komentārs

Var rīkot dažādas aptaujas par pasaules ietekmīgākiem politiķiem, bet grūti noliegt, ka vismaz pēdējo pusgadsimtu objektīvi tas ir ASV prezidents, neatkarīgi no viņa uzvārda. Tāpēc ziņa, ka kovidu saķēris Donalds Tramps, visā šai pandēmijas epopejā ieguva intriģējošu raksturu.

Jaunā pianiste un dziedātāja Dženifere Rumpāne pašlaik ir izlaista no Itālijas cietuma un sēž mājas arestā, gatavojoties apelācijas tiesai.

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

Karadarbības atsākšanās Kalnu Karabahā (Arcahā) kārtējo reizi apliecina, ka miers, kas civilizētajā pasaulē šķietami kļuvis pašsaprotams, balstās uz plānu humānisma un miermīlības kārtiņu, kura pārklāj cilvēku dzīvnieciskās zemapziņas dzīles. Miljons gadu senā cīņa par kumosu, par teritoriju, par sugas turpināšanu tik viegli no cilvēku galvām nepazūd, lai kā to gribētos tiem, kuri par šīm tēmām “gudri” un finansiāli izdevīgi spriedelē dažādas konferencēs un semināros.

Ir beidzot sanākusi pirmā Rīgas domes sēde, un vinnējušās partijas ir sadalījušas savus ietekmes areālus. Redzams uzreiz, ka Jaunā konservatīvā partija (JKP), kas tik tikko ietika domē, ir dabūjusi neproporcionāli pārāk daudz varas, bet nu tas laikam ir saistībā ar pārējo koalīcijas ļaužu bailēm no huligāniskās partijas, kura visus terorizē.

Aija Miezīte ir bijusī skolotāja. Bet mēdz taču teikt, ka nav bijušo skolotāju – šī profesija nekad „neaiziet” no sirds, no domām, no patiesības tvēriena. Tā dzīvo taisnīguma izjūtā, zināšanu smelšanas alkās, tā ir viena no nedaudzajām profesijām, kas vistiešāk skatās nākotnē. Aija Miezīte, to visu neviļus apliecinādama, vēlējās uzdot jautājumu izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai, kura piedalījās Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā”.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Rīgā (pirms tam Viļņā) neapšaubāmi bija ievērojams politisks notikums kaut vai tāpēc, ka šobrīd “Covid” pandēmijas dēļ politiķu braukāšana pa pasauli ir ievērojami samazinājusies. Līdz ar to tāda līmeņa politiķa ierašanās Latvijā automātiski jāvērtē kā notikums ar lielo burtu.

„Finanšu sistēmas kapitālā remonta” gaitā Latvija laimīgi paglābās no iekļaušanas „pelēkajā sarakstā”, taču nupat sāk izskatīties, ka blaknes zālēm pret „netīro naudu” ir kļuvušas Latvijas tautsaimniecības organismam kaitīgākas par pašu slimību.

„Viens no kolēģiem teica: „Paldies, meitenes, uz redzi!” Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes,” sociālajā tīmeklī nule izteicās Alise Tīfentāle. Ja kolēģis atvadoties teiktu „Paldies, zinātņu doktore un Mazpampāļu nevainīgās jaunavas ordeņa kavaliere, uz redzi!” – tad Alise noteikti nebūtu tik traki apvainojusies. Bet stāsts nebūs par apvainošanos. Tas būs par iespējām, ko dod doktora grāds.

Kad biju Dienvidvjetnamas lielākajā pilsētā Hošiminā (vairums vietējo to joprojām sauc vecajā vārdā – par Saigonu), tad viens no turienes spēcīgākajiem iespaidiem bija desmit miljonu lielpilsētas satiksmes haoss. Vjetnamā, tāpat kā citās mazāk attīstītās un pārapdzīvotās Āzijas valstu pilsētās uz ielām valda viens nebeidzams cilvēku, mašīnu, motorolleru, velosipēdu jūklis. Caurmēra eiropieti tas var viegli novest līdz nervu šokam, jo nav lāga saprotams kā te vispār var pārvietoties, pāriet ielu, saglabājot kaut minimālu drošību. Diemžēl pēdējos gados šim nosacītās “Āzijas” līmenim strauji tuvojas satiksme arī uz Rīgas ielām, pareizāk sakot, ietvēm, kuras arvien nekaunīgāk okupē velobraucēji.

„Ālava ir dzīvnieku mātīte, kas noteiktā laikā nav apaugļojusies,” man priekšā teic vārdnīca, kaut arī es to pati zinu. „Govs palikusi ālavās,” rezignēti noteica mana vecmamma, teļu gaidīdama atskrienam, bet tas tā arī neatsteidzās. Neatceros gan, ka vecmamma par kaimiņu Fraņu būtu teikusi, ka viņa ir ālava, kaut arī bērnu Fraņai nebija. Laikam vecmamma nebija gana izglītota, bet varbūt viņai pietrūka tēlainās domāšanas.

Ģenerālprokuratūra ir izbeigusi kriminālprocesu pret bijušo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru par neizpaužamu ziņu izpaušanu, taču tiesai ir nodota lieta pret Ģenerālprokuratūras Metodikas nodaļas virsprokurori Elitu Jurkjāni un viņas dzīvesbiedru advokātu Juri Jurkjānu.

Šonedēļ sākas ANO Ģenerālās asamblejas jubilejas – 75. gadskārtas – sesija. Ņemot vērā Covid-19a pandēmiju, vairums runātāju uzstājās attālinātā režīmā. Arī Latvijas prezidents Egils Levits attālināti nolasīja savu uzrunu, kurā izklāstīja mūsu valsts redzējumu uz pasaulē notiekošo.

Maijā jau bija neliela saķeršanās starp satiksmes ministru Tāli Linkaitu (JKP) un premjeru Krišjāni Kariņu (“Jaunā Vienotība”). Linkaits Kariņu vainoja mobingā, jo valdības vadītājs pieprasīja no pārvadātāju konkursa saraksta izņemt nodokļus nemaksājošu autopārvadātāju. Kariņš stundu paceltā balsī sunījis Linkaitu. Linkaits savukārt centies izskaidrot, kā tad tur ar tiem iepirkumiem ir un ka viss bijis godīgi.

Ģimenes komēdijas “Bēthovens” ziedu laikos jokoja, ka uz jautājumu, – kas ir slavenais Bēthovens, daudzi atbildētu – liels, pinkains sanbernārs. Toreiz tas likās kā tāds mazliet skumīgs joks. Taču tagad, kad parādījusies ziņa, ka izcilais komponists – Ludvigs van Bēthovens – nonācis zem “Cancel culture” aktīvistu iznīcinošā ceļa ruļļa, jokot vairs negribas.

„Šuplinskas kundze, jūs nevarat būt Latvijas Izglītības ministrijas vadītāja. Jūs dzīvojat citā realitātē. Ministrija nav soda iestāde, tai ir citas funkcijas, citi uzdevumi un citas prioritātes. Jūs neesat izpildījusi nevienu no saviem solījumiem, un jums pat nav kauna par to. Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” „sejugrāmatā” pirmdien ierakstīja Anna Vladova („Saskaņa”), Rīgas 80. vidusskolas direktore. Šis ieraksts sociālajos tīklos izsauca mērenu rudens vētru.

Tik skaļas slepkavības, kāda notika naktī uz svētdienu, kad īpaši nežēlīgā veidā tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks, pie mums negadās bieži, bet reizumis tomēr notiek. Medijos šajās dienās tās visas tiek uzskaitītas. Gan tiesneša Jāņa Laukrozes, gan advokāta Mārtiņa Bunkus, gan citas. Šo slepkavību izmeklēšanas rezultāti nav iepriecinoši – faktiski neviena no tām, par spīti milzu iesaistītajiem resursiem, nav atklāta.

Naktī uz svētdienu nogalināts zvērināts advokāts Pāvels Rebenoks. Smagi savainots viņa biznesa partneris Ingus Balandins.

Uz ziņu, ka “Cancel culture” ideologi gatavojas “kancelēt” arī elitārās (tātad balto vīriešu dominanti uzturošas) kultūras pārstāvi komponistu Ludvigu van Bēthovenu, ar sev raksturīgo ironiju atsaucās Ēriks Stendzenieks: Nu tad beidzot pieķērušies galvenajam rasistam. Kurš gan vēl nekaunīgāk izcēlis baltās rases vīriešu pārākumu? Kura mūzika vēl klajāk vērsusies pret LGTB un BLM? Protams! Tas ir Bēthovens. Kretīns, nu...