recenzija

Pirms desmit gadiem ungāru izcelsmes ģitārista Zoltana Batorija izveidotais losandželosiešu „groove metal” kvintets „Five Finger Death Punch” jeb „5FDP” relatīvi īsā laikā izkarojusi labas pozīcijas ne tikai dzimtenē, bet arī otrpus okeānam.

Savulaik „The Libertines” ar skandalozo, bet nenoliedzami talantīgo Pītu Dohertiju pie mikrofona, tika sludināti kā britu „Oasis” un „The Strokes” tradīciju cienīgi turpinātāji, taču 90. gadu beigas un šī gadsimta sākums tika pavadīts nebeidzamos konfliktos, strīdos un kašķos ar likumsargiem, par ko lielākoties rūpējās Dohertijs.

Šī somu folkmetāla apvienība muzicē jau vairāk nekā divdesmit gadus un pirmais, kas duras acīs, ir „Korpiklaani” sastāva maiņas – laikam grupas dibinātājs, vokālists un ģitārists Jonne Jervelā nav nekāds jaukais puisis, ja šo gadu laikā paguvis nomainīt vismaz piecpadsmit mūziķus.

Jau ceturtdaļgadsimtu pastāvošā somu metālbrigāde „Amorphis” sākotnēji spēlēja „death metal” ar „doom” piesitienu (starp citu, viņu šādā manierē iespēlētais debijas albums „The Karelian Isthmus” bija ļoti labs), pēc tam piepina klāt folkmetāla motīvus (CD „Tales From The Thousand Lakes” tika bāzēts uz somu nacionālā eposa „Kalevala” motīviem), tad vienubrīd aizblandījās kaut kādos progresīvā „metāla” neceļos, bet nu jau kādu laiku nostabilizējušies melodiska un spēcīga „death & doom” laukā.

Etnoroka grupa "Laimas Muzykanti" jau aizvadījusi savu pirmo 20 gadu jubilejas koncertu Latgales vēstniecībā jeb koncertzālē „Gors” Rēzeknē, nākamais koncerts būs 30. oktobrī Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē, pēc tam pasākums Jelgavas Kultūras namā (8. novembrī) un noslēguma akords koncertzālē "Rīga" (28. novembrī).

Skotu sintīpopa trio „Chvrches” no Glāzgovas ar meitenīgo vokālisti Lorena Meiberiju (strap citu, viņai ir jau 28) priekšgalā un elektroniskos agregātus pārvaldošajiem Aienu Kuku un Martinu Dohertiju arjergardā spoži debitēja 2013. gada nogalē, kad izdeva albumu „The Bones Of What You Believe” – mūzikas kritiķi jauno grupu cēla vai debesīs un pareģoja viņiem spožu nākotni.

Pasaules smagās mūzikas frontē ir daži vīri, kuri šķiet nemirstīgi, piemēram, Ozijs Osborns. Neskatoties uz viņa atpazīstamību, pirmajā vietā šajā sarakstā tomēr gribētos likt Lemiju Kilmisteru, kuram šajos Ziemassvētkos apritēs jau 70 (!) gadi. Ja kāds ir lasījis par „dzelzsrīkles” Lemija gaitām, tad piekritīs, ka salīdzinājumā ar puskurlo viskija mucu un narkotiku kapsētu Lemiju, Ozijs tāds svētdienas skolas audzēknis vien ir.

Ekstravagantais mūziķis Prinss palicis atmiņā ar divām lietām – ļoti labajiem singliem (un arī albumiem) „Purple Rain” (1984) un „Sign O’ The Times” (1987), kā arī absolūto glupību, vēlāk savu skatuves vārdu (patiesībā viņu sauc Prinss Rodžers Nelsons) nomainot pret kaut kādu nesaprotamu simbolu, kuru nebija iespējams izrunāt.

Pirms pieciem gadiem zviedru dīdžejam un producentam Timam Berglingam jeb DJ Avicii bija tikai 21 gads, taču viņš jau tad sāka savu virzību slavas virsotnēs ar tādiem singliem kā „My Feelings For You”, „Seek Bromance”, „Blessed” un „Levels”, kuri pamazām, gadiem ritot, iesakņojās dīdžejmūzikas cienītāju apziņā.

Kopš aiziešanas no „Deep Purple” ģitārmonstrs Ričijs Blekmors pakļuvis zem savas dzīvesbiedres tupeles (tā gadās...) un spēlē ķeltu folkmūziku, bet par to jūtas visnotaļ labi (arī tā gadās).

Ierakstu kompānija „Mikrofona ieraksti” izdevusi unikālu dziesmu izlasi, apkopojot komponista Raimonda Paula dziesmas, kuru pamatā ir Raiņa un Aspazijas dzeja.

Dziedātājs Markus Riva pēdējā laikā dzimtajā zemē ir jāuztver gandrīz vai par viesmākslinieku, jo savu karjeru viņš lielākoties virza Austrumu tirgū – Krievijā un Ukrainā. Taču vismaz albums ar mūziķa jaunākajām dziesmām ir pieejams arī pašu mājās, tiesa, tas ir angļu valodā un izteikti orientēts uz ārzemju auditoriju.

Lai gan britu sintīpopa duets „Hurts” pastāv tikai sešus gadus, tas paguvis jau izdot trešo studijas albumu, kā arī izkarot sev publikas simpātijas un atzinību Eiropā un arī pasaulē.

Amerikāņu „industrial & groove metal” leģendu „Fear Factory” devītais studijas albums tapis vētrainu iekšējo nesaskaņu laikmetā, līdz ar to nav pat īsti skaidrs, kas to iespēlējis. Zināms tikai tas, ka ierindā ir abi grupas pamatkodola vīri – vokālists Bērtons Kristofers Bells un centnerīgais ģitārists Dino Kazaress.

Britu „heavy metal” veterāni „Iron Maiden” šogad atzīmē savas pastāvēšanas 40. gadadienu, tomēr grupa atturējusies to atzīmēt, kā citiem tas ierasts, izdodot labāko dziesmu apkopojumu: viņiem vēl ir gana daudz sakāmā, tāpēc izdots jauns garadarbs, turklāt dubultdiska formātā.

Jau šķita, ka vokālista Džona Bon Džovi 1983. gadā izveidotā hārdroka apvienība aizgājusi pa skuju taku – vismaz pērn saņemtās ziņas no viņu nometnes par to liecināja, taču nē, joprojām spurojas un pat laidusi klajā savu trīspadsmito studijas albumu!

Ja nu kāds vēl nezina, tad Alis P ir Zviedrijā dzimušā un augušā trimdas latviešu ģitārista Gundara Ruļļa projekts.

Lai gan progresīvā roka klasiķu „Pink Floyd” vokālists/ģitārists Deivids Gilmors solofrontē darbojas jau sen, līdz šim viņa kontā bijuši tikai trīs soloalbumi – „David Gilmour” (1978), „About Face” (1984) un „On An Island” (2006).

Lai gan pēc skanējuma šķiet, ka „Owl City” ir kārtējā saldenā puisīšu popgrupa, tā nebūt nav – patiesībā šis ir amerikāņu mūziķa Ādama Janga soloprojekts, kurā viņš ir cilvēks-orķestris, tas ir, pats raksta dziesmas un tekstus, pats tās izpilda, pats nodrošina arī visu instrumentālo pavadījumu (protams, koncertos tiek nokomplektēta pavadošā grupa).

Amerikāņu grupa „Nile” pašlaik skaitās viena no perspektīvākajām „technical brutal death” komandām pasaulē (tādu vectētiņu kā „Cannibal Corpse” un citu brutalitātes iemiesojumu laiki jau sen ir pagājuši), viņi pāris reizes koncertējuši arī Rīgā, „Melnajā piektdienā”, un atstājuši labu iespaidu.