Lai arī gribētos runāt, ka sabalansētā tautsaimniecībā visam būtu jānotiek tandēmā, par mūsu valsts uzņēmēju apetīti dažādās nozarēs to diemžēl nevaram teikt. Lai arī publiski nav pieejami dati par to, kurš mazumtirgotājs un cik lielus uzcenojumus piemēro konkrētai precei, aizvien vairāk šķiet, ka gan atsevišķu lauksaimniecības organizāciju sūdzības, gan arī zemkopības ministra neapmierinātība ar tirgotāju uzcenojumiem ir visai pamatota.
Un, proti, preču mazumtirdzniecības cenas aug ievērojami straujāk nekā tad, kad tās pa vārtiem atstājušas rūpnīcas teritoriju. Vēl lielāka cenu dinamikas atšķirība ir tad, ja salīdzinām importa pārtikas preču un patēriņa cenu dinamiku.
Šā gada maijā salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo mēnesi pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas Latvijā pieaugušas par 17,9%, bet tikai pārtikai bez dzērieniem - par 17,2%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Salīdzinājumam - ražotāju cenas vietējam tirgum paredzētajai produkcijai šā gada maijā salīdzinājumā ar atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā bija pieaugušas par 11%. Tātad pārtikas cenas veikalu plauktos augušas vairāk nekā par 50% straujāk, nekā tās ir kāpinājis ražotājs. Protams, šāds salīdzinājums ir tīri hipotētisks, jo veikali jau netirgo tikai vietējā ražojuma preces. Tomēr ir jāvērš uzmanība uz faktu, ka cenas sarūk arī importa pārtikai.
Savukārt salīdzinājumā ar aprīli pārtikas cenas Latvijas veikalos caurmērā ir sarukušas par 0,1%, turklāt tas vairāk varētu būt saistīts ar importa produkcijas cenas izmaiņām. Par maiju vēl publiskā telpā dati nav pieejami, taču visai skaidru ainu rāda arī iepriekšējo mēnešu dinamika. Piemēram, martā gada izteiksmē pārtikas produktu importa cenas bija pieaugušas par 11,4%, bet aprīlī - par 8,1%. Ir pamats domāt, ka maijā pieauguma temps būs vēl vairāk samazinājies. Tādējādi nedaudz nesaprotami var šķist cenu pieauguma tempi, kas redzami patēriņa cenu statistikā par to, kāda ir ražotāju un importa cenu dinamika. Jāpiebilst, ka vēl ir zināmi starpposmi no ražotāja līdz preces mazumtirgotājam un arī tur rodas papildu preces sadārdzinājums.
Tāpat zināma ietekme kopējo cenu veidošanā ir nodokļiem, piemēram, PVN, kas tiek piemērots pārtikas produktiem. Ja nodokļi paliek nemainīgi, tiem tiešā veidā inflācijas rādītāju ietekmēt nevajadzētu. Taču nodokļa apmērs ietekmē preces gala cenu. Viena un tā paša pārtikas produkta, kuram cena bez PVN ir viens eiro, cena gala variantā Eiropā var ievērojami atšķirties. Kopā ar PVN Vācijā šī cena būtu 1,07 eiro, kamēr Latvijā 1,21 eiro. Tādējādi nodokļa radītais piecenojums precei var atšķirties trīskārt.
Augstāka vai zemāka preces gala cena var ietekmēt arī inflācijas procesus, ko šis produkts piedzīvo. Piemēram, jau minētajā Vācijā šā gada maijā salīdzinājumā ar atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā maizes un graudaugu produktu cenas ir kāpušas par 19,3%. Salīdzinājumam - Latvijā šajā pašā segmentā gada izteiksmē vērojams sadārdzinājums par 22,7%. Tādējādi Latvijā lielāks nodokļa radītais piecenojums nav kavējošs arī lielākai inflācijai. To pašu var teikt arī par kopējo inflācijas rādītāju pārtikas produktiem. Vācijā šis skaitlis maijā bija 14,9%, bet Latvijā jau minētie 17,9%. No lielākas inflācijas Latvijā uz augstākas PVN likmes rēķina lielākais ieguvējs ir valsts budžets. Jo straujāks ir patēriņa cenu skrējiens, jo lielākā apmērā plūst nauda budžetā uz iekasētā PVN rēķina. Tādējādi, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, viena no atbildēm ir valsts budžets.
Tomēr valsts budžets nav vienīgais, kurš tiek pie papildu ieguvumiem. Tas arī nenosaka, cik lieli uzcenojumi konkrētai precei būtu jāpiemēro. Šeit atbilde būtu meklējama privātajā sektorā. Tiesa, uzreiz ir jāteic, ka ir ļoti sarežģīti dot nepārprotamu atbildi par to, kurš ir galvenā sadārdzinājuma autors. Aplūkojot dažādas cenu pārmaiņas gada griezumā, ir redzami brīži, kad straujāk aug ražotāju, bet citos brīžos patēriņa cenas mazumtirdzniecībā. Preču tirgos sākoties panikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, sākotnēji straujāk auga ražotāju cenas. Taču, kā rāda grafiks, vēlāk ātrākā skrējēja stafetes kociņš pārgāja uz patēriņa cenu segmentu. Tātad tirgotāji cenas sāka kāpināt straujāk nekā ražotāji. Cik tas ir pamatoti, paliek atklāts jautājums, un šeit droši vien lielāks darbs būtu jāveic Konkurences padomei. Ir skaidrs, ka konkurences jomā Latvijā kaut kas pieklibo, jo ik pa laikam arī no kāda lauksaimniecības vai pārtikas tirgus eksperta ir dzirdams, ka pārtikas cenas Latvijā nesamazinās tik daudz, cik teorētiski būtu loģiski.
Šajā sakarā vispār var rasties jautājums par to, vai tirgotāji cenšas pelnīt uz apgrozījuma vai uzcenojuma rēķina, jo pārtikas mazumtirdzniecības apjomi Latvijā sarūk. Piemēram, aprīlī salīdzinājumā ar pagājušā gada sulu mēnesi kritums sasniedz gandrīz 7%. Tomēr, vai šī krituma ietekme ir saistīta ar tirgotāju pārāk lieliem uzcenojumiem vai objektīvu tirgus diktētu realitāti, var palikt neatbildēts jautājums vēl ilgstoši.
