Visai reti gadās situācijas, kad ekonomikas procesu kontekstā var priecāties par izaugsmi, kas mērāma ar negatīvu skaitli. Tomēr attiecībā uz Latvijas mazumtirdzniecības nozari patlaban ir izveidojusies tieši šāda situācija. Nozare kopumā strādā ar nelieliem mīnusiem, taču varam priecāties par to, ka nav vēl sliktāk.
Turklāt samazinājuma apmērs nav uzskatāms par tautsaimniecībai ļoti kaitējošu un, mainoties ekonomiskajiem nosacījumiem, tas ātri var pārvērsties visai dinamiskā izaugsmē. Tiesa, daudzas ziņas pagaidām liek domāt arī par pretējo.
Notiekošais Latvijas tirdzniecībā ir spogulis kopējiem ekonomiskajiem procesiem valstī. Sevišķi vēl tāpēc, ka tirdzniecība pēc radītās vērtības ir otrā lielākā valsts tautsaimniecības sfēra un tās pienesums kopējā iekšzemes kopprodukta struktūrā ir ap 14%. Tā var šķist visai sausa statistika, taču ar lielu ietekmi uz kopējo valsts attīstību, tajā skaitā ļaužu atalgojuma līmeni. Pilnīgi noteikti varam teikt, ja mazumtirdzniecība piedzīvotu būtiskus satricinājumus, tad tas varētu ietekmēt pat simtiem tūkstošu darba vietu un mainīt vidējā atalgojuma līmeni valstī.
Par laimi, tik traki nav un šā gada maijā salīdzinājumā ar pagājušā gada ziedu mēnesi mazumtirdzniecības apjoms ir samazinājies vien par 1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tiesa, šim procentam šoreiz vairāk nekā citkārt var piemērot jau nodeldēto frāzi par vidējo temperatūru slimnīcā. Proti, ir sfēras, kur viss ir vērtējams kā ļoti slikts, kamēr tāda nozare kā autodegvielas tirdzniecība aizvien piedzīvo visai dinamisku izaugsmi. Maijā salīdzinājumā ar pagājušā gada piekto mēnesi tās apjomi palielinājušies par 10,9%. Tā ir viena no labajām ziņām, jo norāda, ka iedzīvotāji ir pietiekami mobili. Savukārt, ja iedzīvotāji ir mobili, tas norāda, ka par spīti dažādiem sarežģījumiem ekonomikā viņiem vēl aizvien ir darbs un alga, tātad ir ko tērēt. Tiesa, uzreiz ir jānorāda, ka situācija nav vienkārša un drīzāk būtu saucama par daudzšķautņainu. Ja šajā kontekstā sākām ar labajām ziņām un pamazām dodamies pretī sliktajām, jo tāda tuvākajā laikā varētu būt kopējā Eiropas ekonomikas virzība, tad aizvien varam uzteikt to, ka iedzīvotāju diezgan daudz būvē un remontē. Par to liecina fakts, ka metālizstrādājumu, instrumentu, būvmateriālu un santehnikas mazumtirdzniecība pret pagājušā gada maiju ir piedzīvojusi kāpumu par 4,2%, neraugoties uz lielo inflāciju. Šajā gadījumā runa ir par “tīro pieaugumu”, jo izaugsme tiek rēķināta salīdzināmajās cenās, tātad atrēķinot inflācijas ietekmi. Šo mazumtirdzniecības sfēru pilnīgi droši var uzskatīt par lakmusa papīrīti kopējam valsts ekonomikas stāvoklim. Tās veiksmīga pastāvēšana ir saistīta ar iedzīvotāju un uzņēmumu gatavību tērēt līdzekļus dzīves labiekārtošanā, turklāt bieži vien arī aizņemoties. Ja šāda tautsaimniecības apakšnozare pieaug, tas norāda uz to, ka mājsaimniecību finansiālā kondīcija nav tik slikta, kā varētu domāt pēc pēdējā laika inflācijas lēciena. Svarīgi ir tas, ka šīs nozares izaugsme lielā mērā norāda uz situāciju arī būvniecības sektorā, kā arī ar celtniecību saistīto lietu ražošanā, liecinot par to, ka arī šajās sfērās, kā minimums, viss nav pilnīgi slikti. Vēl samērā labas ziņas ir no apģērbu un apavu mazumtirdzniecības, kas gada laikā augusi par 7,4%.
Pretēji tikko pieminētajām nozarēm, ziņas no pārtikas tirdzniecības nav iepriecinošas un, kā jau nereti minēts, norāda uz sabiedrības noslāņošanos. Var teikt, ka pēdējos mēnešos, salīdzinot ar šo pašu laika periodu iepriekšējā gadā, ir izveidojies ap 6-7% vērts pārdošanas apjomu kritums. Konkrēti maijā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi kritums ir bijis 6,2% vērts.
Varam teikt, ka šāds samazinājums pagājušajā mēnesī ir vērtējams kā dubultslikts. Pirmām kārtām jau kritums pats par sevi norāda uz to, ka būtiska iedzīvotāju daļa vairs nevar pilnībā norēķināties un iepriekš ierastajos apjomos patērēt sev ierastās pārtikas preces. Šeit ir jānorāda arī uz to, ka pagājušajā gadā Latvijas iedzīvotāju skaits vairs nemazinājās, bet uz migrācijas rēķina pieauga. Tātad šoreiz pārtikas tirdzniecības izaugsmes trūkumu nevar skaidrot ar to, ka valstī sarūk patērētāju skaits. Šeit galvenais skaidrojums ir nepārprotams. Proti, lielie komunālie rēķini un pieaugušās pārtikas produktu cenas kādai sabiedrības daļai liek primārajām vajadzībām novirzīt mazāk līdzekļus nekā iepriekš, un šajā gadījumā likumsakarīgi arī pirkt mazāk, nekā tas darīts iepriekš. Dubultsliktā ziņa ir arī faktā, ka maijā, norēķinoties par aprīlī patērēto siltumenerģiju, iedzīvotāju tēriņiem vajadzētu būt mazākiem. Gan tāpēc, ka sulu mēnesis sev līdzi nes daudz patīkamāku meteoroloģisko situāciju nekā iepriekšējos mēnešos, līdz ar to mazāku siltumenerģijas patēriņu, gan arī tāpēc, ka līdz ar gāzes cenas kritumu no 1. aprīļa daudzviet samazinājās siltumenerģijas tarifi. Līdz ar to par komunālajiem pakalpojumiem vajadzēja maksāt mazāk nekā iepriekš, kam būtu jāatbrīvo nauda citiem tēriņiem. Acīmredzami tas nav nostrādājis. Šobrīd tas vēl nenozīmē, ka esam uz pamatīgas labklājības krīzes sliekšņa, taču rada visai nepatīkamas asociācijas. Ja šāda situācija būs saglabājusies arī jūnijā un jūlijā, tad gan ir pamats šķindināt trauksmes zvanus. Situāciju, protams, pasliktina arī Eiropas Centrālās bankas nemitīgi audzētie ikmēnešu kredītmaksājumu apjomi saistībā ar bāzes procentu likmju kāpumu un pilnīgā nelaikā sadārdzinātie elektrības tarifi līdz ar lielākiem sadales un pārvades maksājumiem. Labklājības trūkums savās negatīvajās izpausmēs pamazām tautsaimniecībā var radīt irstošās seģenes efektu, kad, izirstot vienam pieprasījuma valdziņam pēc otra, arī kopējā tautsaimniecības drāna pārvēršas skrandās.
