«Pieaugušā vecumā, jo īpaši, ja esi atbildīgs par vēl kādu cilvēku, tu vairs nevari būt Pepija. Tu nevari dzīvot simtprocentīgi tikai šodienai, tev ir jādomā arī par rītdienu. Es, paldies Dievam, ar savu iekšējo bērnu vēl ļoti draudzējos, tāpēc esmu ļoti priecīga, ka vismaz uz skatuves varu sevī palaist vaļā Pepiju,» saka dziedātāja Ieva Sutugova.
Viņa ir Pepija komponista Arņa Medņa muzikālā stāsta «Pepijas dziesmas» uzvedumā, ko šajā rudenī Latvijas Jaunatnes teātrī iestudējusi režisore Laila Kirmuška.
Atbalstot komponistu Arni Medni, ar «Pepijas dziesmām» Latvijas Jaunatnes teātris sācis savu 10. sezonu.
Pepilota Viktorija Rullgardīna Kristaminta Eiframa meita Garzeķe, jeb vienkārši Pepija, Tomijs un Annika jau vairākkārtīgi ir redzēti uz dažādām skatuvēm, filmās un animāciju filmās. Arī 2002. gadā, kad Latvijas Nacionālajā teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja muzikālā izrāde «Pepija Garzeķe» ar komponista Arņa Medņa brīnišķīgi aizraujošo dziesmu ciklu.
Teju ikvienam ir zināms, ka Pepija ir meitene, kuras mati ir burkānu krāsā un cieti pītās biželes slejas katra uz savu pusi.
Tomēr tikai retais atceras, ka Pepija savu ērmīgo tērpu ir veidojusi pati - kleita klāta krāsainām lupatiņām, garās zeķes dažādās krāsās un Pepijas tēta Dienvidamerikā pirktās kurpes tikai tik vien kā vairākus izmērus par lielu… Šādu tēlu gribas satikt vēl un vēl!
Stāstu par Pepiju - meiteni, kuras «māmiņa ir eņģelis un tētis nēģeru karalis» - nav iespējams izstāstīt bez jautrības un smiekliem, un Arnis Mednis savā mūzikā ļauj ieskanēties Pepijas izcili interesantajai personībai.
Uzvedumā piedalīsies: Ieva Sutugova, Miks Galvanovskis, Sandija Misika, Jānis Kirmuška un Māris Skrodis vai Pēteris Galviņš.
Iestudējuma režisore - Laila Kirmuška, horeogrāfe - Sanita Misika, kostīmu māksliniece - Evija Dāboliņa, dekoratore - Līva Oše, gaismu režisors - Artūrs Feldmanis, producents - Juris Millers.
Man jau liekas, ka Pepiju zina visi - kāds ar viņu ir saticies skolā, kāds cits redzējis uz teātra skatuves, vēl kāds - kādā koncertā. Jā, es domāju, ka Pepiju pazīst pilnīgi visi, turklāt nu jau daudzās paaudzēs,» saka dziedātāja Ieva Sutugova. Viņai pašai Pepija palikusi spilgtā atmiņā no leģendārās Latvijas Nacionāla teātra izrādes, ko ar Karīnu Tatarinovu titullomā 2002. gadā iestudēja režisors Jānis Kaijaks.
«Tas bija… ārprāc, cik sen! Bet Pepijas populārākās dziesmas, piemēram, «Hei, Pepij!» un «Gribu kā bērns vēl just», es tiešām vēl labi atceros. Un šīs dziesmas zina daudzi. Arī mans kolēģis Miks Galvanovskis atceras, ka dziesmu «Gribu kā bērns vēl just» dziedājis savā vidusskolas izlaidumā… Jā, tas ir apbrīnojami, kā šīs Arņa Medņa Pepijas dziesmas dzīvo cauri laikiem.»
Koncertuzvedums «Pepijas dziesmas» gan nav dziedātājas pirmā satikšanās ar Pepijas lomu.
Jau skolas laikā, mācoties 3. vai 4. klasē, viņa precīzi neatceras, Ieva, saģērbusies kā Pepija, uzstājusies savas skolas 1. septembra svinīgajā pasākumā.
Savukārt 2010. gadā režisors Valdis Pavlovskis, plānojot iestudēt «Pepiju Garzeķi» Leļļu teātrī, aicināja Ievu uz galveno lomu. Diemžēl veselības stāvokļa dēļ dziedātājai no šī vilinošā piedāvājuma nācās atteikties.
«Laikam liktenis…» viņa nosmej, sakot, ka, acīmredzot, no Pepijas viņai tomēr neizsprukt. «Patiesībā, viss mēģinājumu process, lai arī radoši nav vienkāršs, tas iet uz priekšu ļoti viegli. Gan sadarbība ar režisori ir viegla, gan kolēģi forši. Tātad - tam tā ir jābūt!» saka galvenās lomas atveidotāja.
«Pepijas dziesmas» izskanēs: 16. oktobrī Ulbrokā, 17. oktobrī - Jelgavā, 25. oktobrī - Ādažos, 26. oktobrī - Mārupē, 27. oktobrī - Siguldā, 3. novembrī Valmierā un 10. novembrī Ogrē.
«Tikai deviņas izrādes! Tās paskries zibenīgi. Pagaidām netiek plānots, ka brauksim kaut kur vēl, bet, lai arī ar producentu par to nekas nav runāts, man ir aizdomas, ka skatītājiem patiks un ka mēs brauksim vēl…» Ieva pasmaida, atklājot, ka izrāde būs krāsaina un dinamiska, tajā būs dziesmas, dejas, spēles un piedzīvojumi, un laupītāji, un pat ļoti, ļoti mazi bērniņi spēs noturēt uzmanību.
Izrādes režisore Laila Kirmuška bagātīgi izmantojusi arī ēnu teātra principu - uzveduma dalībnieki skatītājiem uzburs ļoti aizraujošu Pepijas un viņas draugu pasauli.
«Domāju, ka arī manam Austrim varētu būt interesanti to noskatīties līdz galam,» Ieva nosaka. Viņas dēliņam 9. oktobrī būs divi gadi.
«Jā, iespējams, viņš varētu uz skatuves mani atpazīt, rādīt ar pirkstiņu un teikt: «Mamma, mamma…»
Tāpēc pirms tam kārtīgi jāizrunā, ka es tur būšu, ka tas mammai ir darbiņš. Ja ar viņu sarunā, viss ir kārtībā,» Ieva mīļi nosaka.
Mirkli pirms «Pepijas dziesmu» pirmizrādes Ieva sociālajos tīklos ielika bildi ar sevi Pepijas lomā, nokomentējot: «Kaut reizi dzīvē nospēlēt… Pepiju, nevis Džuljetu». Viņa domā, ka mums, pieaugušajiem, spēlēt Pepiju nav nemaz tik vienkārši, jo esam sevi ielikuši zināmos rāmjos. «Cits platākos, cits - šaurākos rāmjos, bet tā tas notiek, jo tas ir pieauguša cilvēka dabā. Pepijai nav rāmju, viņa nezina, kā ir jābūt. Viņai nekad nav garlaicīgi, tāpēc viņa nekad nepaņem «paskrollēt» mobilo telefonu. Nē, viņa atver tukšu kasti un - tā jau ir spēle! Ja skolotāja saka: «Sēdieties!», visi automātiski apsēžas pie galda. Bet Pepija apsēžas uz grīdas, jo - viņa nezina, kā vajag… Jo - kāpēc pie galda?!»
Lasi arī: Rolands Zagorskis-Rolands: Dzīves jēga ir pati dzīve
Dziedātāja atzīst, ka Pepijas lomā viņa jūtas ļoti ērti. «Vienudien, braucot uz mēģinājumu, aizdomājos par aktrisēm, kuras, izspēlējušās meiteņu lomas, mēdz teikt: «Es tagad gribētu būt nopietnāka, «iet dziļumā»…» Un es domāju, ka es jau arī varu vairāk, varu «dziļāk». Un tai pašā laikā man šķiet, ka tas ir kompliments, ka «manā vecumā» kāds manī joprojām saskata Pepiju. Atcerējos arī, kā aktrise Inta Tirole, ar kuru spēlējām kopā «Skroderdienās Silmačos», kur es, protams, biju Ieviņa, man teica: «Tu Ieviņu varēsi spēlēt līdz sešdesmit gadiem…» Gribētu, ka ar Pepiju būtu līdzīgi - ka es vēl ilgi varētu dauzīties ar savu iekšējo bērnu. Jā, es esmu ļoti priecīga, ka joprojām to varu un ka man tas nāk organiski.
Un šī iespēja atkal atgriezties bērnībā man ļoti palīdz arī komunikācijā ar manu mazo cilvēku - mēs kopā lēkājam pa peļķēm, līdz esam netīri un slapji no galvas līdz kājām, mēs brienam pa rudens lapām un vārtāmies sniegā, mēs spēlējam bumbu un būvējam štābiņus, un histēriski smejamies par visādām muļķībām.
Apkārtējā pasaule, kurā esam spiesti dzīvot, tik ļoti velk dziļumā, ka tu nevari ikdienā būt Pepija, bet es, paldies Dievam, ar savu iekšējo bērnu vēl ļoti draudzējos,» atzīst Austra mamma.
Atskatījusies uz aizgājušo vasaru, Ieva secina: tā pagāja gan dažādos radošos darbos, gan ļoti labā atpūtā. «Vasara bija skaista, bija daudz visa kā interesanta,» viņa saka.
«Vasaras sākumā palaidām tēti uz trim nedēļām uz Ameriku pie latviešiem, un mums ar Austri bija mammas-dēla laiks. Daudz laika pavadījām savā vasaras rančo Dobeles pusē, kur bija ļoti daudz darba. Šovasar viss izauga un nogatavojās ātrāk, un ātrāk viss bija jāgatavo ziemai. Paralēli vajadzēja paspēt arī uz jūru, uz ezeru, man uz darbiņu. Un bija jāmēģina rast līdzsvaru starp manu darbu un mūsu kopīgo vasaras atpūtu, jo man bija svarīgi, lai mūsu mazajam «priekšniekam» vasarā ir iespēja visu izbaudīt. Tostarp palīdzēt omei aplaistīt siltumnīcu, un tas nekas, ka pats līdz ceļiem dubļos, toties cik svarīgs viņš jutās, nesot ūdeni un laistot…
Mēs jau smejamies, ka viņš pats mūs ir izvēlējies par saviem vecākiem, viņam jāpierod, ka mammai un tētim darbiņš ir vakaros un brīvdienās. Tā ir, ka, atverot portfolio, paskatās tikai bildes un neizlasa, kas rakstīts smalkajā drukā… Tagad jātur līdzi, nav variantu!» Ieva mīļi nosaka, uzsverot, ka viņi, protams, nevēlas būt tik egoistiski, tāpēc mēģina meklēt līdzsvaru.
Lasi arī: Rēzija Kalniņa: Vēlos atbrīvoties no pagātnes attiecībām
No septembra Austris iet dārziņā, kur diezgan ātri adaptējies - jau pēc nedēļas sācis gulēt pusdienlaiku, un nu jau arī no rīta priecīgs iet grupiņā pie citiem bērniem. «Un mums nav stundu garas atvadas, jo tas nevienam nepalīdz - ne vecākiem, ne bērnam, ne audzinātājām. Ir jāpieradina, ka tas nav «pasākums», ka tā tagad būs - tu ej dārziņā, mēs ejam uz darbiņu. Vēlāk tu iesi skolā un pēc tam arī iesi uz darbiņu. Jo tāda ir cilvēka dzīve. Tie ir mani uzskati, iespējams, vecmodīgi, jo - ko gan es zinu, kā vajag, kā ir «pareizi»?! Katram savs,» Ieva nosaka, piebilstot, ka, viņasprāt, dārziņš bērnam spēj iedot ļoti daudz.
«Pagājušonedēļ audzinātāja atsūtīja bildes, kur bērniem priekšā ir kartiņas ar zīmējumiem - kāposti, burkāni, sīpoli. Turpat arī grozs ar dažādiem dārzeņiem, un bērniem tajā jāatrod to, kas uzzīmēts. Austrītis ir nolicis bildei blakus sīpolu un jau ņem burkānu… Aizsūtīju šo bildi ģimenes čatā, nokomentējot: var redzēt, ka cilvēkam vasarā pamati ir ielikti…»
Iestājoties rudenim, dziedātājai darba netrūkst. Tā ir pat pārpārēm. Bet viņa ņem piemēru no sava kolēģa Mika Galvanovska, kurš pēc kovida izraisītās dīkstāves nosolījies vairs nekad mūžā nesūdzēties, ka darba ir par daudz.
«Tagad, kad viss ir atpakaļ, šķiet, ka tāda kovida nemaz nav bijis. Cilvēks tik ātri pie visa pierod… Man neviena diena nav bijusi tāda, ka, aizvedot Austri uz dārziņu, es varētu aiziet mājās un pagulēt, un tad iet viņam pakaļ uz dārziņu. Rudens tiešām darbu ziņā ir ļoti krāsains un pat kontrastains.
Nupat aizvadīti trīs jubilejas koncerti «Divas leģendas uz vienas skatuves» (ar ko izcilais komponists un daudzu populāru dziesmu autors Gunārs Freidenfelds atzīmēja 65 gadus mūzikā, savukārt leģendārais radio diktors Gunārs Jākobsons - 70 gadus, kuri pavadīti pie radio mikrofona).
Tagad spēlējam «Pepijas dziesmas» un rudenī turpināsies arī koncertuzvedums, kas veltīts izcilajai latviešu dzejniecei Ārijai Elksnei - «Ārijas Elksnes dzīves melodijas - Ārijai Elksnei 95!». To aizsākām jau pirms laba laiciņa, un rudenī atkal ieplānoti daudzi koncerti,» stāsta Ieva Sutugova, uzsverot, ka šis koncertuzvedums, ko veidojusi Laila Ilze Purmaliete, ir pilnīgs pretstats bezrūpīgajām un priekpilnajām «Pepijas dziesmām».
Sestdien, 12. oktobrī, koncertuzvedums «Ārijas Elksnes dzīves melodijas - Ārijai Elksnei 95!» būs skatāms Alūksnes Kultūras centrā, 19. oktobrī - Valmieras Kultūras centrā, 30. oktobrī - Bauskas Kultūras centrā. Novembrī - Liepājā, Rīgā, Kuldīgā, Ventspilī un Jēkabpilī.
«Ārijas Elksnes liktenis bijis skaudrs un mūža beigas - vēl skaudrākas. Visu dziesmu teksti ir smeldzīgi un sāpīgi, tie burtiski «ievelk dziļumā» un tu, gribot negribot, esi simtprocentīgi iekšā šajās sajūtās, ko autore ielikusi dzejas rindās. Un koncerta izskaņā es dziedu «Lūgumu», ko esmu dziedājusi reizes… ak, Dievs, neskaitāmas! Uldis Marhilevičs ir pie klavierēm, un šī viena dziesma paņem tik daudz… Jo tas, ka autors ir pie klavierēm, vienmēr liek mazliet vairāk uztraukties un vēl vairāk «iztaisnot muguru»…» stāsta skanīgās balss īpašniece.
Gada izskaņā, mirkli pirms Ziemassvētkiem, dziedātājai būs lielāks laiks atvilkt elpu. Un ar «lielāks laiks» viņa domā brīvu vienu nedēļu. «Lai kāds nepadomā, ka braucu pārziemot uz siltajām zemēm, uz trim mēnešiem,» Ieva sirsnīgi nosmej un saka, ka nedēļa, patiesībā, ir ļoti, ļoti daudz.
«Vienudien mēģinājums bija pulksten trijos. No rīta astoņos aizvedām Austri uz dārziņu un līdz pustrjiem man bija brīvs. Es uztaisīju sev kafiju, uztaisīju sev brokastis, pasēdēju pie televizora. Un tad gāju uz otru dzīvokli.
Jā, papildus visam mēs vēl pārvācamies, tikko ir noslēdzies mūsu jaunā dzīvokļa remonts, kas bija ļoti izaicinošs posms.
Es krāmēju mantas, klausījos radio, spīdēja saule un, braucot uz mēģinājumu, pieķēru sevi pie domas, ka es taču šodien atpūtos! Ekspektācijas uz atpūtu savā galvā šobrīd esmu sašaurinājusi līdz minimumam, tāpēc arī tikai puse dienas bez skriešanas man bija lieliska atpūta. Un šobrīd man ar to pietiek,» Ieva secina.
Bet bez ceļošanas viņa nevar «uzlādēt savas baterijas». «Ar manu brāli un viņa draudzeni mums ir tradīcija katru pavasari kaut kur kopā aizbraukt - četratā. Šogad pavasarī bijām uz Sicīliju, bet pagājušogad, kad Austrim bija vien pieci mēneši, atstājām viņu omei un opim, kuri prefekti ar visu tiek galā, un četratā paceļojām pa Spāniju. Nākampavasar būs jau grūtāk kaut kur aizbraukt - būs jāatprasās mazajam «priekšniekam».
Es jau varu iedomāties, ka būs jautājumi: «Jūs uz kurieni? Un es?!» Nu, tad jau redzēs, aizbrauksim četri vai pieci…»
