«Dzīves laikā ir daudz ciešanu, ir sāpes un ir bēdas, bet – dzīve sniedz arī ļoti daudz prieka! Ir tikai jāiemācās prieku paņemt,» saka populārais teātra un kino aktieris, režisors, teātra-džeza kluba «Hamlets» vadītājs, nemainīgi vīrišķīgi šarmantais Rolands Zagorskis-Rolands.
Teātrī-džeza klubā «Hamlets» Vecrīgā, kopā pulcinot savu ģimeni un vistuvākos draugus, ar videofilmas «Rolands Rolands» pirmizrādi talantīgais skatuves mākslinieks svinēja savus 75 dzīves un 55 aktiera, režisora un producenta karjeras gadus. Ekskluzīva iespēja būt jubilāra īpašo viesu vidū bija arī »Vakara Ziņām«.
Kopā ar jubilāru šajā vakarā bija gan viņa mīļotā sieva Liene un abu dēls Markuss, gan meita, dziedātāja Elizabete un divas no trim mazmeitām - padsmitniece Luīze un pirmklasniece Emma, gan māsa, Vidzemes koncertzāles «Cēsis» mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska, gan vairāki jubilāram tuvi un īpaši cilvēki, tostarp aktiera amata brāļi Varis Vētra un Kaspars Pūce, kuri dalījās atmiņās par jaunībā kopīgi piedzīvoto un pārdzīvoto, un atklāja arī pa kādam asprātīgam un draiskam «blēņu stāstam».
Svētku vakaru ieskandināja mazmeitas Luīzes un viņas draudzenes Darjas sarūpēts muzikāls priekšnesums - dziesma par bērnību, vēlot jubilāram nekad nepazaudēt bērnu sevī.
Tam sekoja kino dokumentālista, operatora Aivara Prauliņa veidotās video filmas «Rolands Rolands» pirmizrāde.
Tā ir filma par Rolanda Zagorska-Rolanda radošajām gaitām un viņa laikabiedriem, par cilvēkiem, kuri viņa dzīvē ir bijuši un ir nozīmīgi.
«Atminoties laikus, kad Latvijas Radio bija raidījums «Talanti un pielūdzēji», kurā arī Rolands savulaik ir piedalījies, man gribas teikt, ka šī filma tā arī ir radusies - tajā satiekas talanti un pielūdzēji. Tajā satiekas šodiena ar atmiņām. Un, līdzīgi kā citās filmās, ko veidojis Aivars Prauliņš, tajā ir ļoti, ļoti daudz mīlestības,» mirkli pirms jaunās video filmas pirmizrādes teica Latvijas Radio personība Ilga Auguste, kura veidojusi filmas skaņas apstrādi.
«Bija laiks, kad es drusku «ieņēmu»… Un, kad man bija ļoti labi vai ļoti slikti, es uzliku kaseti ar Rolanda iedziedātām dziesmām un raudāju…» atzina operators Aivars Prauliņš. Ar Rolandu personīgi viņš iepazinies pirms septiņiem gadiem.
Savu 70. dzimšanas dienu Rolands Zagorskis-Rolands svinēja, kā pats saka, ar atvēzienu - ar jubilejas benefici «Mana atmiņu paradīze» kinoteātra «Splendid Palace» Lielajā zālē. Koncertā jubilārs izpildīja Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka un Māra Balaško dziesmas, un tajā piedalījās arī Maestro Raimonds Pauls.
Toreiz intervijā «Neatkarīgajai» jubilārs atsauca atmiņā sava mūža septiņgades un ar tām saistītos spilgtākos notikumus, neslēpjot, ka, arī sasniedzot 70 gadu slieksni, vēl turpinās dzīves jēgas meklējumi.
«Savulaik Jūrmalas televīzijā esmu veidojis ļoti daudz interviju, uzrunājot dažādus ekstraordinārus cilvēkus, un viens no noslēdzošajiem jautājumiem, ko uzdevu saviem viesiem, bija par dzīves jēgu. Jo vismaz septiņdesmit gadu esmu mēģinājis uz šo jautājumu sev atbildēt, ar to esmu vērsies arī pie sirdsgudriem intelektuāļiem un atbildes, protams, bijušas visādas - ģimene, bērni, dzimtene un tā tālāk.
Es pats savulaik esmu teicis, ka, iespējams, dzīves jēga ir sirds un gremošanas orgānu harmonija…» smaidot stāsta Rolands Zagorskis-Rolands.
Pirms pieciem gadiem viņš šo jautājumu uzdeva arī aktrisei, simtgadniecei Elvīrai Baldiņai. Šovasar viņai palika 105. «Viņa, ne mirkli nedomājot, manis izsmadzeņoto noformulēja piecos vārdos: «Dzīves jēga ir pati dzīve!» Jā, es arī tā domāju,» jubilārs beidzot ir atradis īsto atbildi.
Bet savas šodienas sajūtas viņš visprecīzāk raksturo «ar pantiņu no Austras Skujiņas»:
«Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,
kam spārni straujāki kā bezdelīgai,
kas skumju važas iesviež vējos brīvos
un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.
Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,
kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi
un bijušā nekad vairs nenožēlo,
kas mīlē dzīvi, pelēko un lēto,
un gavilēm sveic dienu neredzēto.»
«Man ir viss, ko vēlos - gan ģimene, gan draugi, gan laba veselība. Nekādas speciālas tējas nedzeru, bet veselība turas! Domāju, tas ir ģenētiski,» jubilārs nosaka. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēku likteņi ir zvaigznēs rakstīti, un katram šajā pasaulē ir savs laiks un savs uzdevums.
«Viens ir žubīte, cits ir vārna, vēl kāds ir ērglis. Līdzīgi kā mežā ir ozols, vītols un bērzs - katram sava lapotne un katram mežā sava vieta.
Un arī cilvēkam nav jāmeklē atbilde, kāpēc viņš dzīvo. Jo vai tad mēs dzīvojam vecāku, mīļoto, bērnu dēļ? Nē! Dzīves dēļ! Jā, dzīves laikā ir daudz ciešanu, ir sāpes un ir bēdas, bet - dzīve sniedz arī «nenormāli» daudz prieka, ir tikai jāiemācās to paņemt. Kā tai «Raiņa pantiņā»: «Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams». Dodot!» Rolands īpaši uzsver.
Kad viņam bija kādi 10 gadi, mamma Rolandam uzdāvinājusi albumu ar ierakstu: «Rolandiņ, ja tu citiem dosi labāko, kas ir tevī, tu arī pats būsi laimīgs!».
«Un tā arī ir - dod citiem labāko un viss notiks! Visi nāks pie tevis un gribēs būt ar tevi. Tik vienkārša ir labas dzīves «recepte»,» jubilārs secina.
Rolands atklāj, ka vasarā abi ar sievu bijuši ceļojumā uz Albāniju (attēlā). «Varu ieteikt visiem - tur ir skaisti, brauciet, kamēr tā vēl ir tik viesmīlīga un lēta!»
Bet visskaistāk ir Gaujienā, kur jubilāram ir iekoptas dzimtās mājas, un kur vienmēr ir ko darīt.
Kā jau laukos. Viņš stāsta, ka vasarā daudz sanāca būt arī Rīgā, jo «Hamletā» notika dažādi muzikāli pasākumi. Un notiek joprojām.
Taujāts, vai viņš vēl plāno atgriezties uz teātra skatuves, aktieris atteic, ka viņam pašam tas ir eksistenciāls jautājums. «Kad savulaik Uldim Stabulniekam norādīju, cik daudz sakomponējis ir Raimonds Pauls, cik daudz melodiju ir Imantam Kalniņam, uzsverot, ka viņš taču arī tā varētu, jo ir ģeniāls vecis, Uldis ilgi iepauzēja un teica: «Bet… Vai vajag tik daudz?»
Es esmu ļoti daudz filmējies, ļoti daudz lomu nospēlējis uz teātra skatuves, daudz esmu bijis radio un televīzijā… Manis tiešām ir bijis ļoti daudz… Par to, protams, visvairāk esmu pateicīgs savai mammai, kura 1949. gadā nolēma mani laist pasaulē. Ne manis, ne manu mīļo mazmeitu, ne meitas un dēla nebūtu, ja nebūtu manas mammas…
Es esmu pateicīgs arī kādai augstākai varai, sauksim to par Dievu vai kosmosu, jo domāju, ka cilvēku likteņi ir zvaigznēs rakstīti.»