Suņi ir dzimuši, lai socializētos ar cilvēkiem, jo tos tā audzina. Divus mēnešus veci kucēni jau var atpazīt, kad cilvēki rāda uz priekšmetiem, un skatīsies uz saimnieka seju, kad ar viņiem runā. Abas pazīmes liecina, ka suņiem ir iedzimta spēja mijiedarboties ar saimnieku, izmantojot ķermeņa valodu.
Lai gan individuālās attiecības ar cilvēkiem var ietekmēt šo uzvedību, vismaz 40 procentus šīs spējas rada tikai ģenētika, atzīst Emīlija Breja no Arizonas universitātes, ziņo newscientist.com.
"Pieradināšanas laikā, sākot no vilka līdz sunim, ir bijusi skaidra šo sociālo prasmju atlase," saka pētniece. "Tas ir kaut kas, kas viņos ir iesakņojies un parādās ļoti jaunā vecumā, pat pirms kucēniem ir bijusi nopietna pieredze ar cilvēku."
Breja un viņas kolēģi pārbaudīja šāda veida prasmes ar 8 nedēļas veciem zelta retrīvera un labradoru kucēniem, kuriem bija lemts kļūt par dienesta suņiem. Tas bija agrākais vecums, kad viņi varēja veikt šādus eksperimentus, jo kucēni bija tik veci, lai viņus motivētu ar pārtikas balvām.
Pētnieki atklāja, ka rādīšana uz ēdienu, kas paslēpta zem krūzes, palīdzēja kucēniem to atrast gandrīz 70% gadījumu. Veiksmes rādītājs jau no paša sākuma bija zems, un tas nozīmē, ka kucēni nemācās sekot norādei, bet jau zināja ko darīt, norādīja Breja. Kontroles pārbaudē kucēni nevarēja atrast barību, kas bija paslēpta zem vienas no divām krūzēm ātrāk nekā nejauša iespēja, norādot, ka viņi to vienkārši nejūt.
Liela daļa atšķirību dažādu kucēnu spējā sekot rādīšanai ar pirkstu ir izskaidrojama ar ģenētiku.
Izmantojot statistiskās analīzes, kas balstītas uz kucēnu vecākiem un citiem radiniekiem, pētnieki atklāja, ka ģenētiskie faktori ir atbildīgi par 43 procentiem no šīm variācijām.
Komanda arī veica vēl vienu eksperimentu, kur pētnieki runāja ar kucēniem "mazuļu sarunās" un atklāja, ka suņi pievērsa savu skatienu cilvēkam vidēji ilgāk par 6 sekundēm, tādējādi apzinoties, ka viņi ar viņiem sazinās. Arī šeit ģenētiskie faktori veidoja apmēram 40 procentus no kucēniem, saka Breja.
Tomēr, kad trešajā eksperimentā kucēni nevarēja atvērt kastīti, kas bija piepildīta ar pārtiku, viņi tikai aptuveni sekundi skatījās uz pētnieka seju, kas nozīmē, ka viņi nemeklēja cilvēka palīdzību. Rezultāti liecina, ka, tāpat kā maziem bērniem, lielākā daļa mājas kucēnu dabiski labi saprot un reaģē uz cilvēkiem, kas ar viņiem runā. Bet 8 nedēļu vecumā viņi vēl nav attīstījuši sociālās prasmes, kas nepieciešamas, lai lūgtu cilvēkiem palīdzību.
Lasi arī: Kā runāt ar suni, lai tas tevi saprastu
Rezultātiem ir arī nozīmīga ietekme uz audzētājiem un pircējiem. Cilvēki var izvēlēties audzēt suņus ar labām sociālajām prasmēm, zinot, ka tā ir pārmantojama iezīme. Viņi var arī atlasīt kucēnus, kas skatās uz cilvēku sejām, kad viņi ar viņiem runā, lai sāktu labu starpsugu saikni. "Ja jūsu suns spēj nolasīt saziņu, visticamāk, tās būs harmoniskākas attiecības," saka pētniece.
