Augstās inflācijas ietekmē pieaugušie nodokļu ieņēmumi Eiropas valstīm ir bijuši visai labvēlīgi, lai nedaudz samazinātu samilzušos parādu apjomus, tomēr vairāku aspektu dēļ kopējā situācija aizvien ir vērtējama kā ļoti bīstama. Raugoties nākotnē, potenciālie sarežģījumi varētu šķist pat bīstamāki nekā gadu vai divus iepriekš ar daudz augstākiem parādu līmeņiem.
Ja ar parādiem saistītā Pandoras lāde Eiropā spruks vaļā, tad to jutīsim arī Latvijā. Tiesa, nevis tāpēc, ka mūsu valsts būtu uzņēmusies pārāk lielas saistības, bet gan varbūtējas lielas ekonomiskās krīzes dēļ visā Eiropā. Tad mūsu valsts eksportētāju iespējas kļūtu mazākas nekā jau pašreizējā sarežģītajā situācijā un valstī ieplūstu aizvien mazāk naudas, un tad gan rastos problēmas ar saistību kārtošanu - gan valsts, gan privātajā līmenī. Pagaidām Latvijas parāda līmenis, salīdzinot ar valsts tautsaimniecības līmeni, uz kopējā Eiropas fona ir vērtējams kā relatīvi zems. Latvijas valsts saistību apjoms šā gada pirmajā ceturksnī bija 42,9% no mūsu valsts tautsaimniecības vērtības. Salīdzinājumam - gadu iepriekš tie bija 41,8% pret IKP. Abi šie skaitļi nav nekas īpašs un ir ievērojami zemāki nekā valstīm, kuras var uzskatīt par finanšu etaloniem. Piemēram, Vācijas valdības parāds pret šīs valsts ekonomikas lielumu šā gada pirmajā ceturksnī bija 65,9% (gada laikā kritums par 2 procentpunktiem), bet Somijai - 72,5% (gada laikā kāpums par 0,1 procentpunktu).
Raugoties uz parādu situāciju, pēdējā gada laikā progress ir vērojams gan kopējā ES, gan eirozonas līmenī. Saskaņā ar “Eurostat” datiem, kopumā 27 Eiropas Savienības (ES) valstu parāda apjoms pret savienības iekšzemes kopproduktu (IKP) jeb ekonomikas apjomu ir kritis no 87,4% pagājušā gada pirmajā ceturksnī līdz 83,7% šā gada pirmajos trijos mēnešos. Tikmēr eirozonas 19 valstīs (šogad pievienojās 20. valsts - Horvātija) parāda apjoms pret IKP sarucis no 95,1% pērn pirmajā ceturksnī līdz 91,3% šā gada attiecīgajā laika posmā. Savukārt eirozonas tās pašreizējā veidolā saistību apjoms ir sarucis no 95% līdz 91,2%, salīdzinot ar valūtas zonas ekonomikas apjomu.
Te gan jāteic, ka pašu valstu sniegums attiecībā uz parādu samazināšanu ir bijis visnotaļ atšķirīgs. Ja runājam gan par visas ES, gan eirozonas problemātiskākajiem dalībniekiem, tad samērā pozitīvas ziņas esam saņēmuši no Itālijas un Grieķijas. Pirmā ilgu laiku kāpināja parādus un ar ļoti zemu ekonomiskās izaugsmes tempu radīja bažas, ka diezgan drīz varētu “aizstaigāt” pa pirms padsmit gadiem Grieķijas iemīto taciņu. Tagad gan šķiet, ka tendences varētu būt mainījušās, un Eiropas monetārās savienības trešā lielākā tautsaimniecība savu parāda apjomu pret IKP ir samazinājusi no 151,4% pagājušā gada atbilstošā laika posmā līdz 143,5% šā gada attiecīgajā laika posmā. Savukārt Grieķijai šis skaitlis ir sarucis no 189,4% līdz 168,3%. Pozitīva dinamika ir vērojama arī Pireneju pussalā, kur Spānijas parāds pret šīs valsts ekonomikas lielumu gada laikā ir sarucis no 117,4% līdz 112,8%. Arī Portugāle iepriecē ar parāda kritumu no 124,6% līdz 113,8% pret IKP.
Lai arī iepriekš minētie skaitļi ir iepriecinoši un vērsti uz potenciālu nepatikšanu samazināšanos, patlaban Eiropai uzglūn vairāku finanšu risku aizmetņi. Pirmais no tiem ir strauji pieaugošas procentu likmes, kas par valdību parādu apkalpošanu liks maksāt vairāk nekā tad, ja aizdevumu procenti būtu zemāki. Jādomā, ka uz planētas vien reta valsts un tikai ilgākā laikā būtu “tehniski” spējīga atdot savus parādus. Tos var tikai samazināt brīžos, kad strauji pieaug iekasēto nodokļu apjoms, jo ekonomika strauji aug, vai arī rodas citi nodokļu iekasēšanai labvēlīgi apstākļi, kā pēdējos gados pieaugusī inflācija.
Standarta situācijā lielākā parāda daļa netiek atdota, tāpēc parādsaistības tiek pārfinansētas. Lai to izdarītu, valstis parasti neaizņemas no kāda konkrēti, bet gan emitē parāda vērtspapīrus, un liela daļa no tiem ir ilgtermiņa aizdevuma vērtspapīri jeb obligācijas. Jo augstākas ir aizdevuma procentu likmes tirgū, jo valsts aizņemšanās kļūst dārgāka. Pagaidām ilgtermiņa obligāciju procenti būtiski nepalielinās ne tādai finanšu ziņā etalona valstij kā Vācija, ne tādai kā Itālija, kurai ar naudu ir švakāk. Taču tas zināmā mērā ir tāpēc, ka jau tagad uz pēdējo padsmit gadu kopš finanšu krīzes vēstures fona ilgtermiņa obligāciju likmes ir samērā augstas. Piemēram, Vācijas 10 gadu obligāciju ienesīgums patlaban ir ap 2,4% gadā, kas ir apmēram trīstik vairāk nekā 12 mēnešus iepriekš. Itālijas 10 gadu obligācijas biržā var nopirkt ar apmēram 4% vai nedaudz augstāku ienesīgumu, un tas gada laikā palielinājies apmēram par kādu procentpunktu. Lēnāks ienesīguma kāpums gada laikā nekā Vācijai lielā mērā ir saistīts ar to, ka Itālijai no ieguldījumu skatu punkta ir augstāki finanšu riski. Līdz ar to Itālija sāka piedzīvot obligāciju cenu krišanos biržā un attiecīgi šo vērtspapīru ienesīguma palielināšanos. Tiesa, pēdējos vairākos mēnešos abām valstīm ilgtermiņa obligāciju ienesīgums nav būtiski mainījies. Taču tas ir tāpēc, ka tās ilgtermiņā saviem aizdevējiem nodrošina iespēju pelnīt ar samērā augstām procentu likmēm.
Vēl viena būtiska ļaunu vēstoša nianse ir tā, ka obligācijām ar daudz īsākiem dzēšanas termiņiem aizdevuma procentu likme ir ievērojami augstāka nekā “garajiem papīriem”. Piemēram, Vācijas divu gadu obligācijas trešdien biržā tika tirgotas ar nedaudz vairāk kā 3,2% ienesīgumu gadā, savukārt gada obligācijas raksta tapšanas brīdī tika kotētas par 3,64%.
Šeit gan ir laba ziņa arī Latvijas iedzīvotājiem. Ja Vāciju uzskatām par finanšu stabilitātes paraugvalsti, tad to droši vien varam attiecināt arī uz Latviju, jo vismaz īstermiņa parāda vērtspapīru ienesīgums abām valstīm būtiski neatšķiras. Vakar mūsu valsts viena gada krājobligāciju ienesīgums bija 4%. Tādējādi finanšu risks, aizdodot naudu uz gadu Latvijai, nav uzskatāms par būtiski lielāku nekā aizdodot Vācijai. Tomēr, ja raugāmies uz situāciju Eiropas mērogā, tad no parāda vērtspapīru ienesīguma izmaiņu viedokļa tā nav pārāk iepriecinoša. Sevišķi vēl situācijā, kad kredītmaksājumi var pieaugt, bet naudas kļūt mazāk. Iepriekš valstis varēja strauji kāpināt nodokļu ieņēmumus, piemēram, pievienotās vērtības nodoklim, uz strauji pieaugošas inflācijas rēķina, kad turklāt augsta turējās arī ekonomiskā aktivitāte. Tagad ekonomiskā izaugsme ir iebuksējusi un inflācija, lai arī ir augsta, taču tomēr ir tendēta samazināties. Līdz ar to mēs virzāmies uz potenciālu nodokļu ieņēmumu samazināšanos saistībā ar ekonomikas bremzēšanos un sarūkošu inflāciju, vienlaikus piedzīvojot aizvien augstākus aizdevuma procentus. Tādējādi drīzumā gan valstīm, gan privātajam sektoram nāksies samierināties ar ieņēmumu kritumu, vienlaikus sadzīvojot ar aizvien dārgāku parādu apkalpošanu.
