Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» jauniestudējums «4» ir skaudrs un nežēlīgs, taču arī ar mīlestību piepildīts divu cilvēku attiecību stāsts. «Tas ir mūsu visu dvēseles striptīzs,» saka šā jauniestudējuma režisore, Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» vadītāja Rēzija Kalniņa. Ar šo izrādi viņa atbrīvojas no visām savas pagātnes attiecībām, atklājot, ka tajās bijusi arī vardarbība.
«Latvija ir trešajā vietā Eiropas Savienībā vardarbības ziņā. Sievietes un vīrieši, kuri cietuši no vardarbības, kuri bēg no šādām attiecībām, stāv rindā pēc palīdzības…
Manuprāt, māksla un skatuve ir vieta, no kuras ir svarīgi runāt par to, kas notiek, par to, ka kaut kas mūsu valstī nav kārtībā. Runāt skaļi, atklāti un godīgi,» saka režisore Rēzija Kalniņa.
Jauniestudējums «4» ir vācu rakstnieka Heinera Millera (Heiner Müller, 1929-1995) adaptācija no Šoderlo de Laklo slavenā romāna «Bīstamie sakari» (Les Liaisons Dangereuses, 1782), un tas ir viens no šā gada drosmīgākajiem un emocionāli intensīvākajiem teātra uzvedumiem. Tas pārkāpj tradicionālā teātra robežas, piedāvājot minimālistisku, taču iedarbīgu struktūru, kas izaicina gan aktierus, gan skatītājus.
Šis uzvedums pēta vēlmes, nodevību un varas bojājošo ietekmi, vienlaikus uzsverot cilvēka eksistences paradoksus un traģēdiju.
Tas rada emocionālu spriedzi, kas skatītājam neļauj palikt vienaldzīgam. Tas ir stāsts par bezizeju un tiem, kas tur mīt - cilvēkiem, kuru cīņa ar pašu ēnām atklāj cilvēces tumšākās puses.
Lugas darbība norisinās dekadentajā pirmsrevolūcijas Francijā - laikā, kad sabiedrības morālās vērtības ir uz spēles, un cilvēku iekšējās kaislības plosa viņu dvēseles. Un vienlaikus tā noris arī ārpus laika važām, jo stāsta par to, kas notiek ar mūsu dvēselēm, kamēr esam sevis meklējumos - kamēr savas dvēseles uzdevumu neesam izpildījuši, tikmēr mēs satiekamies…
Autors Heiners Millers izmanto šos it kā negatīvos tēlus, lai caur viņiem mēs varētu ieraudzīt savu neglamūrīgo esību, kas kliedz pēc patiesības. Skarbas un nežēlīgas.
Izrādi caurvij mīlestība, kas ir iznīcinoša. Tas ir stāsts par postošām, atkarīgām un tomēr arī mīlestības pilnām attiecībām.
«Viņi viens otru ienīst, viens otru mīl, viens ar otru nevar, bet viens bez otra arī nē. Tāds latviešu Romeo un Džuljetas stāsts pēc desmit gadiem laulībā. Kuri diemžēl neizdzēra indi...» saka Rēzija Kalniņa.
Heiners Millers, pazīstams ar savu neparasto pieeju teātrim, šajā darbā sniedz asu un nežēlīgu skatījumu uz cilvēku savstarpējām attiecībām, izvēršot tās manipulatīvās pavedināšanas un varas spēlēs starp marķīzi de Merteiju un vikontu de Valmonu. Viņu dialogi ir skarbi un intensīvi, kārīgi un izmisīgi, un tie atklāj viņu iekšējo tukšumu un bezcerību pasaulē, kas ātri tuvojas sabrukumam.
Izrādes režisore Rēzija Kalniņa iestudējumu dēvē par provokāciju uz teātra skatuves, un to izspēlē divi aktieru dueti - Ģirts Ķesteris ar Kristīne Belicka, Jānis Āmanis un Laura Erdlāne. Citkārt aktieru pāri arī mainīsies.
«Uzticos saviem aktieriem, kuriem ir katram savs «sakaru stāsts», kuru katrs viens izrādē «4» arī izstāstīs,» piebilst Rēzija Kalniņa.
Izrādes galveno varoņu attiecību spēles ir atklātas, nežēlīgas un manipulatīvas, un tieši šis skaudrais atkailinājums ir nepieciešams, lai viņi beidzot ieraudzītu patiesību - gan katrs par sevi, gan viens par otru. Lai viņi beidzot arī saprastu viens otru.
Kas ir attiecības? Glamūrīgas sarunas vai rutinēta sadzīve? Kad nonākam attiecību krīzē, vai slēpjamies katrs savā «bunkurā»? Un, kad tas notiek, vai pēkšņi attopamies vienā «bunkurā» vai «cietumā»? Vai ir izeja?
Cik daudz mēs ieraugām viens otrā, kad beidzot klusējam? Cik maz mēs atveramies viens otram, kad noklusējam?...
«Dzīve ir kaislība. Dzīve ir kaisle. Un dzīve ir «sūdaina zeķe», no kuras ir jākārpās ārā. Jā, šī izrāde ir autobiogrāfiska, ļoti personīga mana atzīšanās par savu dzīvi.
Tas ir arī mans dzīvesstāsts. Tas, ko esmu piedzīvojusi, izejot cauri daudzām, tostarp smagām, attiecībām. Arī caur vardarbību. Tas, ko esmu piedzīvojusi, pirms satiku Aināru [vīru, diriģentu Aināru Rubiķi]. Šajās attiecībās es beidzot varu atpūsties,» atzīst Rēzija Kalniņa.
«No naida līdz mīlestībai ir viens solis. Valmons un Merteija sāk ar naidu un beidz ar mīlestību. Viņi izdzīvo savu attiecību drāmu, traģēdiju un arī komēdiju, lai beidzot atbrīvotos viens no otra. Un beigās viņi tiek apžēloti, jo ir atbrīvojušies no pagātnes.
Un tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi mums visiem šai pārmaiņu laikā - saprast to, ka, lai tiktu tālāk, ir jāatbrīvojas no pagātnes,» stāsta Rēzija Kalniņa.
Viņa uzskata, ka nevar atbrīvoties no pagātnes, kamēr to nepalaiž vaļā, kamēr to neizgriež uz āru - kamēr to slēpj un mēģina paslaucīt zem paklāja.
«Kā Valmons saka: «Es ienīstu pagātnes notikumus». Es nevis ienīstu, bet es no tiem vēlētos atbrīvoties. Es apskaužu marķīzi de Merteiju - viņa ir ļoti godīga, viņa saka, ko jūt. Es nekad neesmu teikusi, ko jūtu, vienmēr pati esmu mēģinājusi tikt galā ar savām «traumām».
Mums ir līdzīgas pieredzes attiecību ziņā, tikai viņas spēks ir tajā, ka viņa spēj par to runāt.
Un šī izrāde personīgi man ir kā terapija - atbrīvošanās no pagātnes notikumiem, no pagātnes attiecībām, no vardarbībām,» tā Rēzija Kalniņa.
«Jaunās sezonas pirmais izaicinājums, Heinera Millera «4», patiesībā ir krass pagrieziens pretējā braukšanas virzienā. Tā ir «OratoriO» pirmā tāda mēroga izrāde gan fiziskā, gan emocionālā plānā,» saka diriģents Ainārs Rubiķis (attēlā).
«Pēdējā gada laikā mums kopā ar Rēziju ir ticis dots vērot. Vērot pasauli, sauli un ieskatīties to dziļumos.
Var jau būt, ka pareizāk ir dzīvot skaistā nepatiesi-patiesā nerealitātes-realitātē. Tie, kuri uzdrošinās kaut ar mazo pirkstiņu norādīt, ka «dzīvojam savos atkritumos, netīrumu piramīdās, līdz filma pārtrūkst» [autora citāts no lugas], tiek varas un sabiedrības «norullēti» betonasfaltā… Vai tas kādam izraisa smiekliņu vai patiesas asaras? Es vēlos ticēt, ka nē…» saka Ainārs Rubiķis.
Viņš veidojis jauniestudējuma muzikālo partitūru. Tā balstīta kontrastos starp «ciku-caku» franču baroku (Žans Filips Ramo, Žans Batists Lulli), izvirdušo ekspresionismu 20. gadsimta pirmajā pusē (Gustavs Mālers) un jaunas skaņas patiesības meklējumos 20. gadsimta otrajā pusē un šodien (Džons Keidžs, Filips Glāss, Maikls Naimens, «Pink Floyd», «Rammstein»). Vai šim visam ir kas kopējs, vai te valda tikai konflikts un strīķēšanās?
«Līdzīgi kā Merteija un Valmons atgriežas un griežas atkal un atkal dzīves skolas klasēs un gaiteņos, atstumjot līdz pieņemot vienu vienīgu vienīgo - mīlestību. Tā arī skaņu pasaulē - mīlestība pret skaņu, pret dvēseles matēriju, kas sāpina un dziedē, kas atstumj un apskauj, nenogurstoši, no jauna un jauna!» uzskata diriģents Ainārs Rubiķis.
«Šī skaņu partitūra mūsu katra dzīvi spēj pacelt drusciņ ārpus ikdienišķā un ļauj ieraudzīt to, kas ir iekšpus, nevis ārpus.
Jo tas, kā mēs dzīvojam ārpus, ir kaut kas viens, bet - kas skan mums iekšpus? Manī dažreiz skan Pinka, dažreiz - «Rammstein», dažkārt arī Klods Debisī…» atzīst Rēzija Kalniņa.
«Skatoties šo izrādi, mani kā sievieti, kura daudzus gadus bijusi biznesā un tā pa īstam to vadījusi, ārkārtīgi aizkustina moments, kurā notiek galveno varoņu lomu maiņa - iekāp manās kurpēs, uzvelc manu žaketi…
Esi manā vietā, lai saprastu, kas manī notiek!
Kad vīrietis saka, ka viņš varētu būt sieviete, un sieviete atteic: «Kaut es arī varētu!...» Ko tas mums, sievietēm, patiesībā nozīmē… Cik daudz ar to esam saskārušās…» saka uzņēmēja, Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» viena no līdzdibinātājām un valdes priekšsēdētāja Elita Moiseja (attēlā).
Taujāta, kas ir «Oratori|O» auditorija, viņa saka: «Latvijā ir vairāki teātri, ko vada maskulīna enerģija. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Un ir «OratoriO», ko vada sieviete - šī teātra idejas autore, dibinātāja, aktrise un režisore Rēzija Kalniņa. Šis ir sievietes teātris un, patiesību sakot, uz tām pašām problēmām, kas tiek risinātas arī citu teātru izrādēs, mēs skatāmies ar sievietes acīm, caur sievietes prizmu, aizsargājot sievietes dvēseli. Un tas ir unikāli,» uzskata Elita Moiseja.
«Bet mēs neesam pret vīriešiem, mēs necīnāmies, mēs esam par abpusēju sadarbību - es gribu būt ar tevi, un gribu, lai tu mani saproti… Kā tai dziesmā: Vai tu mani dzirdi?/Atver savu sirdi,/Atver acis vaļā,/Atver ausis vaļā… Vai tu spēj mani sadzirdēt arī tad, kad es klusēju?...» Rēzija Kalniņa paskaidro.
«Bet nav tā, ka te sieviete diktē savus noteikumus, te arī vīrietim ļauj izteikties un runāt no sava skatu punkta,» piebilst aktieris Jānis Āmanis (attēlā), kurš gadu pēc aiziešanas no Nacionālā teātra, jūtas pagodināts atgriezties uz skatuves.
«Teātris «OratoriO» nav pakāpiens «pamestajiem» - te var brīvi elpot un radīt, un vienlaikus justies apčubināts un samīļots.»
Turpinot šī gada drosmīgo izaicinājumu tēmu, pavasarī «OratoriO» plānots arī komēdijas iestudējums - Deivida Aivsa (David Ives) 1984. gada sešu viencēlienu krājums «Viss īstajā laikā».
Tas būs asprātīgs un atjautīgs komēdiju cikls, kas pēta laika, valodas un dzīves absurda tēmas.
Katra luga ir humora un pārdomu rosinošu ideju sajaukums, kas izaicina mūsu realitātes uztveri. «Laimīgā loze» ir nejauša divu cilvēku tikšanās, kas atkārtojas bezgalīgi un pēta ideju par «pareizo laiku» cilvēku attiecībās; «Vārdi, vārdi, vārdi» ir Bezgalīgā pērtiķa teorēma, jeb trīs primāti, kuri mēģina nejauši uzrakstīt šedevru; «Universālā valoda» ir jaunizgudrota valoda, kas savieno divus svešiniekus; «Filips Glāss pērk maizi» stāsta par ikdienišķu veikala apmeklējumu, kas pārtop par sirreālu un ritmisku realitātes izpēti; «Filadelfija» ir luga par tām dienām, kurās nekas nenotiek, kā iecerēts, un to, kā mēs reaģējam tad, kad esam neapmierināti; savukārt «Variācijas par Trocka nāvi» ir vairāku absurdu scenāriju kopums, kas kombinē vēsturi ar melno humoru.
«Mūsu nākamā izrāde «Viss īstajā laikā» būs pasakaina asprātīgu un rotaļīgu stāstījumu kolekcija, kas aicinās «OratoriO» skatītājus pasmieties un paskatīties uz dzīvi ar gaišāku skatu. Jo savs laiks paraudāt, savs - pasmieties. Man ļoti patīk smieties,» atklāj Rēzija Kalniņa.
Bet vēl pirms tam režisore Rēzija Kalniņa jauniestudējumā atdzīvinās Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūziklu «Neglītais pīlēns» pēc H. K. Andersena darba motīviem. Viņa gan mūziklu veido jaunā interpretācijā ar citu nosaukumu - «Galms [pa]galmā» kā alegoriju pieaugušajiem par varu, indivīdu, citādo.
«Šis iestudējums būs par mums pašiem un par iespēju pacelties spārnos, pat ja mums mēģina iestāstīt pretējo -, ka esam putni, kuri nelido,» saka režisore.
«Kas ir neglītums? Neatbilstība stereotipiem? Neērtums? Kāds Citādais ienāk pagalmā, kurā valda absolūta bezierunu pakļaušanās, izkalpošanās, aklums, kurlums un bezcerība. Verdzība... Un šis Citādais iet cauri savas dzīves krusta ceļam, lai parādītu citiem, ka ir iespējams pretoties, just, lidot un pacelties spārnos - brīvībā.
Lai līdz tam nokļūtu, ir jānokāpj savā «ellē» un jāsatiek pašam sava ēna,» uzsver Rēzija Kalniņa.
«Mūzikls «Galms [pa]galmā» ir stāsts par mums kā pagalma iemītniekiem - nebrīvē esošiem putniem. Tas ir stāsts par tiem, kuriem ir uzdots mūs pieskatīt un saskaitīt, kā arī par mūsu pašu «neglītumu» - visu to, kas notur pie zemes pat tad, kad esam sadzirdējuši skaisto balsi, kas aicina uz ko vairāk,» piebilst režisores asistents Voldemārs Rode.
Producentu grupas «7» jaunā mūzikla pirmizrāde gaidāma 3. novembrī Vidzemes koncertzālē «Cēsis».
