrīja māju, skrēja uz veikaliem, gatavoja vairākas ēdienreizes dienā, mazgāja un gludināja drēbes," dalās trenere. "Un tas neskatoties uz to, ka viņa strādāja no rīta līdz vakaram slimnīcā. Godīgi sakot, es joprojām nesaprotu, kā viņai tas viss izdevās. Pat tagad, pensijas vecumā, viņa uzskata, ka spēja saglabāt aktivitāti ir atkarīga tikai no gribasspēka."
"Es tā dzīvoju lielāko daļu savas dzīves," turpina Sāra Fabiana. "15 gadi korporatīvajā pasaulē atstāja savu iespaidu: es pieradu sevi vērtēt pēc sociālā statusa un profesijas. Toreiz veiksmīgas karjeras veidošana man nozīmēja visu. Es vienmēr biju neticami aizņemta, pastāvīgi stresā un steidzos."
Strādāt desmit stundas dienā, septiņas dienas nedēļā viņai bija norma. Šis režīms bija nogurdinošs, taču viņa bija perfekcioniste un lepojas ar sevi, it kā perfekcionisms būtu tikums vai reta vērtība.
Mani kolēģi darba dienas beigās mierīgi pameta biroju, bet es regulāri paliku līdz vēlai naktij. Es salīdzināju sevi ar viņiem un žēlojos par savu intelekta trūkumu, jo manas smadzenes nevarēja tik ātri apstrādāt uzdevumus. Vienkārši sakot, es uzskatīju sevi par muļķi.
"Kādu dienu es salūzu," dalās koučs. "Izmisumā es devos pie sava vadītāja, lai pārrunātu savu darba slodzi, atzinos, ka netieku galā, un... man pienāca atklāsme. Es nekad neaizmirsīšu viņa vārdus: Sāra, es novērtēju tavu centīgo darbu un esmu tik priecīga, ka esi manā komandā. Tomēr es vēlos, lai tu zinātu: no tevis tiek sagaidīts tikai ikdienas pienākumu pildījums. Es neprasu pilnību. Tikai pietiekama kvalitāte."
Un tad viņai atausa, ka termins “pietiekami labs” nekad nebija bijis viņas vārdu krājumā.
Viņa gribēja visu izdarīt perfekti, lai neviens nevarētu atrast vainu vai apsūdzēt viņu neuzmanībā. Būdama īsta darbaholiķe, viņa savu personīgo vērtību mērīja pēc profesionālajiem sasniegumiem. Viņa turpināja celt latiņu arvien augstāk un augstāk, līdz viņas ķermenis vairs nespēja izpildīt prasības.
"Šī pieredze man daudz iemācīja. Tiekšanās pēc pilnības ir pārāk enerģijas patērējoša; tā iztukšo gan ķermeni, gan dvēseli. Perfekcionismu nav iespējams pārvarēt, kamēr neiemācies pieņemt domu - pietiekami labs ir labi."
"Bija nepieciešami gadi, lai iemācītos, ka rūpes par sevi, tostarp pietiekams miegs, nav egoisms," viņa secina. "Šodien es zinu, ka ieklausīties savā ķermenī un uzlādēt savas garīgās baterijas, noteikt veselīgas robežas ar ārpasauli un pateikt nē visam, kas izraisa iekšēju pretestību, ir vissvarīgākā dzīves sastāvdaļa." Es beidzot sapratu, ka laiks ir vērtīgs resurss, kas tiek iztērēts un nekad netiek papildināts.
Es sapratu, ka neesmu supersieviete, un tas ir labi. Es pārstāju censties paveikt simtreiz vairāk dienā nekā jebkurš cits. Mana dzīve pieder tikai man, un es vairs nejūtos spiesta kādam attaisnoties vai atvainoties par to, kā izvēlos to dzīvot. Mums visiem ir labas un sliktas dienas. Ja esmu slims vai noguris, mana spēja koncentrēties un efektīvi strādāt neizbēgami samazinās, jo esmu tikai cilvēks.
1.Neuztveriet sevi tikai kā darbinieku
Darbs ir tikai daļa no dzīves, bet ne visa dzīve. Mēs neesam sava profesija, lai cik ļoti mēs to mīlētu. Mums katram ir daudz lomu: mēs esam kāda bērni, vecāki, laulātie, draugi.
2.Pieņemiet savas kļūdas
Mums visiem ir jāiemācās pieņemt savas kļūdas kā nepieciešams izaugsmes nosacījums. Neveiksmes notiek, bet tas nenozīmē, ka mēs esam neveiksminieki, jo mēs neesam tas, ko darām.
3.Rūpējieties par sevi
"Man ļoti nepatīk frāze "Man nav laik"'," atzīst trenere. "Tas ir kā ļaut dzīvei tevi kontrolēt, nevis otrādi. Ja mans aizņemtais grafiks neatstāj laiku sev, es to atvēlu. Diennaktī ir tikai 24 stundas, un manas vajadzības un vēlmes ir pirmajā vietā."
Ieteikumi:
Pavadīt laiku vienatnē
"Esmu sākusi pavadīt vairāk laika vienatnē. Tas nenozīmē, ka esmu vientuļniece vai ienīstu cilvēkus. Tādā veidā es sazinos ar savu iekšējo būtību: es iezemējos, pārdomāju un uzlādējos."
Sazināties ar jaukiem cilvēkiem
"Turklāt dažreiz es satieku pozitīvus, draudzīgus cilvēkus, kurus mīlu un kuri mīl mani. Esmu pamanījusi, ka esmu sākusi vairāk smaidīt, smieties un izklaidēties. Mans ķermenis tagad ražo vairāk serotonīna - laimes hormona."
Vadīt aktīvu dzīvesveidu
Sāra Fabiana atceras, kā reiz lasīja rakstu par Japānas Okinavas prefektūru, kurā ir vislielākais simtgadnieku skaits. Viņa devās uz Japānu, lai izpētītu viņu dzīvesveidu. Izrādījās, ka šie cilvēki ēd veselīgu pārtiku un vingro, neuztraucas par sīkumiem un daudz socializējas. Tas pats ir novērojams Ķīnā un Dienvidkorejā: vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar vingrošanu, taiči vai cigun, dejo un dzied Seulas parkos vai Šanhajas laukumos. Viņi vienmēr ir aktīvi un pavada savu laiku saturīgi.
Katram no mums ir jāiemācās izturēties pret dzīvi kā pret dārgu dāvanu - lepoties ar to un lolot to. Pārtrauciet gaidīt nedēļas nogali, lai justos dzīvs! Lai katrs rīts (un arī pirmdienas rīts!) ir jauns sākums, brīnišķīga iespēja mācīties un augt. Dzīve ir paredzēta dzīvošanai, nevis tikai eksistēšanai. Dzīvojiet to pilnvērtīgi!
Lasi arī:
