Viedoklis

Galvenā šīs koronavīrusa krīzes īpatnība, ko atzīmē sociālo procesu vērotāji, ir tā, ka šoreiz nav neviena, kuru par visu vainot. Nevar vainot ne krievus, ne amerikāņus, ne Sorosu, ne Lembergu, ne bankas, ne bezatbildīgos pilsoņus, kuri vieglprātīgi sagrābušies kredītus, un pat ne savtīgos politiķus, kuri par sevi vien domā.

Dienā, kad oficiālā statistika ziņoja vien par sešiem jauniem vīrusa inficēšanās gadījumiem, valdība lēma ārkārtas stāvokli pagarināt par četrām nedēļām, līdz 12. maijam. Vai šo laiku vairāk pavadīsim, dalot aizņemto lāčādu, rakstot un pārrakstot nosacījumus pabalstu piešķiršanai un kontrolei vai plānojot izeju no krīzes jeb tā saucamās exit stratēģijas? Gan ierobežojumu laika un veida mazināšanai, gan dīkstāves laika mērķtiecīgai izmantošanai, gan nākotnes ekonomikas izaugsmes plānošanai, citastarp analizējot un atzīstot iepriekšējās krīzes kļūdas, gan veselības aprūpes kapacitātes stiprināšanai, izglītības un tālākizglītības izmaiņu modelēšanai utt.

Vispirms aicinu lasītājus mēģināt atrisināt vienu morālu dilemmu. Militārs hospitālis kara laikā. Tajā ir viens ķirurgs un tiek ievesti desmit smagi ievainoti pacienti. Ikvienam no smagi ievainotajiem operācija ir jāizdara triju stundu laikā, citādi pacients ies bojā. Ķirurgs ir tikai viens, un viņš var veikt vienu operāciju stundā. Līdz ar to ķirurgs var izglābt tikai trīs ievainotos. Morālās dilemmas jautājums ir, kā izlemt, kurus trīs no desmit ievainotajiem izglābt, bet kuriem septiņiem ļaut aiziet bojā. Kā rīkotos normāli cilvēki, ja viņiem būtu jāveic šāda izvēle?

Kāda mana kaimiņiene, staidzinot suni, apjautājās par manas ģimenes veselību, sak, vai neesam kroņgripas lēmēti. Viņa, aptuveni septiņdesmit gadus veca krieviete, centās runāt latviski. Atbildēju, ka neslimojam, jo esam piesardzīgi, ievērojam norādes un liegumus. Kaimiņiene priecīgi pamāja, teikdama, ka «jūsu avīzēs daudz par to rakstīts». Izbrīnījos: jūs lasāt mūsu avīzes? Jā, viņa atbildēja, es mēģinu un televizorā skatos ziņas latviešu valodā, mazbērni mani pierunāja.

Globālā pandēmija ir ienesusi izmaiņas gandrīz vai visās sabiedrības dzīves sfērās un uzvedības paradumos, to vidū arī mūsu ikdienas mobilitātes veidos. Protams, arī Latvijas Automoto biedrība (LAMB) tāpat kā mediķi, mediji, sabiedriskās organizācijas, valdība un kopumā visi apzinīgie sabiedrības pārstāvji aicina rūpīgi ievērot visus uzvedības nosacījumus ārkārtas situācijā un palikt mājās, ja tas ir iespējams, tādejādi mazinot COVID-19 izplatīšanās riskus. Lai arī mūsu dzīve ir it kā uz pauzes vai kādā gaidīšanas režīmā, tomēr tā nedrīkst pilnībā apstāties, valstij, sabiedrībai un tautsaimniecībai kaut palēnināti, tomēr ir jāattīstās. Daudziem no mums ir jāpilda darba pienākumi, ko nevar izdarīt no mājām, tātad ir jāpārvietojas, vai arī jāveic kādi citi ikdienā nepieciešami braucieni.

Pagājušajā nedēļā notika ļoti zīmīgs notikums. No 3. aprīļa Latvija daļēji nodalījās no ES brīvās preču apmaiņas sistēmas. 2. aprīļa oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis publicēts veselības ministres Ilzes Viņķeles rīkojums – no 3. aprīļa aizliedzot no Latvijas eksportēt tās zāles, «kuras vietējā tirgū nepieciešamas ārkārtējā situācijā».

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks interneta sociālajā čivinātavā ierakstījis: «Sky veikalu ķēdē lieliska iespēja noziedot mūsu mediķiem. Maksājot rēķinu ar karti, vienkārši pieskaitiet kādu eiro. Atbalstīsim tos, kuri par mums rūpējas!» Kāds interneta asprātis Edijs Majors ir atbildējis uz Pabrika ierosmi ar parodiju: «Šodien SKY veikalos laba cena mīdijām. Rindu arī nav. Pērkot 3 Moetus, tiek ziedota viena bahila mediķim. Bet lietota, no Skandināvijas. Tās vislabāk atbilst mūsu purvainajai videi.» Ar Moetiem domāts franču šampanietis Moët & Chandon, kas maksā 35 eiro par pudeli.

Aleksandrs Lielmežs, Mālpils pašvaldības deputāts, pašvaldības vadītājs (1987.-2001), (2005.-2017.), Latvijas pašvaldību savienības dibinātājs, LPS priekšsēža vietnieks (1994.-2001.) un (2006.-2009.), ES Reģionu komitejas dalībnieks (2006.-2020.). Par darbu pašvaldībās apbalvots ar Atzinības krustu.

Tas nav nekas jauns - viena (vai daudzu) nelaime var būt citu zelta bedre. Un to varam novērot arī tagad – sabiedrības vēlmi sevi un citus pasargāt no jaunā koronavīrusa infekcijas Covid-19 citi izmanto, lai "uzvārītos" vai apkrāptu.

Pagājušā nedēļā beidzot tikām pie jaunā ekonomikas ministra. Veidojot valdību, Kariņš solīja, ka valsts pārvaldes darbā tikšot aicināti cilvēki, kuri ir sevi pierādījuši ar izciliem sasniegumiem. Pieļauju, ka viņš patiesi tā arī gribēja. Gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.

Valdība strādā vaiga sviedros, lai bez palīdzības neatstātu nevienu, lai uzreiz pēc krīzes saudzīgi ieziemotie uzņēmumi strauji atsāktu sildīt ekonomiku. Nepametīšot grūtībās nevienu.

Latvijas valdība šobrīd īsteno palīdzības programmu cilvēkiem, kurus skārusi Covid-19 izraisītā ekonomikas apstāšanās. Līdzīgi rīkojas arī citas valstis, kurās pandēmija paralizējusi sabiedrisko un ekonomisko dzīvi.

Savā ziņā šī ir kā tāda atgriešanās pie mūžsenas tēmas. Par to esmu rakstījis jau pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, periodiski atkārtojoties, cerams, jaunās skaņās, bet galu galā nodeldējoties tik tālu, ka biju apņēmies – viss, vairs par to nerakstīšu. Bet lai nu būtu. Pēdējoreiz! Tēma ir veca, banāla un novazāta, proti, klaidoņi. Saulesbrāļi, bomži, bezpajumtnieki – kā nu kurais to dēvē. Sen apmirusi tā bomzīšu paaudze, kas sildījās saulē uz skārda pagraba lūkas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes labajā sānā. Pazuduši arī tie, kas sēdēja uz nekurieni vedošajiem pakāpieniem pie Rūpniecības tirgus mūra sētas. Tāpat izbeigušies arī tie, kas ziemās ieguva apsaldējumus un mira Dailas teātra tā sauktajā skvērā, kurš drīzāk gan atgādina ar betona plāksnēm piesegtus cūku rakumus, kas radīti, lai nomaskētu kaut kādu padomju laika militāro objektu, droši vien kārtējo bumbu patvertni.

Šonedēļ portālā "nra.lv" plašu rezonansi izraisīja žurnālistes E.Veidemanes viedoklis, kurā viņa pastāstīja par mākslinieci Lauru Šmidebergu, kura parūpējusies par to, lai "Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!"

Vispirms, lai novērstu jebkādus pārpratumus, gribu uzsvērt, ka pilnībā atbalstu Latvijā ieviestos karantīnas noteikumus un uzskatu, ka jādara viss, lai novērstu strauju Covid-19 slimnieku pieaugumu. Latvijā joprojām ir vieni no labākajiem Covid-19 rādītājiem Eiropā, un tas lielā mērā ir tieši ieviesto pasākumu rezultāts. Esmu pārliecināts, ka, jo vairāk cilvēku sapratīs situācijas nopietnību un pret to izturēsies ar pienācīgu pietāti, jo labāk, bet...

«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.

Šis pavasaris pasaulē nesis pamatīgas pārmaiņas. Attālināta strādāšana nu jāapgūst daļai darba ņēmēju, kuriem paralēli visiem darbiem mājās vēl jāpagust, iespējams, palīdzēt skolēnam, kurš viens pat netiek galā ar uzdoto vielu.

Jau esmu sava vectēva gados. Un manu, ka vairākās izpausmēs sāku līdzināties viņam. Piemēram, emocionāla saviļņojuma brīžos vectēvs mēdza apraudāties. Un es arī raudāju 25. martā. Gan par man nezināmo mežabrāli tēvu, gan daudziem citiem, kuri, pārnākuši no Sibīrijas, faktiski bija mani dzīves skolotāji pēc tam, kad beidzu savu aviācijas institūtu. Šie cilvēki mācīja mani nevis līst pagultē un pasīvi kurnēt, nevis pakļauties, bet iekļauties un šajā statusā, cik iespējams, darīt cilvēkiem labu. Ar to es te negribu ne kaut kā attaisnoties, nedz ar’ kaut ko pārmest šiem Sibīriju izgājušiem ļaudīm.

Ir tomēr pasaulē viena laimes saliņa, kurā par Covid-19 laikam neko nav dzirdējuši – Rīgas apgabaltiesa, kurā pirmdien un otrdien no pulksten desmitiem rītā līdz četriem vakarā norisinājās tā saucamā Lemberga prāva – slikti vēdinātās telpās 13 procesa dalībnieki klepoja un šņaukājās, izplatīdami ap sevi vīrusus un baktērijas, un, kas zina, varbūt arī supermazo nelieti koronavīrusu, kura dēļ pasaulē jau nomiruši 42 tūkstoši cilvēku.

Mūsu politiskās šķiras vadoņiem ļoti nepatīk, ja viņu darbības pielīdzina Putina piekoptajām metodēm. Jā, dažkārt viņu rīcība ir diezgan atšķirīga, toties citreiz nepateiksi – vai tas notiek Rīgā vai Maskavā?