Kamēr vecāki ir blakus, mums ir iespēja pateikt viņiem šos svarīgos vārdus. Tie palīdzēs novērst aizvainojumus, atjaunot tuvību un piepildīt attiecības ar siltumu.
Pat ja ir siltas attiecības ar vecākiem, strīdi un sūdzības ir neizbēgamas. Iemesls ir paaudžu psiholoģijas un vērtību atšķirības, mūsu pašu rūpes, mūsu dzīves straujais temps. Turklāt, ar vecumu vecāku veselība pasliktinās, viņu sociālais loks sašaurinās, kognitīvās funkcijas sāk pasliktināties, un viņiem arvien vairāk nepieciešama mūsu uzmanība un atbalsts.
Kamēr vecāki ir blakus, ir svarīgi atrast laiku, lai lūgtu viņiem piedošanu - par sīkumiem, kas mums var šķist nenozīmīgi, bet viņiem ir svarīgi. Klīniskā psiholoģe Irina Grekova žurnālā "The-day" uzskaitīja visbiežāk sastopamos iemeslus, kāpēc lūgt piedošanu vecāka gadagājuma vecākiem, raksta desired.de.
Pat ja jūs regulāri zvanāt vai apmeklējat savus vecākus, viņiem joprojām var pietrūkt jūsu uzmanības. Vienkārši tāpēc, ka sašaurinās viņu sociālais loks, un tieši bērni bieži vien kļūst par galveno prieka un kontakta ar pasauli avotu. Īpaši grūti tas ir tiem, kuru bērni ir aizņemti ar ģimeni, daudz jāstrādā un jādzīvo citā pilsētā.
Dažreiz vecākiem ne tik ļoti vajag, lai organizētu medikamentu piegādi vai atnestu viņiem pārtikas preces (galu galā varat lūgt to darīt citiem cilvēkiem), bet gan būt viņu tuvumā, parunāt.
Tāpēc ir vērts teikt: "Man žēl, ka ne vienmēr atrodu laiku tev. Bet zini, ka tu man esi svarīgs, un man patīk būt kopā ar tevi."
Jo vecāki kļūst mūsu vecāki, jo jutīgāki viņi var būt pret mūsu vārdiem un rīcību. Ne tāpēc, ka ar viņiem kaut kas nebūtu kārtībā, bet gan tāpēc, ka viņu dzīve ir mainījusies: ir mazāk komunikācijas, vairāk laika pārdomām, dažreiz aizkaitināmību izraisa fiziskas kaites, un dažiem agri attīstās demence jeb izmaiņas psihē.
Taču arī mēs neesam perfekti: mēs varam reaģēt uz viņu uzvedību skarbāk, nekā vēlētos - noguruma, aizņemtības un vienkārši neizpratnes dēļ.
Dažreiz mēs uzbrūkam vecākiem nevis tāpēc, ka viņi to būtu pelnījuši, bet gan tāpēc, ka paši esam noguruši. Gadās, ka vecāks atkārto vienu un to pašu, lēnām dara pazīstamas lietas vai ir spītīgāks nekā iepriekš. Šādos brīžos ir vērts sev atgādināt, ka vecākam jau tā ir grūti: ķermenis nepakļaujas tik ātri, spēka ir mazāk, un tad esam mēs paši ar savu skarbumu.
Tāpēc ir lietderīgi teikt: “Piedod, ka biju pret tevi skarbs. Dažreiz pašam ir grūti.”
Dažreiz vecāku padomi nav savlaicīgi vai arī tie vienkārši neņem vērā mainīgās pasaules realitāti un nerunā par savu laiku un paaudzi. Un pats galvenais - mums pašiem jāiet savs ceļš un jāpieļauj kļūdas. Svarīga ir viena lieta: dodot padomu, vecāki vēlas mums labāko un cenšas, cik vien labi spēj, mūs aizsargāt, tāpat kā bērnībā, un palīdzēt mums kļūt laimīgiem.
Dažreiz pietiek pateikt: "Piedod, ka ne vienmēr tevi klausījos. Es novērtēju tavus vārdus, pat ja dažreiz izvēlos savu ceļu" vai "Jums bija pilnīga taisnība. Nākamreiz es noteikti ņemšu vērā jūsu padomu."
Mūsu vecāki bija mums blakus vissvarīgākajos brīžos - sākot no mūsu pirmajiem soļiem un bērnu dienas izrādēm līdz pat mūsu pirmajai patstāvīgajai algai. Varbūt viņiem par to tik bieži nepateicāties.
Atrodiet laiku ne tikai pateikties viņiem par atbalstu, pacietību un patīkamajiem mirkļiem, bet arī atcerēties laimīgos mirkļus: "Atceries, kā mēs kopā braucām uz laukiem (skatījāmies filmu, smējāmies līdz asarām)? Esmu tik priecīga, ka mums tas bija. Paldies par to."
Kopīgas atmiņas ir tilts, kas atjauno tuvību pat pēc ilga klusuma.
Kamēr vecāki ir tuvumā, neatlieciet sarunas uz vēlāku laiku. Pasaki viņiem “paldies” un “atvainojiet” šodien. Tas nomierinās viņu sirdis un sniegs tev iekšēja miera sajūtu, kad pagātne pārstās tevi vilkt atpakaļ un paliks tikai mīlestība.
