Ar Covid-19 inficētais NATO

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Vispirms aicinu lasītājus mēģināt atrisināt vienu morālu dilemmu. Militārs hospitālis kara laikā. Tajā ir viens ķirurgs un tiek ievesti desmit smagi ievainoti pacienti. Ikvienam no smagi ievainotajiem operācija ir jāizdara triju stundu laikā, citādi pacients ies bojā. Ķirurgs ir tikai viens, un viņš var veikt vienu operāciju stundā. Līdz ar to ķirurgs var izglābt tikai trīs ievainotos. Morālās dilemmas jautājums ir, kā izlemt, kurus trīs no desmit ievainotajiem izglābt, bet kuriem septiņiem ļaut aiziet bojā. Kā rīkotos normāli cilvēki, ja viņiem būtu jāveic šāda izvēle?

Atbildes ir dažādas - vadītos pēc vecuma, dzimuma (sievietes vispirms), vilktu lozi utt. Šī morālā dilemma ir nedaudz atsegta visu neatkarības laiku Latvijā vispopulārākajā filmā Dvēseļu putenis, kas pērn nonāca pie skatītājiem. Filmā ir epizode, kur lauka lazaretē šķiro ievainotos un ir jāizlemj, kuru no ievainotajiem glābt, bet kuru atstāt nomirt bez nozīmīgas palīdzības sniegšanas. Filmas galvenajam varonim medicīniskā palīdzība tiek sniegta.

To, kā rīkoties kara laikā, militārā dienestā iesauktajiem mediķiem nosaka kara militārās medicīnas reglamenti, kuriem ir pavēles spēks. Tie nosaka, ka kara apstākļos, ja no daudziem smagi ievainotajiem palīdzību var sniegt tikai dažiem, palīdzība vispirms ir jāsniedz tiem, kam ir vislielākās cerības izdzīvot. Nevis dienesta pakāpe vai apbalvojumi, bet gan racionāli apsvērumi - glābt tos, kas vēl var izdzīvot, un nešķiest resursus, mēģinot glābt bezcerīgos.

Daudzviet Covid-19 epidēmija tika ierobežota laikus un smagu slimnieku pieplūdums bija samērojams ar slimnīcu iespējām uzņemt pacientus. Savukārt Itālijas ziemeļdaļā marta vidū smagi slimu pacientu bija daudz vairāk par vietām vietējo slimnīcu reanimācijas palātās. Šādos apstākļos Itālijā atjaunoja kara laika instrukcijas ārstiem, lai tiem atvieglotu lēmumu par morālo dilemmu. Itālijas ziemeļdaļā epidēmijas saasinājuma laikā, kad uz vienu reanimācijas vietu ar plaušu ventilācijas iekārtu pretendēja daudzi pacienti, ārstiem bija jāvadās pēc kara laika likumiem - vispirms jāglābj tie pacienti, kuriem bija vislielākās cerības izveseļoties.

Lai stabilizētu situāciju, Itālija ne tikai atjaunoja kara laika medicīnas praksi, bet piesaistīja savus bruņotos spēkus epidēmijas seku pārvarēšanā. Tā kā savu resursu Itālijai nepietika, Itālijas valdība lūdza palīdzību saviem uzticamākajiem ES un NATO sabiedrotajiem. Tikai pirmie lūgumi palīdzēt izskanēja tukšā gaisā. Gandrīz vai visu ES un NATO dalībvalstu valdības tobrīd koncentrēja visus resursus vispirms savu iedzīvotāju vajadzībām, jo praktiski visur bija gaidāms epidēmijas saasinājums. Līdz pat marta vidum Itālija nesaņēma kaut cik jūtamu militāras medicīnas palīdzību no NATO sabiedrotajiem.

Tā kā pat ASV palīdzība pēc Itālijas valdības lūguma nesekoja, Itālija piekrita Krievijas priekšlikumam nosūtīt uz Itālijas ziemeļiem vienu mobilo militāro hospitāli. Itālijā ieradās simt Krievijas militāro mediķu, kas specializējušies infekcijas slimību ārstēšana. Pēc šā notikuma Krievijas vadošajos TV kanālos gandrīz nedēļu tika pārgremotas ziņas par ASV atteikumu un Krievijas internacionālo palīdzību brālīgajai Itālijas tautai. Kritiskajā brīdī palīdzību Itālijai sniedza arī… Ķīna un Kuba. Pēc šāda pavērsiena sapratīgākie eiroatlantisti aptvēra, ka solidaritātes izpausmes sāk veidoties galīgi nepareizā un greizā virzienā, ka tiek vienā rāvienā sagrauta NATO ideoloģiskā konstrukcija. Lai kādas būtu vietējās problēmas, arī Rietumu sabiedrotajiem ir jāizrāda vismaz kaut kāda solidaritāte ar Itāliju. Marta beigās Itāliju sasniedza ASV medicīniskā aprīkojuma sūtījums par vairāk nekā 100 miljoniem dolāru, bet aprīļa sākumā nozīmīgu atbalstu Itālijai sniedza Turcija.

Taču NATO partneru novēlota palīdzība Itālijai nebija vienīgā problēma. Starp Vāciju un ASV izvērtās nepatīkams konflikts, jo ASV uzņēmums pārtvēra un nogādāja uz ASV Vācijai domāto medicīnisko respiratoru kravu u.c.

Tomēr, neskatoties uz visām epidēmijas laika grūtībām, pagājušajā nedēļā notika alianses vēsturē pirmā NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksme videokonferences formātā, kurā tika pausta apņēmība turpināt nodrošināt kolektīvu aizsardzību, neskatoties uz starptautiskiem Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem. NATO dalībvalstu ārlietu ministri vienojās, ka gaisa transporta atbalsts un aprīkojuma piegāde demonstrē sabiedroto solidaritāti.

Tomēr, par spīti ārēji demonstrētai vienotībai, aktuāls kļūst jautājums par NATO militārās alianses spēju kopīgi atbildēt uz jaunākajiem drošības izaicinājumiem.

Covid-19 izraisītā krīze pārliecinoši nodemonstrēja, ka ārkārtas apstākļi, ar nepieciešamību piesaistīt starptautiskus militārus resursus, var nebūt saistīti tikai un vienīgi ar kādas trešās valsts uzbrukumu kādai no NATO dalībvalstīm. Ja NATO nespēs operatīvi un adekvāti atbildēt uz jaunajiem izaicinājumiem, bet starptautiskā militārā solidaritāte arvien biežāk notiks, apejot NATO, vai arī to sniegs valstis, kuras tiek uzskatītas par NATO iespējamajiem pretiniekiem, tad šāda virzība radīs jautājumus par NATO militārās alianses lietderību vispār.

Patiesībā ir pienācis laiks nevis tikai ārēji demonstrēt vienotību, bet reālistiski izlemt, vai NATO alianse ir gatava būt par kolektīvas drošības garantu visām dalībvalstīm ne tikai iespējamas militāras agresijas gadījumā no kādas trešās valsts, bet arī atbildot uz jaunajiem 21. gadsimta drošības apdraudējumiem.