Recenzija

Britu popmūzikas sensācija Adele laikam līdz pat mūža beigām varētu neko nedarīt un pelnīt tikai ar saviem diviem pirmajiem albumiem „19” (2008) un „21” (2011), veiksmīgajiem singliem (šķiet, pietiktu arī ar vienu kārtējās „bondiādes” hitu „Skyfall”), kā arī reizēm savam priekam sniegt kādu koncertiņu.

Lūk, arī Viņš – tīņu elks, 21 gadu jaunais kanādiešu popdziedonis Džastins Bībers ar savu pēc skaita ceturto studijas albumu, kas seko „My World 2.0” (2010), „Under The Mistletoe” (2011) un „Believe” (2012). Kā jūs domājat, kurā vietā tas ir Amerikas topā? Pareizi, pirmajā – tāpat kā visi iepriekšējie viņa garadarbi.

23 gadus jaunā Selēna Gomesa pazīstama kā amerikāņu popdziedātāja un arī aktrise, kura šajā jomā darbojas jau no septiņu gadu vecuma – iesākusi ar bērnu raidījumiem un pusaudžu seriāliem viņa pamazām aizvirzījusies līdz pat pieaugušo lomām. Lai cik tas būtu skumji, bet visatpazīstamākā šī jaunā dāma tomēr ir pēc vētrainā romāna ar tīņu elku Džastinu Bīberu, kā arī dažādiem izgājieniem, ko vienmēr kāri atspoguļo bulvārprese.

Kanādā, franciski runājošās Kvebekas provincē dzimušās franču megazvaigznes Milēnas Fārmeres (īstajā vārdā – Milēna Žanna Gotjē) desmitais studijas albums gluži prognozējami ticis uz Francijas un Beļģijas topu paša augstākā pakāpiena, bet tā pirmās nedēļas pārdošanas dati ir 109 971 kopijas. Daudz vai maz 26 miljonus albumu kopiju savas karjeras laikā pārdevušai dziedātājai?

Šī gadsimta sākumā izveidotā floridiešu „heavy metal” apvienība „Trivium” smagās mūzikas pasaulē kotējas (jeb kotējās...) visai augstu, tāpēc nav brīnums, ka relatīvi īsā laika posmā kvartetam izdevies izdot jau septīto studijas albumu. „Silence In The Snow” ir zīmīgs ar diviem faktiem: pirmoreiz tā iespēlēšanā piedalījies bundzinieks Mets Madiro (viņš priekštecis Niks Augusto pērn grupu pameta), un pirmoreiz grupa balstījusies tikai uz tā saucamo „tīro” vokālu, atsakoties dziedājumā izmantot ekstremālākus paņēmienus.

Amerikāņu rokgrupa „Between The Buried And Me” (jeb saīsinājumā „BTBAM”) vienmēr radījusi izmisumu mūzikas kritiķiem, kuri gribējuši definēt, ko īsti šie puiši spēlē – parasti tiek piesaukts progresīvais roks, progresīvais „metāls” vai pat rokopera.

Pēc skaita piektais Ivo Fomina soloalbums ar skaņu materiāla pārbagātību neizceļas: deviņas dziesmas, no kurām „Nekas jau nebeidzas” un „Putni bez spārniem” jau līdz nelabuma ir atklausītas radiostacijās, pazīstama ir arī „Šodien”, savukārt „Zeme griežas lēni” ir sapludināta ar tituldziesmas motīviem. “Parasti albumos ir atrodamas divpadsmit un vairāk dziesmu, bet es izlēmu, ka pietiks ar deviņām tādām, kuras ir tematiski vienotas un par kurām mēs grupā esam pārliecināti, ka tās ir mūsu šī brīža labākās,” skaidro Ivo.

Leģendārās grupas „Līvi” ne mazāk leģendārā dziedātāja Aivara Brīzes piemiņas albumā apkopoti pazīstamākie viņa ieraksti – gan no „Līvu” darbības dažādiem periodiem, gan grupas „Leģions” laikiem, pa kādam kopīgam ierakstam arī ar Tomasa Kleina „Veco Toma būdu” un Fēliksu Ķiģeli („Pasaule deg”), tāpat arī dziesma „Tu vari paļauties uz mani” no Zigmara Liepiņa rokoperas „Lāčplēsis”.

Eksperimentālā roka duets „Mona De Bo” ar savu ceturto albumu atgriežas pēc trīs gadu pauzes – pēc diska „Pag Pag” izdošanas 2012. gadā Edgars Rubenis (ģitāra) un Edgars Eihmanis (bungas) paņēma radošo pauzi.

Starptautiskajā džeza dienā aprīļa beigās pašmāju jestrā fanka apvienība “Very Cool People” ierakstīja lielkoncertu TV24 studijā – nu taustāmā formātā ir pieejams šo radību rezultātā tapušais koncertalbums.

Pirms desmit gadiem ungāru izcelsmes ģitārista Zoltana Batorija izveidotais losandželosiešu „groove metal” kvintets „Five Finger Death Punch” jeb „5FDP” relatīvi īsā laikā izkarojusi labas pozīcijas ne tikai dzimtenē, bet arī otrpus okeānam.

Savulaik „The Libertines” ar skandalozo, bet nenoliedzami talantīgo Pītu Dohertiju pie mikrofona, tika sludināti kā britu „Oasis” un „The Strokes” tradīciju cienīgi turpinātāji, taču 90. gadu beigas un šī gadsimta sākums tika pavadīts nebeidzamos konfliktos, strīdos un kašķos ar likumsargiem, par ko lielākoties rūpējās Dohertijs.

Šī somu folkmetāla apvienība muzicē jau vairāk nekā divdesmit gadus un pirmais, kas duras acīs, ir „Korpiklaani” sastāva maiņas – laikam grupas dibinātājs, vokālists un ģitārists Jonne Jervelā nav nekāds jaukais puisis, ja šo gadu laikā paguvis nomainīt vismaz piecpadsmit mūziķus.

Jau ceturtdaļgadsimtu pastāvošā somu metālbrigāde „Amorphis” sākotnēji spēlēja „death metal” ar „doom” piesitienu (starp citu, viņu šādā manierē iespēlētais debijas albums „The Karelian Isthmus” bija ļoti labs), pēc tam piepina klāt folkmetāla motīvus (CD „Tales From The Thousand Lakes” tika bāzēts uz somu nacionālā eposa „Kalevala” motīviem), tad vienubrīd aizblandījās kaut kādos progresīvā „metāla” neceļos, bet nu jau kādu laiku nostabilizējušies melodiska un spēcīga „death & doom” laukā.

Etnoroka grupa "Laimas Muzykanti" jau aizvadījusi savu pirmo 20 gadu jubilejas koncertu Latgales vēstniecībā jeb koncertzālē „Gors” Rēzeknē, nākamais koncerts būs 30. oktobrī Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē, pēc tam pasākums Jelgavas Kultūras namā (8. novembrī) un noslēguma akords koncertzālē "Rīga" (28. novembrī).

Skotu sintīpopa trio „Chvrches” no Glāzgovas ar meitenīgo vokālisti Lorena Meiberiju (strap citu, viņai ir jau 28) priekšgalā un elektroniskos agregātus pārvaldošajiem Aienu Kuku un Martinu Dohertiju arjergardā spoži debitēja 2013. gada nogalē, kad izdeva albumu „The Bones Of What You Believe” – mūzikas kritiķi jauno grupu cēla vai debesīs un pareģoja viņiem spožu nākotni.

Pasaules smagās mūzikas frontē ir daži vīri, kuri šķiet nemirstīgi, piemēram, Ozijs Osborns. Neskatoties uz viņa atpazīstamību, pirmajā vietā šajā sarakstā tomēr gribētos likt Lemiju Kilmisteru, kuram šajos Ziemassvētkos apritēs jau 70 (!) gadi. Ja kāds ir lasījis par „dzelzsrīkles” Lemija gaitām, tad piekritīs, ka salīdzinājumā ar puskurlo viskija mucu un narkotiku kapsētu Lemiju, Ozijs tāds svētdienas skolas audzēknis vien ir.

Ekstravagantais mūziķis Prinss palicis atmiņā ar divām lietām – ļoti labajiem singliem (un arī albumiem) „Purple Rain” (1984) un „Sign O’ The Times” (1987), kā arī absolūto glupību, vēlāk savu skatuves vārdu (patiesībā viņu sauc Prinss Rodžers Nelsons) nomainot pret kaut kādu nesaprotamu simbolu, kuru nebija iespējams izrunāt.

Pirms pieciem gadiem zviedru dīdžejam un producentam Timam Berglingam jeb DJ Avicii bija tikai 21 gads, taču viņš jau tad sāka savu virzību slavas virsotnēs ar tādiem singliem kā „My Feelings For You”, „Seek Bromance”, „Blessed” un „Levels”, kuri pamazām, gadiem ritot, iesakņojās dīdžejmūzikas cienītāju apziņā.

Kopš aiziešanas no „Deep Purple” ģitārmonstrs Ričijs Blekmors pakļuvis zem savas dzīvesbiedres tupeles (tā gadās...) un spēlē ķeltu folkmūziku, bet par to jūtas visnotaļ labi (arī tā gadās).