Pārtikas cenu kāpums joprojām nav apstājies. Izņemot piena produktus, eļļu un atsevišķus maizes veidus, kam cenas ir mazinājušās, visi pārējie produkti kļūst aizvien dārgāki.
Neko daudz nav līdzējusi vācu kompānijas “Lidl” ienākšana Latvijas tirgū. Varbūt vienīgi ir tā, ka, ja “Lidl” nebūtu, tad pārtikas cenu kāpums būtu vēl jūtamāks.
Pārtikas cenas ir augušas un turpina augt arī citās valstīs, tāpēc valdības mēģina veikt visādus pasākumus, lai to apturētu.
“Vissociālistikāk” pret cenu celšanos ir rīkojušās Ungārijas un Horvātijas valdības, kas atsevišķām pārtikas preču grupām noteikušas cenu griestus.
Vēl ir valstis, kurās valdība ir vienojusies ar lielveikalu ķēdēm, ka tās būs labiņas un cenas necels. Tā ir darīts Francijā un Slovākijā.
Bulgārija ir izstrādājusi “cenu salīdzināšanas rīku” - lai pircējs var apskatīties, kurā veikalā cenas ir zemākas.
Latvijas valdībai pārtikas cenas nav prioritāšu saraksta augšgalā.
Tikai zemkopības ministrs Didzis Šmits (AS) palaikam cenšas kaut ko izgudrot. Vienbrīd viņš vilka uz to, ka lielveikaliem jāaizliedz strādāt brīvdienās vai jāsamazina to darba laiks brīvdienās. Tas ir ar domu, ka tad labāk jutīsies mazie veikali un cenas tāpēc kļūs mazākas. Pēc tam viņš ir sācis runāt, ka varbūt vajag izveidot īpašu pārtikas cenu regulatoru - kaut ko līdzīgu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai.
Šādi soļi, ja tos tiešām veiks valdība, būs visai riskanti un var pat radīt pretēju efektu. Cenu kontroles ieviešanai var būt būtiska ilgtermiņa ietekme uz ekonomiku, tostarp uz konkurenci un patērētāju labklājību. Piemēram, dažu produktu cenu kontrole var izraisīt cenu pieaugumu citām precēm, kurām nav ierobežotas cenas.
Latvijā jau pastāv valsts iestādes, kurām jārūpējas par konkurenci, un ir arī daudz likumu, kuriem būtu jāveicina konkurence un jābremzē karteļu un monopolu patvaļa. Problēma ir šo likumu darbināšanā un ievērošanā. Un vēl var būt, ka defekti ir arī šajos likumos, kas tad būtu jāvērtē un Saeimai jāpārstrādā.
Interesantu rakstu ar nosaukumu “Konkurences uzraugu pasivitāti izjūtam savos maciņos” portālā “Dienas bizness” ir publicējis zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis, kurš pēdējos gados pārstāvējis virkni klientu, kam bijusi vajadzīga palīdzība strīdos par konkurences tēmu. “Un man ir mamma, kura iet iepirkties uz veikaliem,” A. Spīgulis piebilda sarunā ar “Neatkarīgo”.
Viņš raksta: “Pēdējo 15 gadu laikā ir izstrādāta un pieņemta virkne likumdošanas iniciatīvu, lai normatīvi regulētu noteikumus darījumos starp ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju, ar pēdējo likumdošanas iniciatīvu šajā pārtikas piegādes ķēdē iekļaujot arī lauksaimnieku, lai veicinātu godīgas uzņēmējdarbības praksi visos pārtikas piegādes ķēdes posmos. Normatīvi izstrādāti, lai skaidri visiem pateiktu, ka spēcīgākais spēlētājs ir pārtikas (un arī nepārtikas) preču iepircējs - mazumtirgotājs, pret kuru jāaizstāv lauksaimnieks un pārtikas preču ražotājs. Līdz ar to nevajadzētu ļauties mazumtirgotāju publiskajai retorikai par ražotāju veikto cenu palielinājumu, jo likumdevējs skaidri noteicis, ka atbildība par gala cenu jāuzņemas mazumtirgotājam. Pēdējā desmitgadē nav notikusi šo normu piemērošana no uzrauga, kas attiecīgi spārno mazumtirgotāju. Kamēr sabiedrisko pakalpojumu cenas ierobežo SPRK, komercbankas uzrauga Latvijas Banka, zāļu maksimālie uzcenojumi ir noteikti ar MK noteikumiem, mazumtirgotājus jau kopš 2008. gada uzrauga Konkurences padome (KP).”
Sākums bijis cerīgs, atceras A. Spīgulis. “Grozījumi, kuros Konkurences likuma 13. pants tika papildināts ar noteikumiem par aizliegumu dominējošā stāvoklī esošam mazumtirgotājam izmantot savu iepirkuma varu pār saviem piegādātājiem, stājās spēkā 2008. gada 1. oktobrī. Saeima pieņēma šos ierobežojumus mazumtirgotājiem pēc Konkurences padomes aicinājumiem tos noteikt ar likumu. Šī likuma anotācijā bija atsauce uz 2006. gadā Konkurences padomes veiktajos sešos pētījumos konstatēto, ka lielākais uzcenojums atsevišķām pārtikas grupām veidojas tieši tirdzniecības tīklos, kas būtiski palielina preces gala cenu.
Jaunās likuma normas tika uzreiz piemērotas dzīvē. 2010. gada novembrī Konkurences padome sodīja “Rimi” par to, ka “Rimi” piemēroja AS “Valmieras piens” obligātus maksājumus par tās preču atrašanos “Supernetto” veikalu tīklā.
2011. gada janvārī Konkurences padome sodīja “Maxima” par to, ka “Maxima” ir piemērojusi pārāk ilgu norēķinu termiņu par SIA “Siguldas Maiznieks” piegādātajām precēm.
2012. gada decembrī Konkurences padome sodīja “Drogas” par to, ka tā uzspieda netaisnīgus, nesamērīgus un nepamatotus sadarbības nosacījumus tās piegādātājam, novedot to līdz maksātnespējai.
Likumdevējs gāja tālāk, ierobežojumus detalizējot un ieviešot tos speciālā likumā.
Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, savukārt Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums 2021. gada 1. novembrī. Pirmo no abiem likumiem pēc Konkurences padomes iniciatīvas izstrādāja Ekonomikas ministrija. Likuma mērķis bija ierobežot mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem, lai līdzsvarotu piegādātāju un mazumtirgotāju intereses mazumtirdzniecībā. Savukārt pašreiz spēkā esošo otro speciālo likumu izstrādāja Zemkopības ministrija uz pirmā likuma bāzes, likuma mērķī paredzot, ka ir aizliegta negodīga tirdzniecības prakse visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē. Jau kopš 2008. gada 1. oktobra, kad pirmoreiz pieņēma regulējumu, kas aizsargā ražotājus un piegādātājus no mazumtirgotāju iepirkuma varas, šo aizliegumu ievērošanu pilnvarota veikt Konkurences padome.
Taču Konkurences padome klusē. Jau vairāk nekā desmit gadus nav neviena lēmuma par šo specializēto likumu piemērošanu un pārkāpumu konstatēšanu. Tas nozīmē vai nu to, ka pārkāpumu nav, vai arī tie netiek konstatēti konkurences uzrauga “kautrības” vai bezdarbības dēļ. Kamēr vidēji reizi gadā tiek paziņots par karteļa departamenta sagatavotiem lēmumiem un to radīto ietekmi uz Eiropas fondiem, neatbildēts ir jautājums, kā iespējams izmērīt Konkurences padomes nepieņemto lēmumu un neizmeklēto pārkāpumu ietekmi uz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas iepērkas mazumtirdzniecības vietās.
Konkurences padomes pārstāve diskusijā Latvijas Radio norāda, ka pēdējo astoņu gadu laikā “Rimi” un “Maxima” aizņēma 60% tirgus daļu līdz “Lidl” ienākšanai. Tomēr šajā laikā neesot bijis konkurences starp šiem spēlētājiem, kas novedis pie pārmērīgiem uzcenojumiem. Tādēļ publikācijā tiek aicināts valdības pārstāvjiem doties uz ārvalstīm meklēt citas lielas ķēdes, kam jāienāk Latvijas tirgū, un šī konkurence jārada.
Bet varbūt nevajag doties uz ārvalstīm, bet tepat izpētīt, vai starp šiem diviem spēlētājiem nepastāv aizliegta vienošanās pārmērīgi nekonkurēt? Vai varbūt tie atrodas dominējošā stāvoklī un to ļaunprātīgi izmanto gan pret ražotājiem, gan saviem pircējiem?” vaicā A. Spīgulis.
Viņš arī norāda, ka Konkurences padomes pieņemto lēmumu skaits samazinās.
“Ilgus gadus Konkurences padome bija Ekonomikas ministrijas padotībā, šobrīd tā savā darbībā ir neatkarīga un atrodas Ministru kabineta pārraudzībā. Tas tad arī ir iestādes neatkarības rezultāts - iestāde dara, kā grib, un tik daudz, cik grib,” ironizē advokāts A. Spīgulis.
Tikmēr pati Konkurences padome nemaz nekautrējoties atzīt, ka visu lietas izmeklēšanu gaida no ražotājiem un paši pārbaudīt mazumtirgotāju darbību nemaz nedomā.
“Jūlija vidū pārtikas ražotāji plašsaziņas līdzekļos skaidri norādīja, ka tieši mazumtirgotāji palielina preču uzcenojumu un piemēro pat 200% un 300% uzcenojumu, kamēr ražotāji cenas nav mainījuši reizēm pat gadu. Reakcija bija momentāna. Jau nākamajā darbadienā ražotāji saņēma e-pastus no lielākā mazumtirgotāja, kuros tika uzdots ražotājiem… divu nedēļu laikā samazināt cenas par aptuveni 30% un noteikt tās mazumtirgotāja izvēlētā apmērā. Jā, tā nav kļūda - nevis ražotājs nosaka, par cik mazumtirgotājam pārdos savu produktu, bet gan mazumtirgotājs nolemj gan to, par cik ražotājs to drīkst pārdot mazumtirgotājam, gan par cik pārdos pircējam veikalā,” atzīst A. Spīgulis.
