Ticēt, cerēt un... vilties

Valdība strādā vaiga sviedros, lai bez palīdzības neatstātu nevienu, lai uzreiz pēc krīzes saudzīgi ieziemotie uzņēmumi strauji atsāktu sildīt ekonomiku. Nepametīšot grūtībās nevienu.

Grūti pateikt, cik daudzi noticēja šai pasakai, bet vīlās gan daudzi, pievienojoties to skeptiķu pulkam, kuri jau sākotnēji solījumu palīdzēt tulkoja kā palīdzēšanu tikai savējiem, pietuvinātiem. Maz kur varas lēmumus reproducējošajos medijos līdz ar ziņu par dīkstāves pabalstu piešķiršanu un cita veida atbalstu uzņēmējiem tika analizēti arī tiem līdzi nākošie noteikumi par kvalificēšanos tam un nodokļu nomaksas atlikšanai. Tikmēr sociālos tīklus un nozaru nevalstiskās organizācijas pārplūdināja uzņēmēju, darbinieku, pašnodarbināto, mikrouzņēmēju, autoratlīdzību saņēmēju rūgtuma pilni stāsti par dīkstāves pabalsta vai cita veida atbalsta atteikumu. Vairāk pamanāms bija Lindas Mūrnieces sāpju kliedziens par VID atteikumu dīkstāves pabalstam Hotel Roma, kurš ik gadu darbaspēka nodokļos vien samaksājis vairāk nekā 300 tūkstošus eiro. Neskatoties uz viesnīcu iekļaušanu īpaši skarto nozaru sarakstā, pabalsts atteikts dēļ 32 000 eiro nodokļu parāda, kas biznesa sezonālā rakstura dēļ parasti tiek samaksāts tūrisma sezonas laikā. Līdzīgu bēdu stāstu netrūkst. Autoratlīdzību saņēmējam pabalsts nepienākas, jo ienākuši sen nopelnīti pārdesmit eiro, cits pāris eiro saņēmis autoratlīdzībās no AKKA/LAA, cits no pretendentu loka izslēgts, jo ir valdes loceklis nelielā uzņēmumā, kuram nepienākas arī bezdarbnieka pabalsts, toties atbild ar visu savu mantu. Netrūkst secinājumu, ka domāts tiek nevis par to, kā palīdzēt, bet kā palīdzību atteikt, un «valdība steidz sadalīt miljardus tikai saviem uzņēmumiem un valsts kapitālsabiedrībām, kurās sēž viņiem pietuvinātie darboņi», bet tagad aizņemtā nauda gan vēlāk būs jāatdod visiem strādājošajiem.

Var jau būt, ka ar labiem nodomiem un rūpēs par pabalstu neizshēmošanu tika radīti ierobežojošie kritēriji, bet, ja ne ļaunprātība vai skopums, tad vismaz neprofesionalitāte šajā krīzes menedžmentā jūtama gan. Kā var uzņēmumiem ar sezonālu raksturu, kuri apgroza miljonus un nodokļos nomaksā simtiem tūkstošu, atteikt dīkstāves pabalstu pie 150 eiro nodokļu parāda? Labi, saprata kļūdu, palielināja līdz 1000 eiro, bet tik un tā saglabājot robotisku pieeju iesniedzēju izvērtēšanā, kas arī raisa minēto sajūtu, ka drīzāk tiek meklēti iemesli atteikumam, nevis atbalstam. Līdzīgi ir ar Altum atbalsta mehānismiem, kuri birokrātijas un dažādu nosacījumu dēļ daudziem nelieliem uzņēmumiem reāli nemaz nav pieejami. Kā var izslēgt no atbalstāmo loka pašnodarbinātos un autoratlīdzību saņēmējus, kuri saņem niecīgas summas autoratlīdzībās? Sodīti tiek arī tie, kuriem ienākumi kritušies drastiski, bet kaut ko tomēr cenšas darīt, nevis tikai gaida pabalstus. Labošot šo robu, bet vai uzreiz bija tik grūti iedomāties, ka no pāris vai pat pārdesmit eiro neizdzīvos?

Izrādās, dīkstāves pabalsts nepienākas pat šajā laikā tik īpašai kategorijai kā ārstiem! Tie, kuri nestrādā ar neatliekamiem gadījumiem, valsts noteikto ierobežojumu dēļ atrodas reālā dīkstāvē, bet kā valsts un pašvaldību budžeta finansēto institūciju darbinieki nevar pabalstu saņemt. Kā rakstīja Neatkarīgā, 350 jeb 44% no Rīgas 1. slimnīcas darbiniekiem aizsūtīti darba nespējā vai atvaļinājumā, un, šādam stāvoklim ieilgstot, slimnīcas vadība neizslēdz darbinieku atlaišanu.

Vai tiešām lēmuma pieņēmējiem nav pieejami dati par to, cik milzīgu īpatsvaru no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem veido tieši mazie un mikrouzņēmumi, kuros viens vai pāris valdes locekļi reizē ir arī galvenie darba darītāji? Ko viņi noziegušies, maksājot nodokļus gan par sevi, gan citiem darbiniekiem, ka viņiem kā valdes locekļiem tiek atteikts atbalsts? Tie nav vairākus tūkstošus pelnošie valsts lielo kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļi, kuri sekmīgi spēj apvienot «darbu» vienā lielā kapitālsabiedrībā ar ienesīgu sēdēšanu vēl kādas citas kapitālsabiedrības valdē vai padomē!

Manas radinieces pieredze spilgti raksturo šīs krīzes vadības izpausmes. Līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu pilnībā apstājās viņas ilggadēja mikrouzņēmuma darbība, un, dzirdot sākotnējās runas par atbalstu tikai atsevišķām nozarēm, darbinieki tika atlaisti, lai vismaz varētu saņemt bezdarbnieka pabalstus. Pati sevi kā īpašnieci un valdes locekli atlaist nevar, bezdarbnieka pabalstu saņemt nevar, pārdot uzņēmumu nav kam, par atbalstu neskaidrība un neticība, jo īpaši pēc opozīcijas priekšlikumu noraidīšanas par atbalstu mazajiem uzņēmumiem... Lai kā vienīgā sevis un nepilngadīga bērna apgādniece nodrošinātu iztiku, izmisumā meklēja gadījuma darbus, kur divās dienās tik vien saņēma kā apaukstētu sejas nervu, un tādēļ nācās izraut zobu, no pretsāpju zālēm iedzīvojās iekaisumā un nokļuva slimnīcā. Ar cerībām gaidīja valdības solījumu parūpēties arī par mikrouzņēmumiem, līdz saņēma tikai kārtējo izmisuma devas papildporciju, iepazīstoties ar ierobežojumiem. Un atkal valdība sola tos labot, bet tikmēr vairojas izmisums un neticība, vai nesalabo pēc līdzšinējās shēmas - kā vairāk atteikt, nevis palīdzēt. Un atkal var domāt - vai par februārī veiktajiem pakalpojumiem izdīkto maksājumu izmantot izdzīvošanai vai nodokļu nomaksai, lai neatteiktu pabalstu, ja notiek brīnums un tas tiešām vēl pirms krīzes beigām būs pieejams.

Šādi nepārdomāti lēmumi, kas šķeļ sabiedrību un vairo neuzticēšanos un plaisu starp varu un sabiedrību laikā, kad tik ļoti nepieciešama ir sabiedrības aktīva līdzdalība pandēmijas uzveikšanā un ekonomisko seku mīkstināšanā, ir īpaši bīstami. «Visi lēmumi būs vērsti uz to, lai uzlabotu ikviena un ikkatra cilvēka situāciju,» jautāts par šonedēļ solītajām kārtējām izmaiņām atbalsta saņemšanas nosacījumos, atbildēja finanšu ministrs Jānis Reirs. Turpināsim ticēt, cerēt un gaidīt?