No krīzes vai no valsts?

 
©Gatis Gierts/ F64 Photo Agency

Dienā, kad oficiālā statistika ziņoja vien par sešiem jauniem vīrusa inficēšanās gadījumiem, valdība lēma ārkārtas stāvokli pagarināt par četrām nedēļām, līdz 12. maijam. Vai šo laiku vairāk pavadīsim, dalot aizņemto lāčādu, rakstot un pārrakstot nosacījumus pabalstu piešķiršanai un kontrolei vai plānojot izeju no krīzes jeb tā saucamās exit stratēģijas? Gan ierobežojumu laika un veida mazināšanai, gan dīkstāves laika mērķtiecīgai izmantošanai, gan nākotnes ekonomikas izaugsmes plānošanai, citastarp analizējot un atzīstot iepriekšējās krīzes kļūdas, gan veselības aprūpes kapacitātes stiprināšanai, izglītības un tālākizglītības izmaiņu modelēšanai utt.

Epidemiologs Jurijs Perevoščikovs ieteica ārkārtas situāciju turpināt vismaz trīs nedēļas un, saglabājot stingru monitoringu, domāt par atsevišķu drošības pasākumu mīkstināšanu. Valdība pagaidām minējusi vien par žņaugu atlaišanu ārstniecības iestāžu pakalpojumiem, un, drošs paliek nedrošs, trīs nedēļu vietā ir četras. Daudz iepriecinošāk nekā iepriekš izskanējušie trīs mēneši, tomēr veselības ministres Ilzes Viņķeles paustā cerība, ka ar Covid-19 varētu tikt galā līdz Jāņiem, neļauj lolot ilūzijas par pilnīgu brīvlaišanu maija vidū. Tomēr tiem, kas palikuši bez iztikas līdzekļiem un šodien nevar vai vēl nezina, vai saņems jelkādu atbalstu, katra nedēļa ir svarīga. Interesanti, ka pat daudz vairāk no vīrusa cietusī Spānija, kura ārkārtas stāvokli ieviesa dienu pēc mums, to pagarinājusi tikai līdz 26. aprīlim, nevis par mēnesi, un Itālija līdz 13. aprīlim noteikto sākotnējo karantīnu - līdz aprīļa beigām. Dānija un Austrija jau izklāsta izejas stratēģijas un sākušas mīkstināt ierobežojumus. Skandināvi un Vācija jau plāno viesstrādnieku ievešanu, un arī no Latvijas jau sākuši kursēt prāmji uz Vāciju un Zviedriju ar līgumstrādniekiem. Ekonomikai, cilvēkiem, valstij dārgi izmaksā katra diena, tādēļ tiek meklētas skābekļa piegādes iespējas ne tikai cilvēku plaušām, bet arī ekonomikai. Protams, mērķis paliek nezaudēt dzīvības, tāpēc vienlaikus tiek domāts par inficēšanās un otrā viļņa novēršanas risku mazināšanu. Lai cik nepatīkami tas būtu, lielākās ļaužu pulcēšanās vietās sejas maskas daudzviet būs nevis ieteicamas, bet obligātas, vīrusa saslimšanu gadījumā - obligāta karantīna 14 dienas, nevis skriešana uz darbu, skolu pēc akūtās slimības stadijas pārvarēšanas, ja ne visu, tad ar vīrusinfekcijām slimo cilvēku mobilā izsekošana. Un plašas testēšanas turpināšana, jo īpaši medicīnas iestādēs.

Esot eirozonā ar kontrolētiem fiskālajiem rādītājiem, Eiropas Centrālās bankas aizmuguri, aizdevumi mums ir pieejamāki nekā 2008. gada krīzē, bet tik un tā regulārus iegruvumus ekonomika nespēs izturēt. Iztērēt naudu var ātri, to atgūt - daudz lēnāk, jo īpaši saprotot, ka pēc ārkārtas stāvokļa beigām uzņēmējdarbība neatjaunosies iepriekšējā līmenī. Varbūt vairāk jādomā nevis par dīkstāves pabalsta griestu paaugstināšanu (tas tomēr ir pabalsts izdzīvošanai), bet investēšanu infrastruktūrā - ne tikai bērnudārzu būvniecībā? Krīzes laiks parāda triecienizturīgās nozares un uzņēmumus, kuri varētu būt arī nākotnes balsts, vienlaikus nevajadzētu koncentrēties tikai uz lielajiem ražojošajiem un eksportējošiem uzņēmumiem, jo visvairāk strādājošo ir tieši mazajos un vidējos uzņēmumos. Tos zaudējot, mēs riskētu ar kārtējo ekonomiski aktīvo un reproduktīvā vecuma iedzīvotāju masīvu emigrāciju. Bet, jo ilgāka dīkstāve, jo lielāks trieciens tieši pa mazajiem uzņēmumiem. Jau šodien vajadzētu monitorēt, kur tiek zaudētas darba vietas, kuras no tām neatjaunosies un uz kurām augošajām jomām cilvēkus pārkvalificēt, ja vēl nevar piedāvāt gatavas programmas, tad vismaz iezīmēt plānu, dot cerību staru! Atzīstam: tūrisms iepriekšējā apjomā neatjaunosies, bet, lūdzu, nepametiet valsti, jūs būsiet vajadzīgi tur un tur, būs tādas un tādas pārkvalificēšanas programmas, jau dīkstāvē esot, varat reģistrēties potenciāli interesējošās nākotnes nodarbinātības jomās un šo laiku nevis nosist, bet piepildīt ar nākotnē noderīgu prasmju, zināšanu iegūšanu. Lūdzu, jums pabalsts un, lūdzu, valsts nolīgtu ekspertu vai uzņēmumu speciālistu sagatavoti bezmaksas izglītošanās kursi! Bez specifiskiem kursiem plašākai auditorijai noderētu arī, piemēram, vispārēju digitālo prasmju un svešvalodu apguve, kāds kurss ekonomikā vai grāmatvedībā, lai mazie uzņēmumi paši tiek galā ar savu dokumentāciju, un pat latviešu valodas kursi. Ne tikai cittautiešiem, bet arī latviešiem neskādētu saprast, kad darbības vārdu pagātnē lieto garo, kad īso ī, ka nav pareizi «aizliekt pulcēties», «steikties» u.tml.

Ar steigu jāpārskata nesen valdības atbalstītais Nacionālā attīstības plāna 2021-2027. gadam projekts, konkrētās rīcībpolitikas, investīcijas, iespējams, arī izglītības tīkla reforma. Varbūt ar 30 audzēkņiem pārbāztas klases un lielās skolas nav laba izvēle? Beļģija un Dānija jau domā par klašu un mācību laika sadalīšanu, lai nodrošinātu lielāku sociālo distancēšanos.

No valdības jau šodien gribētu dzirdēt ja ne pilnu scenāriju, tad vismaz vēsti - ok, tagad sabiedrību informējam par krīzes, izdzīvošanas risinājumiem, saslimstības ierobežošanu, bet tikmēr gudrākie prāti jau plāno exit stratēģijas! Vēl knapi vienu krīzi pārlaidušajiem jābūt ja ne paļāvībai, tad vismaz cerībai, ka kārtējo reizi starptautiskie aizdevēji mums neliks krasi nogriezt pensijas, algas, pacelt nodokļus, ka atkal akli necirtīs, kad būs noteiktos rāmjos jāiedabū valsts budžets. Lai atbildes reakcija nav vēl pārsimt tūkstošu iedzīvotāju zaudēšana. Tad varbūt tiešām no šīs krīzes iznāksim gudrāki, spēcīgāki, darboties gribošāki, nevis salauzti, apātiski un ar kuņģa čūlu.