Cukurs ietekmē ķermeni daudz vairāk nekā tikai izskatu. Pārmērīgs cukura daudzums bieži tiek saistīts ar priekšlaicīgu novecošanos, bet kur ir patiesība un kur ir pārspīlējums?
Eksperts ģenētiķis Oleksandrs Koljada skaidro, ka pārmērīgs cukura daudzums ir tieši saistīts ar vairākiem procesiem: insulīna rezistences attīstību, svara pieaugumu, hronisku nogurumu un ādas stāvokļa izmaiņām.
Tomēr, runājot tieši par novecošanos, galveno lomu spēlē vēl viens bioķīmisks mehānisms - glikācijas process. Tā ir reakcija, kurā cukura molekulas asinīs sāk saistīties ar olbaltumvielām cilvēka organismā.
Pēc ģenētiķa teiktā, glikācija notiek, kad glikozes vai fruktozes molekulas nosēžas uz olbaltumvielu struktūrām - no hemoglobīna līdz kolagēnam.
Tā rezultātā šie proteīni sāk slikti darboties vai pilnībā zaudē savu funkciju. Lielākā problēma ir tā, ka organismam gandrīz nav mehānismu, lai noārdītu šos savienojumus. Faktiski tie uzkrājas audos un paliek tur tik ilgi, kamēr dzīvo pats proteīns.
Īpaši ilustratīvs piemērs ir kolagēns, viens no galvenajiem proteīniem, kas atbild par ādas elastību, asinsvadu stāvokli un saistaudu. Pēc ģenētiķa teiktā, kolagēns organismā var dzīvot aptuveni deviņus gadus.
Tas nozīmē, ka cukura molekulas, kas ar to saistās šajā periodā, var palikt audu struktūrā gadiem ilgi. Tāpēc pārmērīga cukura patēriņa sekas var parādīties ilgi pēc tam, kad ir mainījušies uztura paradumi.
Glikācijas laikā organismā uzkrājas tā sauktie progresīvie glikācijas gala produkti - sarežģīti savienojumi, kas negatīvi ietekmē dažādas organisma sistēmas.
Tie var pasliktināt asinsvadu stāvokli un ietekmēt smadzeņu, kaulu un daudzu citu audu darbību. Turklāt organismā ir īpaši receptori, kas atpazīst šos savienojumus.
Kad šādi receptori konstatē glikācijas produktu uzkrāšanos, tiek iedarbināti bioloģiskie mehānismi, kas saistīti ar paātrinātu šūnu novecošanos.
Šā iemesla dēļ, pēc ekspertu domām, cukura patēriņa kontrole joprojām ir svarīga ne tikai svara vai glikozes līmeņa asinīs, bet arī ilgtermiņa vispārējai veselībai.
