Tautsaimniecība

Pēc Krievijas karaspēka pilna mēroga iebrukuma tās kaimiņvalstī Ukrainā ik pa laikam aktualitāti iegūst ziņas par to, ka kādi Eiropas valstu uzņēmumi ir pārkāpuši kaimiņvalstij noteikto sankciju režīmu vai pat veikuši piegādes Krievijas armijai. Tāpat tiek atgādināts, ka daudzi Eiropas valstu uzņēmumi, sevišķi no Francijas, neizrāda vēlmi pamest Krievijas tirgu.

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomiskā labklājība jau tuvākajā nākotnē būs atkarīga no tā, cik daudz mūsu uzņēmumiem izdosies eksportēt dažādus pakalpojumus vai saražotās preces, jo ar vietējo tirgu izaugsmi var tikai kādu brīdi noturēt, nevis palielināt ilgtermiņā. Tomēr eksporta apjomi būs atkarīgi no pieprasījuma ārējās tirdzniecības partnervalstīs. Diemžēl šī gada sākums nav pārāk iepriecinošs, kas jau sāk negatīvi atspoguļoties konjunktūras datos.

Augstā inflācija un aizvien pieaugošas procentu likmes ir sarežģījušas iespējas tikt pie jauniem kredītiem gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Dzirdēts, ka Eiropas valstīs nosacījumi kredītu pieejai ir kļuvuši stingrāki nekā iepriekš. Savukārt Latvijā vismaz pāris no tā dēvētā lielā četrinieka bankām apgalvo, ka nekādus papildu ierobežojumus aizdevumu saņemšanai neizvirzot.

Kā jau “Neatkarīgās” slejās tika paredzēts, iepriekšējos mēnešos pasaules naftas tirgus konjunktūra ir vērsta uz cenas samazinājumu un šai tendencei neko daudz nespēj līdzēt arī aprīlī izskanējušie arābu valstu paziņojumi par ieguves apjomu samazināšanu. Tas cenu ziņā ir patērētājiem pozitīvi ietekmējis arī Latvijas degvielas tirgu, un izskatās, ka turpinās ietekmēt vēl, tiesa, vairs ne tik būtiski, kā tas notika iepriekš.

Valsts pārvaldei, uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir jārēķinās, ka tēriņus var nākties samazināt, jo to diktēs ekonomiskā situācija. Ir kāds makroekonomiskais indikators, kas nepārprotami vēsta par ļoti ticamu naudas plūsmas samazināšanos ekonomikā, kas gan valsts budžetam, gan privātajam sektoram nozīmē ienākumu samazināšanos. Eksports ir sācis bremzēties, un potenciālais kaitējuma apmērs, ko varam piedzīvot no eksporta ieņēmumu krituma, var pat krietni pārspēt augstās inflācijas radītās blaknes.

Lai gan energoresursu cenu samazināšanās, striktā Eiropas Centrālās bankas pretinflācijas politika, kā arī iedzīvotāju pirktspējas izsīkums liek domāt par turpmāku inflācijas samazināšanos, Latvijas ekonomikā darbojas arī daži līdz galam neizpētīti faktori, kas ļauj uzņēmumiem uzturēt augstu cenu līmeni.

Pagājušais gads Eiropas Savienībā (ES) kopumā ir vainagojies ar valdību parādu slogu samazināšanos, un varētu pat šķietami izvirzīt hipotēzi, ka beidzot “vecais kontinents” sācis nostāties uz finansiāli atbildīgākas takas un novērst potenciālos ekonomiskos apdraudējumus nākotnē. Taču ir ļoti augsta iespējamība, ka labās ieceres var nepiepildīties tāpēc, ka mainījusies konjunktūra globālajā finanšu tirgū.

Patēriņa cenu indeksa pieaugums, lai gan bremzējas, tomēr diezin vai tik lielā mērā, lai tas šķistu pietiekami mūsu valsts “mazajiem” ikdienas soļa veicējiem. Mājsaimniecību tēriņi turpina pieaugt krietni straujāk nekā vidējā darba samaksa valstī, tādējādi iedzīvotāju finansiālo iespēju kapacitāte rūk, mazinot iespējas arī ekonomikai augt uz lielāka patēriņa rēķina.

Nebanku kreditētāji padara pieejamus aizņēmumus 100 līdz 150 tūkstošiem cilvēku Latvijā, kuriem ir ieņēmumu ir avoti, bet nav iespēju saņemt aizdevumus bankās.

Pārtikas mazumtirdzniecības dati pēdējā laikā vieš aizvien lielāku satraukumu. Apjomu kritums, kas tiek mērīts salīdzināmajās cenās (tātad atrēķinot cenu izmaiņu ietekmi), vēsta, ka, rēķinot fiziskā izteiksmē, mūsu valstī realizētās pārtikas apjoms turpina samazināties.

Jaunākie rūpniecības produkcijas izlaides dati aizvien skaidrāk apliecina, ka iepriekš izteiktās prognozes par to, ka Latvijas tautsaimniecība šogad varētu piedzīvot pieticīgu izaugsmi dažu procentu desmitdaļu apmērā, var nepiepildīties. Gada sākums mūsu ekonomikai ir bijis visai daudzsološs uz kopējā pasaules un kaimiņvalstu fona, taču pavasara atnākšana diemžēl nesusi tik negatīvas korekcijas, ka cerības uz pozitīvu dinamiku dilst kā karstā pannā iemesta sviesta pika.

Ekonomikas līkloči pēdējā gada laikā bijuši veicinoši straujam dzīves dārdzības pieaugumam, tomēr šobrīd ar aizvien lielāku pārliecību var izvirzīt hipotēzi, ka šis process pamazām kļūst par pagātni. Pēdējā laikā redzam aizvien izteiktāku cenu kritumu pasaules preču biržās, kas pamazām ietekmē arī kopējo izmaksu un cenu līmeni.

Pēc pašreizējos apstākļos samērā laba gada sākuma tā turpinājums šķiet Latvijas tautsaimniecībai mazāk daudzsološs. Tas diemžēl var nozīmēt arī to, ka iedzīvotāju iespējas nopelnīt dienišķo iztiku var samazināties. Vienlaikus, visticamāk, arī cenas saruks.

Lai arī pēdējā laikā atsevišķi makroekonomiskie pavērsieni, tajā skaitā arī lielā inflācija, ir ļoti nepatīkami un var likt šaubīties par finansiālo drošību nākotnē, atsevišķu uzņēmēju aptauju pēdējie rezultāti arī vienkāršajam darbarūķim var šķist visai iepriecinoši. Proti, ir liela iespējamība, ka jau tuvākajos mēnešos pieprasījums pēc darba rokām palielināsies, bet tas savukārt liecina, ka pieaugs arī caurmēra darbarūķa algu saņemoša iedzīvotāja iespējas nopelnīt un justies finansiāli labāk.

Latviju ir pāršalcis  piena iepirkšanas cenu skandāls, kas lauksaimniekiem ir kļuvis diezgan nepatīkams, taču no patērētāja viedokļa jau ir radījis pozitīvas cenu pārmaiņas veikalu plauktos. Notiekošais ar pienu un tā produktiem ir vien neliela un patērētājam tikai viena no redzamākajām cenu pārmaiņām. Taču vienlaikus tā ir diezgan nozīmīga sadaļa vispārējā pārtikas cenu mozaīkā, kura vēsta par to, ka dzīve kļūs lētāka. Tiesa, ceļš uz lētāku ikdienu nebūs tik ātrs un vienkāršs, kā daudziem varētu šķist.

Jaunākās pasaules ekonomikas prognozes Starptautiskā valūtas fonda (SVF) skatījumā nav neko iepriecinošas, proti, šogad globālās ekonomikas attīstība būs vārga un lēnāka nekā iepriekšējā gadā. Monetārās organizācijas prognozēs gan nav iekļauti radikāli scenāriji, kas būtu saistīti ar tālāku banku sektora šūpošanos, Ķīnas nekustamā īpašuma sektora sabrukumu vai parādu krīzes atkārotu atsākšanos.

Augstā inflācija un kredītlikmju pieaugums ir ievērojami patukšojuši iedzīvotāju makus, samazinot iespējas veikt uzkrājumus nākotnei, taču šāda situācija nav akmenī iecirsta, turklāt lielai sabiedrības daļai aizvien atliek nauda, ko noguldīt. Līdz ar to var kliedēt ik pa laikam izskanošos mītus, ka Latvijas iedzīvotāju kabatas ir pilnībā iztukšotas.

Neraugoties uz to, ka pērn Latvijas ekonomika ievērojami sabremzējās un gadu noslēdza uz recesijas robežas, vairumam uzņēmējdarbības sektoru nebūtu pamata lielām sūdzībām. Aizgājušā gada ceturtais ceturksnis vainagojies ar visai ievērojamu peļņas kāpumu, kas lielā mērā ir skaidrojams ar valstī pieaugošo inflāciju. Proti, lai arī izmaksas ir lielākas, pieliekot pie preču vai pakalpojumu cenas, pieaugošās izmaksas ir iespējams ar uzviju kompensēt.

Trešdien Latvija saņēma ilgi gaidīto ziņu par jūtamāku inflācijas samazināšanos, nekā bijām pieredzējuši iepriekš, tomēr par pašu patēriņa cenu indeksa samazināšanos šobrīd svarīgāk būtu zināt, vai notikušais kritums nav novēlots. Tieši atbilde uz šo jautājumu nozīmētu, vai mūsu valsts ekonomiskā aprite saglabāsies tāda, kāda ir patlaban, ar cerībām uz straujāku izaugsmi, vai arī varētu piepildīties pesimistiskākie scenāriji.

Gada otrajā pusē inflācija Latvijā būs mērāma ar viencipara skaitli, aģentūrai LETA prognozēja banku analītiķi.