Latvijas valdība šobrīd īsteno palīdzības programmu cilvēkiem, kurus skārusi Covid-19 izraisītā ekonomikas apstāšanās. Līdzīgi rīkojas arī citas valstis, kurās pandēmija paralizējusi sabiedrisko un ekonomisko dzīvi.
Šādu rīcību jāuzskata par pareizu, un šobrīd vienīgo iespējamo variantu, lai cilvēkus, kurus nenogalina sērga, nenogalinātu bada nāve. Tikai ar atrunu, ka palīdzība nonāk vispirms pie tiem, kam tā patiesi ir nepieciešama. Un, ja runā par ekonomikas nozaru balstīšanu, tad ir nepieciešams ievērot hierarhisku principu- vispirms atbalsts tiem, kas nes labumu sabiedrībai! Tiem, kas rada produktus, audzē, ražo, pārstrādā. Nekādā gadījumā nebūtu atbalstāmi neproduktīvi, spekulatīvi un parazītiski uzņēmējdarbības segmenti (jā, domāju arī visnotaļ netīro azartspēļu biznesu!). Šajās nozarēs strādājošie darba ņēmēji būtu atbalstāmi, piešķirot bezdarbnieka pabalstus vispārējā kārtībā, un veicināma to pārkvalifikācija.
Valdošā koalīcija šādu pieeju nav īstenojusi, nauda tiek tērēta nereti nesaprātīgi, nav garantiju, ka formāla birokrātisma dēļ palīdzību saņems katrs kam tā izmisīgi nepieciešama (mājražotāji, amatnieki, pašnodarbinātie uc.), un tāpat nav garantiju, ka neadekvātus bonusus nesaņems elitei pietuvināto parazītisko biznesu īpašnieki, kas gana daudz pelnījuši uz cilvēku nelaimēm, atkarībām un spekulatīvām darbībām, un kuriem personisks trūkums nebūt nedraud.
Taču galvenais jautājums ir: kas mūs sagaida tad, kad pandēmija beigsies, un vairāk vai mazāk saprātīgi tērēto naudu valstij vajadzēs atdot, jo budžeta deficīts būs pieaudzis, un līdz ar to arī procenti, kas jāmaksā starptautiskajiem augļotājiem jeb aizdevējiem?
Man nav ilūziju par varas partiju ideālismu un stratēģiskās domāšanas spēju, tāpēc paredzu, ka valsts budžeta deficīts tiks deldēts ar ierastajām metodēm, proti- slaukts un spiests no visiem, no kā vien ir cerības vēl kaut ko izspiest. Sagaidu jaunus slēptus un neslēptus nodokļus, esošo nodokļu paaugstināšanu, valsts sniegto pakalpojumu cenu paaugstināšanu, nedomājot par tālejošākajām sekām. Ja tiks imitēta kāda ekonomiku reanimējoša darbība, tad visticamāk iesaistot privātās, ārvalstu finanšu kapitālam piederošās bankas, kas tiks pazemīgi lūgtas kreditēt panīkušos, grūtībās nonākušos uzņēmumus, un kuras iegūs vēl nepieredzētas iespējas iedzīvoties uz kolektīvās nelaimes rēķina, iegūstot daudzus ilgtermiņā slaucamus parādu vergus.
Taču ir viena laba vai pat lieliska ziņa- ārkārtas situācija, kad īsti vairs nestrādā ierastie politiskās rīcības modeļi, kad pat Eiropas Savienības mugurkaulu veidojošās valstis spiestas rīkoties pretēji savām svētajām globalizācijas, neoliberālisma un „brīvā tirgus” dogmām, Latvijai paveras brīnišķīga iespēja iet nacionālas un pašpietiekamas valsts ceļu, izvēloties to ekonomikas modeli, kas tam ir visatbilstošākais.
Pārstāvot latviešu nacionālistu partiju, Nacionālo Savienību „Taisnīgums”, varu paust mūsu redzējumu uz galvenajiem uzdevumiem, kas būtu jāīsteno, krīzes situācijā.
1)Valsts aktīva intervence finanšu sektorā. Valstij piederošu, attīstību veicinošu komercbanku veidošana. Valsts bankas kā 100% drošs, sociāli atbildīgs, ekonomisko attīstību veicinošs, pilnvērtīgus finanšu pakalpojumus sniedzošs faktors ir labākā alternatīva ārvalstu un privātā kapitāla kontrolētajām bankām.
Valsts bankas sasaistāmas ar valstij un pašvaldībām piederošajām kapitālsabiedrībām un budžeta iestādēm, kas savus līdzekļus var glabāt tikai valstij piederošajās bankās, norēķinus veikt tikai ar šo banku starpniecību.
Kādi ieguvumi? Pirmkārt drošība gan valsts un pašvaldību, gan arī pilsoņu līdzekļiem (privāto banku bankroti līdzi parauj arī ieguldītāju, cita starpā arī valsts iestāžu un pašvaldību līdzekļus).
Otrkārt- sniedzot finanšu pakalpojumus valsts nopelna (salīdzinājumam dati par privāto banku 2016.gadā gūto peļņu: Swedbank- 92,9 mlj., Rietumu banka-86, 356 mlj., SEB banka-51,162 mlj., bet par „sviestmaizi” pārdotā Citadele nopelnījusi 30, 174 mlj.), kas ir jo būtiski apstākļos, kad valstij ir parādsaistības. Iesaistoties finanšu tirgū, valsts ievērojami samazina privāto banku peļņas daļu, pati nopelna līdzekļus, kas citā veidā būtu jāgūst apliekot pilsoņus ar papildus nodokļu nastu.
Treškārt- iespēja īstenot ekonomiski un sociāli atbildīgu kreditēšanas politiku, ko nekad nav darījuši un nedarīs privātbanku augļotāji, kuru vienīgais atskaites punkts ir iespējami lielāka peļņa, pat ja tā tiek gūta uz uzņēmumu stagnācijas un sabiedrības vispārējās labklājības rēķina. Valstij piederošas komercbanka var uzņemties ekonomiskās attīstības dzinējspēka misiju, piedāvājot elastīgus un saudzīgus kreditēšanas noteikumus vietējiem uzņēmumiem, kā arī sociālu funkciju risinot jau sen samilzušo mājokļu pieejamības problēmu latviešu ģimenēm ar relatīvi nelieliem ienākumiem, attiecīgi finansējot plašu mājokļu programmu par zemiem kredītprocentiem, ar minimālu pirmo iemaksu.
Valsts komercbanku eksistence ļautu gan radīt produktīviem uzņēmumiem labvēlīgāku vidi, gan arī nodrošināt sociāli taisnīgākas un drošākas sabiedrības veidošanos. Tiktu likvidēts privātbanku un nebanku augļotāju tīkla monopols uz finanšu pakalpojumiem, tos pamazām izspiežot no tirgus vai mazākais, ar jaudīgu konkurences spiedienu, piespiežot tos kļūt cilvēkiem jūtami draudzīgākiem un sociāli atbildīgākiem.
2) Valsts stratēģiska ekonomikas plānošana. Atteikšanās no neoliberālās dogmas, ka valstij nav jāiesaistās uzņēmējdarbībā. Stratēģisko tautsaimniecības nozaru definēšana, atbalsts uzņēmējiem, kas darbojas šajās nozarēs, valsts un privātā kapitāla partnerība ekonomiski nozīmīgu projektu īstenošanai.
Pastāvot ekonomiskām grūtībām, lielam valsts parādam, ir tikai divi veidi kā risināt situāciju. Pirmais, pie mums ierastais veids- nekur neiejaukties, ekonomiku atstāt pašplūsmā (muļķīgā ticībā, ka "brīvais tirgus pats visu saregulēs”), bet budžetam līdzekļus iegūt pilsoņus un uzņēmējus apliekot ar nodokļiem, kas bieži vien ir neelastīgi, nepārdomāti, un noteiktos apstākļos iznīcina gan vājākos uzņēmumus, darbavietas, gan vispārējo cilvēku labklājību. Otrais- valsts pati nopelna līdzekļus darbojoties noteiktās uzņēmējdarbības nozarēs, kas ļauj īstenot samērīgāku nodokļu politiku attiecībā uz pārējiem. Šis ceļš ir saprātīgākais, un tam atbilst jau pieminētā valsts iesaistīšanās finanšu tirgū, kas nozīmēs ne tikai valsts peļņu, bet arī ekonomiskās regulācijas sviru uzņēmēju un pilsoņu interesēs.
Globālā pandēmija parāda arī citu globalizācijas vājo vietu. Valstis ir zaudējušas pašpietiekamību, likvidējušas veselas agrāk pastāvējušas ražošanas nozares, un ir pilnībā atkarīgas no ievestajām precēm. Taču, apstākļos, kad starptautiskā tirdzniecība apstājas, katra valsts ir atkarīga tikai no saviem resursiem, līdz ar to tās interesēs ir nodrošināt sevi ar visu iespējamo. Nekur nav teikts, cik ilgi vilksies globālā Covid-19 pandēmija, un nekur nav garantijas, ka līdzīgas sērgas neatkārtosies aizvien jaunās un jaunās modifikācijās! Tāpēc par būtisku uzskatāma pašpietiekamas ražošanas attīstība Latvijā, lai nepieciešamības gadījumā vienmēr būtu nodrošināti ar pārtiku, medikamentiem un citām pirmās nepieciešamības precēm. Iesākumā vērts domāt kaut vai par bezatbildīgi iznīcinātās cukura ražošanas nozares atjaunošanu, nepieciešamības gadījumā piesaistot valsts kapitālu.
Krīze nesaudzīgi tieši atsedz, kas ir būtiskais, un kas nebūtiskais valsts ekonomiskajā pastāvēšanā. Kas ir tas, kas mums ir nevajadzīgs, kas ir trausls un var eksistēt tikai labos apstākļos, un kas ir tie stabilitātes un pašpietiekamības garanti, bez kā sabiedrības pastāvēšana ir neiedomājama. Mums nav nepieciešami spekulanti, starpnieki, spēļu elles, arī daudzinātais viesnīcu bizness un lielākā tiesa pakalpojumu sfēras var eksistēt tikai miera laikos. Lauksaimniecība un daudznozaru ražošana ir ekonomiskās pastāvēšanas mugurkauls.
Es aizstāvu politiku, ka valsts izvirza ekonomiskās prioritātes, balstoties uz ekonomiskās neatkarības un pašpietiekamības nodrošināšanu, atbalstot uzņēmējus, kas darbojas šajās nozarēs, un iesaistoties tajās arī ar savu kapitālu. Tā ir pārtika, farmācija, zinātniskā pētniecība un ražošana, īpaši tā, kas balstīta uz augstajām tehnoloģijām, ar augstu pievienoto vērtību, un kurai ir pieprasījums starptautiskajā tirgū pat vissaspringtākajos apstākļos. Šīs nozares sagaida valsts atbalstu, atsakoties no lieko, parazītisko un krīzes situācijās dzīvot nespējīgo nozaru atbalstīšanas, kas patiesi atstājamas „brīvā tirgus” izdzīvošanas režīmā.