Lai arī grupas „Sīpoli” vēsture ir mērāma vairāk nekā 30 gadu ilgumā, tikai 2012. gada augustā Dzintaru koncertzālē notika pirmais un diemžēl arī pēdējais koncerts šī ansambļa vēsturē – bez Nika Matvejeva „Sīpoli” kaut kā vairs nav iedomājami... Koncerta norise tika iemūžināta audio un video ierakstā, kuri tika klajā laisti pirms mēneša – attiecīgi CD un DVD formātos.
“Koncertā Dzintaros atskaņojām izlasi no mūsu repertuāra – tur skanēja gan fragments no cikla “Lielais Alberts”, gan “Mauglis”, gan dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem, tāpat neizpalika arī “Dvēselīte” un “Mammu, es gribu”, kā arī citas dziesmas, ko skatītāji pieprasīja koncerta piedevās,” stāsta komponists Mārtiņš Brauns. Jāpiebilst, ka CD un DVD sagatavošanā savu roku pielicis arī mūžībā aizgājušais grupas solists Niks Matvejevs – viņš veidoja audio ieraksta pēcapstrādi. Koncertā līdzās Nikam un Mārtiņam Braunam uz skatuves bija ģitārists Aivars Gudrais un bundzinieks Juris Helvigs, vēl viena sitamo instrumentu meistara Tāļa Gžibovska pārziņā bija perkusijas, savukārt par bekvokāliem gādāja Ieva Sutugova un Aivara meita Zane Gudrā. Kopumā 19 kompozīcijas, turklāt CD un DVD versijās to saraksts neatšķiras, tikai videoformātā klāt nāk arī dažādi skaidrojumi, piemēram, Mārtiņa Brauna teiktais pirms koncerta. Šķiet, ka DVD versija vispār ir ieteicamāka, jo to noskatoties var labāk izprast, kāpēc konkrētajā brīdī konkrētā dziesma skan tā un nevis citādāk, taču tas, protams, ir gaumes jautājums.
PAR. „Dvēselīte” ir dziesma no latvju zelta fonda – par to nav jautājumu. Taču „Sīpoliem” ir vesela virkne elegantu dziesmu, piemēram, šo rindu autoram atmiņā palikušas jancīgās „Zirgs, kas naktī dzied”, „Divas sirdis” un „Ej, skrej, steidzies” – arī tās ir šajos ierakstos. Niks Matvejevs ir ļoti harizmātiska personība, to var labi just kaut vai noskatoties DVD. Tāpat to noskatoties nākas ar pārsteigumu secināt, ka arī Mārtiņam Braunam ir ļoti laba balss (piemēram, dziesmās „Apskaties, vilki!” un „Trakā Līze”). Savukārt par Aivara Gudrā ģitārspēles meistarību viss bija skaidrs arī jau iepriekš.
PRET. Ievas Sutugovas uzstāšanās spēks un vokālās dotības nav apšaubāmas, taču ir viena bēda – ja viņa pārlieku aizraujas (piemēram, kaut vai jau pieminētajā „zirgā”), tad spēcīgais vokāls pārvēršas teju vai prastā bļaušanā – ar nostaļģiju nākas atminēties visai rezervēto „Sīpolu” oriģinālā sastāva vokālisti Aivu Braunu. Labi, ka lielākoties Ievas spalgo toni piegludina Zane, bet ne visur viņa var glābt.
