Enerģētisko resursu cenas biržās ir strauji samazinājušās, gāze maksā lētāk nekā pirms kara sākšanās Ukrainā, lētāka kļuvusi arī degviela, un ļaudis steidz izmantot iespēju mazgāt veļu stundās, kad elektrība ir par velti. Tomēr inflācijas rādītāji vēl aizvien ir ļoti augsti. Lai arī cenu pieauguma tempi ir lēnāki nekā pagājušajā gadā, tie, visticamāk, aizvien apsteidz algu pieaugumu. Rodas aizvien vairāk jautājumu par to, kāpēc inflācija nekrīt tik strauji cik vajadzētu un vai tas nedraud ar tālejošām nepatikšanām arī ekonomikas attīstībai.
Atbildot uz pēdējo, aizvien vairāk rodas pārliecība par to, ka inflācijas radītās blaknes ekonomikā būs lielākas, nekā to varēja gaidīt iepriekš. Kaut vai tāpēc, ka patēriņa cenu pieauguma tempu apkarošanā pasaules centrālās bankas no iepriekš ļoti stimulējošas politikas, kas bija orientēta uz lētiem aizdevumiem, ir strauji pārgājušas uz iegrožojošu politiku, kuras rezultātā kredīti strauji sadārdzinās. Problēma ir tā, ka šis likmju sadārdzinājums attiecas ne tikai uz tiem kredītiem, kurus potenciāli aizņēmēji vēl varētu saņemt, bet gan uz tiem, kas ir jau izsniegti. Piemēram, Eiropas Centrālās bankas bāzes procentu likme gada laikā ir pieaugusi no nulles līdz 4% un faktiski gandrīz tikpat lielā mērā kāpušas “Euribor” triju un sešu mēnešu likmes, ko vairumā gadījumu izmanto bankās izsniedzamo hipotekāro kredītu aizdevumu procentu kalkulēšanai. Tā likme, par ko ir aizņemies kredīta ņēmējs, nav statiska, bet agrāk vai vēlāk dodas līdzi reālajai situācijai naudas tirgū. Gala rezultātā strauji palielinās ikmēneša aizdevuma procentu maksājuma apjoms (šobrīd jau tas var būt pat par vairāk nekā 100 eiro lielāks nekā pirms gada atkarībā no paša kredīta un tā nosacījumiem), un, sarēķinot kopā, kārotais mājoklis vai cits lielais pirkums izmaksā daudz dārgāk nekā cerēts iepriekš. Papildus tam dzīves dārdzība turpina pieaugt, līdz ar to vairumā gadījumu iedzīvotāju maki kļūst aizvien tukšāki, un paredzamā ekonomikas problēma būs patēriņa kritums līdz tādam līmenim, kas diezgan neizbēgami var novest pie dziļākas un ilgstošas ekonomiskās lejupslīdes ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā kopumā.
Ik pa laikam var dzirdēt, ka pašreizējās procentu likmes nav nekas īpašs, tās arī iepriekš ir cēlušās un bijušas arī augstākas nekā patlaban. Tā ir tiesa, bet no ekonomisko procesu virzības varbūt pat mazāka ietekme ir likmes apjomam, cik tās izmaiņu tempam. Viena situācija ir, kad apmēram triju gadu laikā likme pieaug no 2% līdz 5%, kā tas bija “treknajos gados”, un pavisam cita, kad tā gada laikā kāpj no 0% līdz 3,8%. Loģiski, ka tas rada ekonomisko šoku gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem, kas nozīmē, ka pirkumi tiks samazināti un investīcijas atliktas. Kredītņēmējs, kuram gada laikā ir izdevies tikt pie 10% vai 15% vērta algas pieauguma, vienalga ir piedzīvojis ievērojamu pirktspējas kritumu, ja sarēķina, cik lielu izdevumu pieaugumu viņam ir radījusi gan inflācija, gan strauji sadārdzinātais aizdevums. Turklāt ir svarīgi saprast, ka viena lieta ir ar monetāro politiku slāpēt patēriņu šobrīd, bet pavisam cita - ka no iedzīvotāju makiem izsūknētā nauda padarīs mājsaimniecības mazturīgas arī brīdī, kad inflācija būs izzudusi. Turklāt šobrīd atliktās investīcijas kavēs uzņēmējdarbības attīstību pēcinflācijas procesā, kas Eiropas gadījumā nozīmēs ilgstošu ekonomisko stagnāciju. Arī iepriekšējā “trekno gadu” pieredze liecina, ka arī būtisks likmju pieaugums tā arī nespēja noslāpēt inflāciju, bet to izdarīja finanšu krīze, un droši vien tā būs arī šoreiz. Tikai līdz krīzei likmju pieauguma temps būs daudz iespaidīgāks nekā pirms 2008. gada finanšu satricinājumiem, tādējādi nodarītais posts var būt ievērojami lielāks.
Nule kā minētais par likmju izmaiņām un inflāciju “treknajos gados” arī zināmā mērā sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc inflācija aizvien turas augsta. Jāteic, ka pēdējais gads vai pusotra daudzām mājsaimniecībām ir radījis lielu finansiālo šoku, taču, kā jau “Neatkarīgā” nesen rakstīja, uz vispārējā zemo algu fona ir diezgan daudz arī lielu vai vidēju algu saņēmēju un, pats galvenais, viņu skaits diezgan strauji palielinās.
Piemēram, mēneša algu, kas pārsniedz 4000 eiro, Latvijā šā gada aprīlī saņēmuši gandrīz 29 tūkstoši strādājošo salīdzinājumā ar nepilniem 22,7 tūkstošiem pērn šajā laikā. Tikmēr bruto algas no 2000,01 eiro līdz 4000 eiro saņēmēju skaits gada laikā ir pieaudzis no gandrīz 96,5 tūkstošiem līdz vairāk nekā 118 tūkstošiem. Cilvēka dabā nav sevišķi atlikt pirkumus, kas veicina komforta sajūtas palielināšanos, sevišķi vēl tad, ja finanšu resursi to atļauj. Tādējādi gan Latviju, gan Eiropu aizvien savā varā tur patēriņa bums. Šajā gadījumā ir redzams, ka ļoti liela mājsaimniecību daļa ir spiesta taupīt, par ko liecina pārtikas tirdzniecības apjoma samazināšanās, taču tajā pašā laikā ārvalstu ceļojumi ir izpārdoti un uz dažādām ar būvniecību, labiekārtošanu un citām līdzīgām aktivitātēm ir jāpiesakās mēnešiem uz priekšu.
Acīmredzot arī fakts, ka lielas algas ir krietnam mazākumam strādājošo, vienalga ļauj uzturēt Latvijā patēriņa bumu. Uz šāda fona saglabājas labvēlīgi apstākļi, lai celtu cenas un inflācija turpina saglabāties augsta. Augsto cenu iespaidā arī netrūkst to, kuri nopelna, un, viņiem tērējot savu nopelnīto, rodas jauni inflācijas aizmetņi, pat neraugoties uz to, ka aizvien vairāk varētu būt tādu mājsaimniecību, kas šo patēriņa cenu skrējienu vairs nevar atļauties. Sabiedrības noslāņošanās, visticamāk, ir kļuvusi arī par Eiropas kopēju problēmu, jo arī tur inflācija neatslābst. Ir jāņem vērā, ka kovidlaika lielās naudas plūsmas un peļņa, kas radusies uz šo naudas plūsmu rēķina, ir nogulsnējušās daudzu eiropiešu banku kontos un šī nauda bez kautrēšanās tiek tērēta, tādējādi dzīves dārdzību tikai palielinot. Piemēram, Vācijā pērngad salīdzinājumā ar 2020. gadu vidējā alga ir pieaugusi apmēram par 7%, tā ka pat caurmērā strādājošais uz tur esošās inflācijas rēķina pirktspējas ziņā nav sevišķi cietis.
Tādējādi uz salīdzinoši augstas atalgojuma bāzes saglabājas iespējas tērēt un uzturēt gan pieprasījumu, gan vienlaikus saglabāt inflācijas dzinuli. Tas, ka dārdzība pieaug Rietumos, veicina cenu celšanos arī šeit, turklāt situāciju vēl vairāk saasina vēlme pēc augstiem piecenojumiem. Tam visam vēl klāt jaunie elektrības sadales un pārvades tarifi, kas situāciju pasliktinās vēl vairāk, jo ir veicinoši izmaksu kāpumam. Tādējādi pieaugums ir komplekss un inflācijas iznīcināšana kļūst par garu un ķēpīgu pasākumu, kura gala rezultāts nav īsti paredzams, taču vienlaikus finansiālā postā šobrīd nonāk aizvien vairāk ļaužu.
