Nodokļu iesaldēšana sākotnēji var šķist pievilcīga, jo rada sajūtu, ka nodokļi nemainās, tātad – arī nepalielinās. Tomēr realitātē, pieaugot iedzīvotāju ienākumiem un inflācijai, tas var nozīmēt augstākus nodokļu maksājumus. Latvijas Bankas ekonomistes Baiba Brusbārde un Ludmila Fadejeva savā rakstā vietnē "makroekonomika.lv" skaidro, kas ir ienākumu nodokļu iesaldēšana, kā tā darbojas praksē, īpaši Latvijas kontekstā, un kā tā ietekmē gan valsts budžetu, gan iedzīvotāju labklājību.
Nodokļu iesaldēšana ne vienmēr ir izdevīga iedzīvotājiem. Pieaugot ienākumiem un inflācijai, cilvēks var ierotēt uz augstāku nodokļu slogu (fiskālā vilkme). Latvija nevis izmantoja fiskālo vilkmi budžeta papildināšanai, bet kompensēja to iedzīvotāju labā. Eirozonā risinājumi dažādi, proporcionāli sadaloties starp trīs politiskām izvēlēm: līdzsvarot ieguvumus, vairāk iekasēt budžetā vai vairāk sniegt iedzīvotājiem.
Latvijā ir progresīva iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) sistēma. Tas nozīmē, ka, pieaugot algai, var pieaugt nodokļos nomaksātais īpatsvars, jo tiek piemērotas augstākas IIN likmes un proporcionāli samazinās neapliekamais minimums.
Pēdējos piecos gados IIN zemākā 20% likme netika mainīta, tāpat kā slieksnis, līdz kurai tā tika piemērota (1667 eiro mēnesī). Savukārt ienākumi valstī jeb algu fonds šajā periodā pieauga par 40%. Tas nozīmē, ka (pat bez nodokļu pārmaiņām) katru gadu samazinājās to nodarbināto īpatsvars, kuri maksāja tikai zemāko likmi. Tādējādi nodokļu iesaldēšana jeb pārmaiņu neesamība ne vienmēr ir laba lieta, un nodokļu politikas izmaiņas jāskatās plašākā kontekstā.
Šogad sistēma ir mainīta: IIN likme ir paaugstināta, un tā tiek piemērota līdz būtiski augstākam ienākumu līmenim (8775 eiro mēnesī), vienlaikus ieviests fiksētais neapliekamais minimums visiem. Rezultātā algai ap 1800 eiro uz papīra, kas ir tuvu vidējai algai šobrīd, nodokļos nomaksātais īpatsvars ir samazinājies no 29% 2023. gadā uz 26% 2025. gadā. Ja IIN parametrus, tostarp neapliekamo minimumu, nākamgad iesaldē un alga palielinās līdz 2000 eiro uz papīra, tad nodokļos nomaksātais īpatsvars atkal pieaug (līdz 27%). Līdz ar to nodokļu iesaldēšana palielina iemaksas budžetā un samazina ieguvumus algai uz rokas, secina ekonomistes.
Latvijā nav automātiskas IIN indeksācijas. Tātad, pieaugot ienākumiem, cilvēki var ierotēt augstāku nodokļu trajektorijā vai zaudēt tiesības uz nodokļu atvieglojumiem. Tas savukārt var palielināt ieņēmumus valsts budžetā pat pie nemainīgas nodokļu politikas. Šo procesu sauc par fiskālo vilkmi jeb angliski "fiscal drag".
Laika periodā no 2019. gada līdz 2023. gadam Latvijā varēja būt ieguvums no fiskālās vilkmes, bet tas netika realizēts, jo IIN sliekšņu iesaldēšana tika kompensēta caur neapliekamā minimuma dubultošanu.
Ja Latvijā šajā periodā būtu saglabājusies nemainīga nodokļu politika, tad IIN ieņēmumi budžetā būtu bijuši par aptuveni pusmiljardu eiro augstāki. Tas nozīmē, ka darbaspēka nodokļu pārmaiņas tika īstenotas par labu iedzīvotājiem, mazinot nodokļu slogu mājsaimniecībām, un par sliktu budžeta nodokļu ieņēmumiem.
Starptautiskā spiediena - samazināt darbaspēka nodokļus - rezultātā Latvija apzināti izvēlējās sociāli labvēlīgu, bet fiskāli dārgu ceļu, norāda Latvijas Bankas ekonomistes, norādot uz to, ka Eiropas pieredze ar fiskālo vilkmi ir dažāda, valstīm aptuveni līdzīgās proporcijās izvēloties starp trīs virzieniem: līdzsvarot ieguvumus, vairāk iekasēt budžetā vai vairāk sniegt iedzīvotājiem.
Ekonomistes pieļauj iespēju, ka tuvākajos gados Latvijā papildu ieņēmumi budžetā no fiskālās vilkmes visdrīzāk realizēsies caur neapliekamo minimumu, ja to neindeksēs.
Latvijā kopš šā gada sākuma ir spēkā jauna IIN sistēma. Šobrīd tā nav izteikti progresīva, jo fiksētais neapliekamais minimums tiek piemērots visiem, neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Savukārt augstākā IIN likme (33%) tiek piemērota algai, kas četras reizes pārsniedz vidējo algu valstī.
Tas nozīmē, ka lielākā daļa nodarbināto maksā zemāko jeb 25,5% IIN likmi. Iepriekšējā piecgadē progresivitāte bija izteiktāka - ar diferencēto neapliekamo minimumu un zemāko likmi pie gandrīz vidējās algas. Turklāt zemākais nodokļu slieksnis netika mainīts piecus gadus jeb, citiem vārdiem sakot, tas bija iesaldēts. Tikmēr ienākumi tautsaimniecībā laikā no 2019. līdz 2023. gadam pieauga vidēji par 40%, un inflācija šajā periodā bija 35%.
Ekonomistes vērš uzmanību, ka dažās Eiropas valstīs, tostarp Lietuvā, nodokļu sliekšņi un/vai atvieglojumi katru gadu tiek automātiski palielināti, pamatojoties uz inflāciju vai vidējo algu. To sauc arī par indeksāciju. Latvijā nav automātiskas indeksācijas, un IIN pārskatīšana katru reizi ir valdības lēmums.
Tātad šajā periodā Latvijā veidojās situācija, kad atsevišķi nodokļu parametri netika pārskatīti pret makroekonomiskiem rādītājiem, savukārt ienākumi strauji pieauga (līdz ar inflāciju vai citiem faktoriem). Tā rezultātā cilvēki varēja iekļūt augstāku nodokļu trajektorijā vai zaudēt tiesības uz nodokļu atvieglojumiem. Tas savukārt varēja palielināt ieņēmumus valsts budžetā pat pie nemainīgas nodokļu politikas. Šo rezultātu sauc par fiskālo vilkmi.
Fiskālā vilkme ir atkarīga no trim elementiem: ienākumu nodokļu sliekšņu un atvieglojumu noteikšanas (vai vienkārši sliekšņiem), cenu pieauguma (inflācijas) un ienākumu pieauguma. Sliekšņu noteikšana ir svarīgs elements, īpaši, ja inflācija vai algu pieaugums ir augsts. Fiskālā vilkme rodas, kad ienākumi pieaug (piemēram, inflācijas dēļ), bet progresīvas nodokļu sistēmas parametri, piemēram, nodokļu sliekšņi un atvieglojumi, netiek attiecīgi pielāgoti.
Darbaspēka nodokļus tradicionāli veido divi elementi: valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) un IIN. Dažādās valstīs mēdz atšķirties prakse, ko no kā atrēķina un cik daudz, bet Latvijā formula ir šāda:
Darba devēja izdevumi = bruto alga + darba devēja VSAOI likme.
Savukārt darba ņēmējam neto alga jeb alga "uz rokas" veidojas šādi: Neto alga = bruto alga - VSAOI - IIN, kur šobrīd:
Sociālās apdrošināšanas politikai, tostarp maksimālās un minimālās iemaksas noteikšanai, ir nozīme IIN aprēķinos. Tomēr lielāko daļu potenciālo papildu ieņēmumu budžetā var gūt, iesaldējot progresīva IIN sliekšņus, uzskata Latvijas Bankas ekonomistes.
Teorētiskie aprēķini rāda, ka, ienākumiem pieaugot par 1%, IIN ieņēmumiem Latvijā vajadzētu pieaugt par aptuveni 1,5%, bet daudzās citās eirozonas valstīs šis rādītājs ir augstāks - 1,7% līdz 1,9%.
Tas nozīmē, ka Latvijā nodokļu ieņēmumu elastība attiecībā pret ienākumu pieaugumu ir salīdzinoši zemāka, lai arī pieaugusi laika gaitā. Citiem vārdiem sakot, fiskālā vilkme Latvijā ir mērenāka nekā citviet eirozonā, jo nodokļu sistēma "automātiski nepaņem" lielu papildu daļu, ienākumiem pieaugot.
Tas ir tāpēc, ka Latvijā ir relatīvi vienkārša nodokļu sistēma ar mazāk progresīvu nodokļu likmju struktūru salīdzinājumā ar citām eirozonas valstīm. Tas nozīmē, ka, pieaugot ienākumiem, nodokļu likmes nepalielinās tik strauji. Turklāt Latvijā ir salīdzinoši liela neformālā ekonomika, kas var samazināt oficiālos nodokļu ieņēmumus. Turklāt, ja ekonomika ir vairāk balstīta uz zemu algu sektoriem, nodokļu ieņēmumi var būt mazāk elastīgi, secina ekonomistes.
Kopš šā gada sākuma Latvijā spēkā ir vairākas būtiskas IIN izmaiņas. Tomēr laikā no 2019. gada līdz 2023. gadam IIN likmes bija 20%, 23% un 31%, un pēdējā attiecās uz salīdzinoši mazu iedzīvotāju skaitu. Savukārt zemākās likmes sliekšņi šo gadu laikā netika pārskatīti, neskatoties uz strauju ienākumu kāpumu un augstu inflāciju. Vienlaicīgi neapliekamais minimums šajā laikā tika dubultots no 230 eiro uz 500 eiro.
Rezultātā pie vidējās algas (2019. gadā - 1076 eiro un 2023. gadā - 1537 eiro), neskatoties uz to, ka nodokļa sliekšņi nemainījās, nodokļu slogs darba ņēmējam laika gaitā samazinājās no 29% uz 27%. Ieguvums bija galvenokārt neapliekamā minimuma palielināšanas dēļ. Tādējādi no fiskālās vilkmes darbinieki ar zemu vai vidējo algu Latvijā necieta, neskatoties uz to, ka nodokļu sliekšņi bija iesaldēti, jo algas līmenis aizvien palika zem pirmā IIN sliekšņa un labumu sniedza neapliekamā minimuma kāpums.
Tikmēr algu līmenim pieaugot, aizvien vairāk cilvēku iekļuva augstākas nodokļu likmes kategorijās ar IIN 23%. Tas nozīmē, ka katru gadu samazinājās to nodarbināto īpatsvars, kuri maksāja tikai zemāko likmi. Tādējādi varēja veidoties klasiska fiskālās vilkmes situācija — nodokļu slogs pieaug nevis tāpēc, ka mainās politika, bet tāpēc, ka tā netiek pielāgota ekonomiskajām izmaiņām.
Tātad fiskālā vilkme, salīdzinot 2023. un 2019. gadu, nebija vienmērīga visās iedzīvotāju grupās. Tā neietekmēja cilvēkus ar vidējiem vai zemākiem ienākumiem, kuriem nodokļu slogs pat samazinājās. Savukārt algu virs vidējās saņemošiem iedzīvotājiem jeb tiem, kuri ierotēja augstāku algu segmentā karjeras vai algu pielikumu rezultātā, nodokļu slogs palika nemainīgs, kaut būtu varējis vienlīdz samazināties, ja IIN sliekšņi tiktu indeksēti.
Savukārt 2025. gadā vidējās algas saņēmējam kopējais nodokļu slogs ir pat zemāks nekā 2023. gadā - kaut arī IIN likme ir augstāka (25,5%), vienlaikus ir būtiski palielināts IIN slieksnis un ieviests fiksētais neapliekamais minimums, kā rezultātā ir zemāka efektīvā likme (nomaksātais nodokļu īpatsvars).
Tomēr, ja tuvākajos gados IIN nosacījumus nemaina un ienākumi palielinās līdz, piemēram, 2000 eiro uz papīra mēnesī, nodokļos nomaksātais īpatsvars pieaugtu jau līdz 27%, jo samazināsies neapliekamā minimuma ietekme uz izmaksāto algu. Ja neapliekamais minimums tiktu indeksēts, nodokļu slogs paliktu nemainīgs.
Fiskālo vilkmi var skatīt no divām pusēm: ieguvums iedzīvotājiem un ieguvums budžetam. Periodā no 2019. gada līdz 2023. gadam ienākumi valstī (jeb algu fonds) pieauga par 40%, bet IIN ienākumi budžetā - tikai par 27%. Kā to var izskaidrot?
Aprēķini rāda, ka Latvijā fiskālo vilkmi šajā periodā izskaidro būtiskas neapliekamā minimuma pārmaiņas (dubultošana), nevis progresīvās likmes piemērošana. Ja Latvijā līdz 2023. gadam būtu saglabājusies nemainīga nodokļu politika, tad IIN ieņēmumi budžetā būtu bijuši par aptuveni pusmiljardu eiro augstāki. Tas nozīmē, ka Latvijā bija fiskālā vilkme, bet tā netika realizēta. Darbaspēka nodokļu reformas tika īstenotas par labu iedzīvotājiem, mazinot nodokļu slogu mājsaimniecībām, un - par sliktu budžeta nodokļu ieņēmumiem, secina Latvijas Bankas ekonomistes.
Šajā kontekstā svarīga ir ekonomiskā motivācija. Latvija apzināti izvēlējās sociāli labvēlīgu, bet fiskāli dārgu ceļu. Starptautiskais spiediens (no Eiropas Komisijas, OECD u.c.) bija samazināt darbaspēka nodokļu slogu, lai veicinātu nodarbinātību un konkurētspēju. Turklāt bija arī iekšēja politiskā vēlme atvieglot iedzīvotāju ikdienas finansiālo slogu augstas inflācijas apstākļos. Tāpēc tā vietā, lai palielinātu vai saglabātu nodokļu "ieņēmumu elastību", Latvija prioretizēja sociālekonomisko efektu. Standarta IIN likmes palika nemainīgas, bet neapliekamais minimums ievērojami pieauga. Tādējādi kopējais faktiski maksātais nodokļu apjoms uz katru algas eiro samazinājās, īpaši zemāko ienākumu grupās. Tas nozīmē, ka IIN efektīvā likme samazinājās, pat ja "uz papīra" likmes palika nemainīgas, uzsvēra ekonomistes.
Fiskālās vilkmes jautājums pēdējā piecgadē (augstas inflācijas apstākļos) bijis aktuāls visās eirozonas valstīs, un risinājumi ir bijuši daudzveidīgi. Aptuveni viena trešdaļa valstu neitralizēja fiskālo vilkmi caur nodokļa sliekšņu indeksāciju. Tādējādi nodokļu slogs saglabājas relatīvi nemainīgs arī pie strauja algu kāpuma, un cilvēki netika automātiski pārvirzīti augstākās nodokļu likmēs.
Otra trešdaļa valstu kompensēja mazāk nekā 80% no potenciālās vilkmes, kas noveda pie augstākām vidējām nodokļu likmēm.
Atlikusī trešdaļa pārmērīgi kompensēja, budžetā iekasējot mazāk, bieži - samazinot nodokļu slogu vai mērķētu atvieglojumu rezultātā (tajā starpā arī Latvija).
Tādējādi valstu pieeju var raksturot kā politikas izvēli starp trīs virzieniem: līdzsvarot (indeksācijas valsts), vairāk iekasēt (zemas kompensācijas valsts) vai vairāk sniegt iedzīvotājiem (augstas kompensācijas valsts). Šīs atšķirības atspoguļo gan indeksācijas prakses, gan nodokļu politikas lēmumu daudzveidību.
Latvijas piemērs rāda, ka fiskālā vilkme nav tikai teorētisks jēdziens - tās ietekme uz iedzīvotāju labklājību un valsts budžetu ir aprēķināma. Latvijas lēmums laikā no 2019. līdz 2023. gadam būtiski celt ar IIN neapliekamos minimumus, ir palielinājis mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus, taču arī ierobežojis valsts ieņēmumu iespējas. Tādējādi Latvija īstenoja netipisku nodokļu politiku, kur fiskālā vilkme tika ne tikai kompensēta, bet pat pārkompensēta.
Kā rāda piemēri Eiropā, nodokļu iesaldēšana kopumā var radīt papildu resursus budžetā. Tomēr šāda pieeja nav ilgtspējīga ilgtermiņā, jo mazina iedzīvotāju faktisko pirktspēju. Turklāt nākotnē ierobežo potenciālos ieguvumus budžetā nodokļu politikas pārskatīšanas gadījumā, jo daļa mājsaimniecību jau atrodas augstākā nodokļu trajektorijā un izmaiņas viņu nodokļu maksājumu var neietekmēt. Neitrālākais risinājums ir ienākuma nodokļu sliekšņu indeksāciju, tādējādi saglabājot nemainīgu nodokļu slogu, iesaka Latvijas Bankas ekonomistes.
Viņas atgādina, ka nodokļu politikas pārmaiņas vai gluži pretēji - iesaldēšana - ir nozīmīga politiskā izvēle, kas prasa rūpīgu līdzsvarošanu starp sociālo taisnīgumu un fiskālo ilgtspēju.
