Jauns ģeodēzisks novērtējums liecina, ka Zemes virsma pēdējās desmitgadēs ir piedzīvojusi globālas izmaiņas – polārie reģioni ir sākuši straujāk celties, savukārt apgabali pie ekvatora, gluži pretēji, grimst, raksta “Daily Galaxy”.
Pētījuma autors Kristofers Kotakis, Saloniku Aristoteļa Universitātes ģeologs, analizēja datus no globālā GNSS satelītnavigācijas staciju tīkla. Šie dati ļāva viņam izsekot ārkārtīgi mazām Zemes virsmas vertikālajām nobīdēm laikā no 1997. līdz 2015. gadam.
Pēc pētnieka teiktā, 20. gadsimta 90. gadu beigās polārie reģioni cēlās par aptuveni 0,5 milimetriem gadā. Līdz 2015. gadam šis ātrums bija pieaudzis līdz aptuveni 1 milimetram gadā. Tajā pašā laikā zemos platuma grādos tika novērots pretējs process — Zemes virsma pakāpeniski grimst, un arī šīs kustības ātrums palielinājās.
"Mūsu rezultāti liecina par polāro celšanās paātrināšanos, kam seko atbilstošs iegrimšanas ātruma pieaugums ekvatoriālajā zonā. Tas nozīmē, ka Zemes cietās virsmas forma kopumā kļūst nedaudz mazāk saplacināta," raksta Kotakis.
Kā skaidro “Daily Galaxy”, viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina šīs izmaiņas, ir masas pārdale uz planētas virsmas. Kad lielas ledus masas zaudē ledu, spiediens uz Zemes garozu samazinās, un virsma zem tām var pakāpeniski pacelties. Šis process ir pazīstams kā glacioizostatiskais pacēlums, un tas ir pārmaiņu sekas, kas sākās pēc pēdējā ledus laikmeta beigām.
Pašreizējā ledus kušana Grenlandē un Antarktīdā šim procesam pievieno jaunu faktoru. Ūdens no kūstošā ledus nonāk okeānos, izraisot masas pārdali pa visu planētu, kā rezultātā vienlaikus mainās slodze uz zemes virsmu un Zemes gravitācijas lauks.
Tieši šeit rodas visneparastākais pētījuma rezultāts. Planētas cietā virsma kļūst mazāk saplacināta, bet tās ģeoīds — forma, kas raksturo Zemi gravitācijas un masas sadalījuma izteiksmē — var kļūt saplacinātāka.
"Lai gan šī uzvedība var šķist pretrunīga, ņemot vērā vienlaicīgu cietās Zemes noslāņošanās samazināšanos, abi efekti ir fiziski savietojami," skaidro Kotakis.
Tādējādi Zeme var vienlaikus kļūt ģeometriski “apaļāka” vienā ziņā un saplacinātāka citā. Zinātnieki atzīmē, ka šīs izmaiņas ir ārkārtīgi mazas un nemanāmas parastas planētas novērošanas laikā, tomēr mūsdienu GNSS mērījumi spēj reģistrēt virsmas pārvietojumus milimetra daļu līmenī, kas ļauj uzraudzīt Zemes reakciju uz ledus kušanu un ūdens pārdali.
