Amerikāņu dokumentālo filmu režisors Sems Grīns desmit gadus ceļoja pa pasauli, lai satiktu cilvēkus, kuri dažādos laikos ieguvuši pasaulē vecākā dzīvojošā cilvēka titulu. Viņš centās noskaidrot, vai cilvēkiem, kuri nodzīvojuši vairāk nekā 110 gadu, ir kāds kopīgs ilgmūžības noslēpums, raksta “Today”.
Grīna dokumentālā filma “The Oldest Person in the World” tapusi desmit gadu laikā. Režisora ceļojums sākās 2015. gadā, kad Ņujorkā viņš sastapa Sūzanu Mūšatu Džounsu, kura tobrīd 116 gadu vecumā bija pasaulē vecākā dzīvojošā persona. Vēlāk viņš satika arī citus rekordistus.
Filmas tapšanas laikā Grīns pats saskārās ar nopietnu veselības problēmu — viņam tika diagnosticēts asins vēzis. Tāpēc stāsts par cilvēkiem, kuri nodzīvojuši vairāk nekā gadsimtu, režisoram kļuva arī par personiskā pārdomām par dzīvi, novecošanu un nāvi.
“Visi vēlas uzzināt viņu noslēpumu — to vienu lietu, kas izskaidro, kāpēc viņi nodzīvojuši tik ilgi,” stāsta Grīns. Tomēr pēc desmit gadu darba viņš secinājis, ka viena īpaša ilgmūžības noslēpuma, visticamāk, nav.
Toties viņš pamanījis piecas kopīgas iezīmes, kas atkārtojas daudzu viņa sastapto ilgdzīvotāju dzīvē.
Gandrīz visas bija sievietes
No 2015. līdz 2025. gadam pasaulē vecākā dzīvojošā cilvēka tituls visu laiku bija sievietēm.
Arī visilgāk dokumentētajā vēsturē dzīvojušais cilvēks — francūziete Žanna Kalmenta — bija sieviete. Viņa nomira 1997. gadā 122 gadu vecumā.
Ilgmūžības pētnieki norāda, ka sievietes kopumā dzīvo ilgāk nekā vīrieši. Iespējams, nozīme ir gan bioloģiskām un ģenētiskām atšķirībām, gan dzīvesveidam un apkārtējās vides faktoriem, tomēr viena skaidra atbilde, kāpēc sievietes biežāk sasniedz ļoti lielu vecumu, joprojām nav atrasta.
Pozitīva attieksme pret dzīvi
Grīnu pārsteidzis tas, ka viņa sastaptie cilvēki, neraugoties uz ļoti smagiem dzīves pārbaudījumiem un veselības pasliktināšanos, lielākoties saglabāja pozitīvu skatījumu.
Viena no viņām bija japāniete Kane Tanaka, kura kļuva par pasaulē vecāko dzīvojošo cilvēku 2018. gadā un nomira 2022. gadā 119 gadu vecumā. Viņa bija piedzīvojusi Otro pasaules karu, vīra došanos karā un dēla nonākšanu gūstā. Dzīves laikā viņa zaudēja bērnus un divreiz pārslimoja vēzi.
Tomēr Tanaka ieteikums bija vienkāršs — pārāk daudz neuztraukties un nepārdomāt lietas.
Līdzīgi domāja arī spāņu izcelsmes amerikāniete Marija Branjasa, kura 117 gadu vecumā kļuva par pasaulē vecāko cilvēku. Viņa bija pārdzīvojusi 1918. gada gripas pandēmiju un Spānijas pilsoņu karu, tomēr, atskatoties uz savu dzīvi, vairāk runāja par labajiem mirkļiem.
Grīns norāda, ka daudzi viņa sastaptie ilgdzīvotāji bijuši samērā stoiski — viņi pieņēmuši, ka dzīvē ir gan labi, gan slikti periodi.
Viņus vienmēr ieskāva citi cilvēki
Vēl viena kopīga iezīme bija ciešas sociālās saites.
Neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvoja un vai viņiem bija bērni, pasaulē vecākos cilvēkus parasti ieskāva ģimene, draugi, aprūpētāji vai citas tuvas personas.
“Loving, supportive community” jeb mīloša un atbalstoša kopiena, pēc Grīna domām, ir ļoti nozīmīga dzīves kvalitātei vecumdienās.
Piemēram, franču mūķene māsa Andrē, kura 2022. gadā kļuva par pasaulē vecāko dzīvojošo cilvēku 118 gadu vecumā, dzīvoja mūķeņu pansionātā, kur, pēc režisora teiktā, viņu ļoti mīlēja un aprūpēja.
Savukārt Jamaikas ilgdzīvotāja Violeta Brauna līdz pat nāvei 2017. gadā dzīvoja savā mājā. Viņai līdzās bija dēls un aprūpētāji.
Noteikta ikdienas rutīna
Daudziem no Grīna filmas varoņiem bija diezgan stabils dienas ritms. Noteikts miega, ēšanas, kustību vai sociālo aktivitāšu režīms piešķīra dienai struktūru.
Daļa ilgdzīvotāju arī strādāja līdz ļoti lielam vecumam.
Violeta Brauna vairāk nekā 80 gadus bija ērģelniece baznīcā un mūzikas skolotāja. Māsa Andrē arī pēc 100 gadu sasniegšanas turpināja brīvprātīgo darbu.
Grīns uzsver, ka viņa filmā redzamie cilvēki neievēroja kādu vienotu, stingru diētu - viņu ēdienkarte bija ļoti atšķirīga, taču daudzi centās saglabāt mērenību un pieturējās pie ierastā dzīvesveida.
Itāliete Emma Morano, kura nomira 117 gadu vecumā, katru dienu ēda trīs jēlas olas. Kad Grīns par šo paradumu jautāja viņas ārstam, ārsts norādījis uz interesantu aspektu — cilvēka organisms var pierast pie tā, ko un kad tas regulāri saņem.
Bauda dzīvi, bet ar mēru
Vēl viena pārsteidzoša atziņa — pasaulē vecākie cilvēki ne vienmēr bija priekšzīmīgi “veselīga dzīvesveida” paraugi.
Daži lietoja alkoholu vai smēķēja. Daudziem garšoja gaļa, piena produkti un saldumi.
Piemēram, Sūzana Mūšata Džounsa katru rītu ēda bekonu. Savukārt Žanna Kalmenta, kura tiek uzskatīta par visilgāk dokumentēto cilvēku vēsturē, smēķēja arī ļoti lielā vecumā.
Tomēr Grīns uzsver, ka viņa sastaptie cilvēki kopumā dzīvoja mēreni un baudīja lietas, kas viņiem sagādāja prieku.
Viņiem bija arī vieglāka attieksme pret dzīvi un spēja par sevi pasmieties.
Vai tiešām ir iespējams atrast ilgmūžības formulu?
Pēc desmit gadiem, kas pavadīti kopā ar cilvēkiem, kuri nodzīvojuši vairāk nekā gadsimtu, Grīns joprojām neuzskata, ka pastāv viena konkrēta formula, kas garantētu ilgu mūžu.
Viņš uzsver, ka nozīme ir ģenētikai, dzīvesveidam un arī veiksmei. Pilnvērtīgs uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes, kvalitatīvs miegs, sociālie kontakti un dzīves ritms ir faktori, kas saistīti ar veselīgu novecošanu, taču tie paši par sevi negarantē, ka cilvēks sasniegs 100 vai 110 gadu vecumu.
Arī režisora filma nav mēģinājums atrast vienu “slepeno sastāvdaļu”, drīzāk tā parāda, ka ļoti ilgs mūžs var būt daudzu apstākļu kombinācija — un daļa no tiem joprojām paliek noslēpums.
