Eiropas Centrālās bankas pēdējā gada laikā veiktais procentu likmju kāpums, sadārdzinot aizdevumus, varētu būt nodarījis lielu postu mājsaimniecību budžetiem un var krietni iedragāt nākotnes ekonomiskās izaugsmes tempus. Tomēr ļoti bieži ekonomikas procesu kontekstā notiekošais nav vērtējams kā tikai labs vai slikts. Tā noticis arī šajā gadījumā, jo pavērušās plašākas iespējas drošākiem ieguldījumiem, turklāt tādiem, kuru atdeve ilgtermiņā var apsteigt inflācijas rādītājus.
Pats galvenais, ka tas attiecas ne tikai uz kādām finanšu haizivīm, bet ilgtermiņā sniedz iespējas arī vienkāršo darba ļaužu masai, kuriem pēc ikdienas maksājumu veikšanas rodas iespēja atlicināt kaut pāris desmitus eiro. Jāpiebilst, ka regulāra uzkrājumu veikšana sola visai labu atdevi ilgtermiņā, pat neraugoties uz to, ka inflācija šobrīd ir augsta un bez riskantām vai krimināla rakstura investīcijām to apsteigt ir faktiski neiespējami. Tomēr jau daudzkārt ir minēts, ka tik augsti inflācijas skaitļi, kādi bija pērn, nevar turēties ilgstoši un jau tagad patēriņa cenu skrējiens ir ievērojami lēnāks nekā pirms gada vai pusgada.
Pēc iepriekšējās ekonomiskās krīzes izsīkumu bija piedzīvojusi ne tikai ekonomika, bet arī privātā sektora aizdevumu tirgus. Ekonomikas buksēja krīzes laikā nokritušajos līmeņos, vienlaikus trūkstot naudai, lai varētu atsperties. Lai to novērstu, centrālās bankas pasaulē sāka masveidā īstenot monetāro kampaņu ar mērķi panākt lētus un iespējami vieglāk pieejamus aizdevumus ekonomikā, vienlaikus daudz stingrāk nekā pirms krīzes tirgus uzraugiem pieskatot arī banku sektoru. Monetāro procesu iespaidā līdz vēsturiskajiem minimumiem tika samazinātas refinansēšanas procentu likmes. Tāpat centrālās bankas masveidā sāka uzpirkt valdību obligācijas. Šo parāda vērtspapīru procentuālais ienesīgums kritās, tādējādi mazinot komercbankām iespēju pelnīt aizdodot naudu valstīm, bet tās tika virzītas aktīvākai privātā sektora kreditēšanai.
Tomēr, kas labi aizņēmējam, ne vienmēr labi ir arī krājējam. Drīzāk otrādi. Konkrētajā gadījumā samazinājās ieguldījumu iespējas tiem, kuri cenšas naudu uzkrāt ar konservatīvām metodēm, noguldot naudu banku depozītos vai iegādājoties augsta investīciju reitinga parāda vērtspapīrus. Cita starpā centrālo banku centieni atdzīvināt ekonomiku ar aktīvāku kreditēšanu ir galvenais iemesls šobrīd bēdīgajiem konservatīvo pensiju plānu rādītājiem, taču arī šajā ziņā jau pamazām sāk veidoties pavērsieni. Lielai daļai iedzīvotāju pagaidām visai nemanāmi, taču tie notiek un aizvien labāk varētu izpausties nākamo pāris gadu laikā. Šie paši iemesli sniedz jaunas un visai labas ieguldījumu iespējas arī citiem naudas krājējiem. Procentu likmju pieaugums cita starpā ir veicinājis ne tikai kredītu procentu likmju, bet arī noguldījuma likmju pieaugumu. Ja pirms gada vai nedaudz vairāk savu naudu uz banku varēja nest, rēķinoties, ka tās atdeve būs nulle vai tuvu tai, tad šobrīd lielākajās komercbankās ir iespējams pretendēt uz 2,5% vai 3% naudas atdevi gadā. Pie atsevišķiem tirgus dalībniekiem, kuri aktīvāk darbojas patēriņa kredītu izsniegšanā, likme jau ir diezgan tuva 4%. Protams, raugoties nominālā izteiksmē, noguldījumu likmju kāpums atpaliek no kredītu likmju pieauguma, un vismaz pagaidām šķiet, ka tas veicinās banku peļņas pieaugumu.
Uz lielāku atdevi nekā komercbankās var pretendēt tad, ja naudu aizdod valstij. Pēdējā laikā valsts ir sākusi visai aktīvu kampaņu savām vajadzībām piesaistītā finansējuma dažādošanā un piedāvā iedzīvotājiem iegādāties sevis emitētās krājobligācijas. Piemēram, 30. jūnija piedāvājumā Latvijas iedzīvotājs, iegādājoties 12 mēnešu krājobligācijas, varēja aizdot valstij naudu ar 4,1% atdevi gadā.
Jāpiebilst, ka pēdējā laikā ir ievērojami dažādoti arī šo valsts obligāciju dzēšanas termiņi. Ja kādreiz naudu varēja aizdot uz gadu, pieciem un desmit gadiem, tad tagad vēl ir pavērušās iespējas to izdarīt uz arī uz trim un septiņiem gadiem. Vēl pavasarī, naudu aizdodot uz ilgākiem termiņiem par vienu gadu, varēja pretendēt uz lielāku gada procentu atdevi, taču šobrīd garāku termiņu vidējie gada ienesīgumi ir nedaudz sarukuši. Tas norāda uz to, ka valsts ir finansiāli pārliecinātāka par sevi un tai nav nepieciešams izmisīgi aizņemties naudu “par katru cenu”. Tas cita starpā vairo arī finansiālās drošības sajūtu, un jāpiebilst, ka no investīciju reitinga viedokļa šobrīd aizdevumus Latvijas valstij var klasificēt faktiski “kā bezriska”. Tas nozīmē, ka vismaz no pašreizējā skatu punkta (domājams, ka tā tas saglabāsies arī turpmāk) iedzīvotājiem nebūtu jāuztraucas, ka viņu pārskaitītā nauda valstij vienkārši izkūpēs gaisā.
Vienlaikus svarīgi ir tas, ka krājobligāciju iegāde ir relatīvi vienkārša, reģistrējoties mājaslapā “krajobligacijas.lv”, turklāt pēc obligāciju iegādes to pircējam nekas vairāk nav jādara, obligācijām dzēšoties, nauda automātiski tiek ieskaitīta viņa bankas kontā. Turklāt gūtā peļņa netiek aplikta ar ienākuma nodokli.
Apmēram 4% vērts ienesīgums var šķist visai mazs uz apmēram trīskārt augstākas inflācijas fona, tomēr ir jānorāda, ka divciparu inflācija Latvijā nebūs uz palikšanu. Pirmkārt, dārgo energoresursu cenas ir ievērojami samazinājušās, otrkārt, pati ekonomika šādu patēriņa cenu skrējienu nav spējīga apmaksāt ilgstoši. Drīzāk notiks pretējais. Ir ļoti ticams, ka šodien, aizdodot naudu valstij uz 4%, iegūtais ienesīgums pēc gada būs pat augstāks nekā inflācijas rādītājs. Savukārt, ja tiek pirktas garāka termiņa obligācijas, ir ļoti liela iespēja apsteigt inflāciju ilgtermiņā.
Tiesa, šī apsteigšana diezin vai būs daudz lielāka par vienu vai diviem procentpunktiem gadā. Taču ir vēlreiz jāatgādina, ka šis no investīciju skatu punkta ir vērtējams kā visai konservatīvs ieguldījums un nav orientēts uz lielas peļņa gūšanu. Drīzāk to var uzskatīt par līdzekli, lai savus uzkrājumus aizsargātu pret inflācijas radītu pirktspējas kritumu, kas vienlaikus ar nelielu procentuālu piešprici ļauj naudu uzkrāt ilgtermiņa mērķiem.
