4.lapa
Laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” Valmierā būs skatāma audiovizuālā izstāde “Spektrālās ainavas”. Darbus veidojuši audiomākslinieki Artūrs Punte un Rostislavs Rekuta, kā arī videomākslinieks Andrejs Strokins.
Izstāde notiks pirmās Latvijas Mākslas gada balvas Mākslas nedēļas programmā un būs apskatāma no 14. līdz 19. aprīlim. Izstādes noslēgumā 19. aprīlī būs skatāma autoru performance.
Videodarbi tapuši, autoru komandai 2024. gadā strādājot mākslas rezidencē, ko nodrošināja apvienības “Orbīta” ilgtermiņa projekts “Strenču sonifikācijas stacija”.
Māksliniekiem par pārsteigumu, idilliskā mazpilsēta Gaujas krastos šajā videoattēlu sērijā atklājusies kā īpatnēji industrializēta vieta: tur ir attīrīšanas stacija, katlu māja, kūdras pārkraušanas platforma, dzelzceļa tilts.
Katrs no šiem objektiem ir iekļauts vai" “iegremdēts” dzīvajā dabā. Šis kontrasts starp dabu un mikroindustriālo urbanizāciju ir izstādes tēma.
Kā jau to vēsta nosaukums, atslēgas vārds šīs izstādes skaņas un video sinerģijai ir “spektrs”. Video filmēti ar paplašināta gaismas diapazona kameru - infrasarkanajā spektrā, kas šos cilvēka acij “neērtos” melnbaltos attēlus padara par saules gaismas un to atstarojošo virsmu tiešu grafisko reprezentāciju.
Videoinstalācija sastāv no piecām statiskām video ainavām - Andreja Strokina pērn Strenčos safilmētām videogleznām.
“Šie darbi ir kaut kas starp fotogrāfiju un video - no vienas puses, tie ir statiski un darbība kadrā ir minimāla - fonā aizbrauc velosipēdists, kadru šķērso vilciens, vējš šūpo vadu - , no otras puses, šīm minimālajām izmaiņām kadrā ir liela skaniskā nozīme - skaņa ir šo video galvenā dramaturģe,” stāsta Andrejs Strokins, kurš salīdzinoši nesen savā mākslinieciskajā darbībā fotokameru nomainījis pret videokameru.
Skaņas ierakstus un to apstrādi veikuši audiomākslinieki Artūrs Punte un Rostislavs Rekuta.
Skaņa katrā lokācijā tika rakstīta ar vairākiem dažādu veidu mikrofoniem - akustisko spektru autori paplašināja ar zemo vibrāciju ģeofoniem, hidrofoniem, elektormagnēstiskā spektra sensoriem, virsmas mikrofoniem un citām ierīcēm.
Rezultātā katru ainavu pavada paplašināts skaņas celiņš, kas tieši raksturo konkrēto lokāciju, bet ir piesātinātāks nekā tas, kas parasti dzirdams ar neapbruņotu ausi - bez mūzikas un ģenerētās skaņas tapis kontemplatīvs, ievelkošs, blīvs un domīgs “simfoniskais” skaņas pavadījums.
Visu videogleznu audioceliņus gandrīz nemanāmi papildina arī kāds skaniskais elements, kas radies spektrālās apstrādes rezultātā.
Savukārt izstādes noslēgumā paredzētā performance būs autoru audiovizuālais veltījums vienam no aizkustinošākajiem vēsturiskā industriālā mantojuma paraugiem Latvijā - Vijciema čiekurkaltei (1895). Strenču sonifikācijas stacijas mākslinieki Vijciema čiekurkalti apmeklēja 2025. gadā, kad čiekuru ražas pietika vienīgajai kaltēšanas partijai visā sezonā. Šo vienīgo partiju autori arī iemūžināja skaņā un video.
“Vienkāršā, bet smalki pārdomātā priežu sēklu iegūšanas retrotehnoloģija ir apburoša pati par sevi - kā atdzīvojusies pasaka par meža zvēru uzņēmīgumu vai sapnis par utopisko pasauli, kurā industrija kalpo tikai vismiermīlīgākajam mērķim - meža stādīšanai,” stāsta Artūrs Punte, idejas autors un viens no izstādes veidotājiem.
Viņš piebilst, ka autorus īpaši interesējusi procesa skaniskā puse - atveroties uzsildītās tvertnēs, čiekuri rada raksturīgu, krakšķošu skaņu: “Tas notiek ar tūkstošiem čiekuru vienlaicīgi, un rezultātā rodas pēc nejaušības principa (vai arī tikai dabai vien zināmā secībā) izkārtots skaņu lauks. To metaforiski var salīdzināt ar kvantu stāvokļu nenoteiktības radīto Visuma kārtību, kas cilvēka uztverei pieejama vien kā neparedzamība un haotiskums”.
Šīs nejaušās skaņas autoru kolektīvs izmantoja skaniskās kompozīcijas veidošanai - visi “notikumi” tajā ir čiekuru sprakšķu noteikti: tie rada aritmiskus perkusiju ornamentus, maina skaņas augstumu, palaiž vai apstādina un slāņo dzirdamo materiālu.
Skaņu mākslinieki šeit pilda dabisko procesu operatoru lomu, kas tikai pieskata un viegli ievirza norises, nevis spēlē paklausīgus instrumentus, pilnībā tos kontrolējot. Meditatīvo klausīšanos, kas pakāpeniski atklāj siltās koksnes skanisko potenciālu, pavada vecās čiekurkaltes un tās vēsturiskā aprīkojuma izteiksmīgi kadri.
Izstāde “Spektrālās ainavas” apskatāma Valmieras Laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” Rīgas ielā 25a no 14.-19. aprīlim katru dienu no plkst. 13.00 līdz 19.00.
Artūra Puntes, Rostislava Rekutas un Andreja Strokina performance “Vijciema čiekurkalte” - 19. aprīlī plkst. 15.30.
