Ģenerālprokuratūra ir izbeigusi kriminālprocesu pret bijušo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru par neizpaužamu ziņu izpaušanu, taču tiesai ir nodota lieta pret Ģenerālprokuratūras Metodikas nodaļas virsprokurori Elitu Jurkjāni un viņas dzīvesbiedru advokātu Juri Jurkjānu.
Redzot lietas apstākļus, Neatkarīgā jau augustā pat diezgan viegli paredzēja, ka krimināllieta izčākstēs, jo tā ir politiska un tai nav nekāda pamata, nedz sakara ar kādiem šaušalīgiem noziegumiem, kurus varētu būt veicis bijušais ģenerālprokurors Kalnmeiers. Lietas kājas aug tajā slimi perversajā, maniakāli paranoiskajā diskursā, ar kuru dzīvo un pa politiku drasē Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura ikvienu amatpersonu, kas neēd partijai no rokas un pēc pirmā pasvilpiena neizpilda pavēles, uzskata par šausmoni ar spalvainu muguru. Kādā dīvainā, tikai murgos iespējamā sarakstā pie šausmoņiem ierakstīts arī Ēriks Kalnmeiers, kura vienīgais grēks ir tas, ka viņš daudzmaz ir turējies pie veselā saprāta un dažkārt ir sviedis atpakaļ politiski uzsildīto izmeklētāju safabricētās krimināllietas. Ne visas politiski uzsildītās un acīmredzami safabricētās krimināllietas Kalnmeiers ir sviedis atpakaļ, taču laikam, lai iekļūtu JKP slikto sarakstā, ir pieticis ar tām vien, kuras ir sviedis. Gara acīm var iztēloties to situāciju, kāda varēja būt radusies ne reizi vien Kalnmeiera praksē, kad viņš bija pats galvenais prokuroru prokurors. Atnāk kāds KNAB izmeklētājs, kurš pēc būtības ir sirdī JKP biedrs un Bordāna vai Juraša pasūtījuma izpildītājs, un atnes vairākus kilogramus smagu lietu pret kādu personu X, kura kaut kādā veidā ir patraucējusi JKP politbiznesam. Kalnmeiers lietu izlasa un domīgi saka: “Dārgais kolēģi, te taču nav nekāda pamata sākt kriminālvajāšanu. Ej un mazliet vēl piestrādā! Nu nevar Ģenerālprokuratūra šo te virzīt uz tiesu. Sameklē taču vismaz kaut kādus, kaut cik ticamus pierādījumus!” Dārgais kolēģis aiziet atpakaļ uz kantori un stāsta visiem, kāds Kalnmeiers ir maita - viņš piesedz sliktos.
Tāpēc arī ir bijusi absurda un neiespējama krimināllieta, kura nupat jau ir beigusies ar neko. Te jāievēro, ka pavisam jau vēl lieta nav beigusies. Pret Kalnmeieru neizdevās neko sacerēt, bet no viņa bijušajiem apakšniekiem buldoga sakodiens vēl nav atlaidies. Problēma ir tā, ka vienai prokurorei vīrs ir advokāts. To var interpolēt tā, ka droši vien sieva vīram kaut ko varētu būt pastāstījusi par savā darba vietā notiekošo. Varētu būt pastāstījusi, bet varētu arī nebūt pastāstījusi - tas jau vairs nav būtiski. Šī pastāstīšanas iespējamība kādiem KNAB izmeklētājiem ir šķitusi pietiekams pamats, lai uzsāktu kriminālprocesu. Lai arī nav pierādījumu, var taču tos pamakšķerēt - varbūt sieva vai vīrs, kad viņus tā kārtīgi papresēs, paši atzīsies, ka viens otram nodevuši neizpaužamu informāciju - apsolīs viņiem, ka viņiem nekas nebūs, lai tikai liecina kaut ko pret Kalnmeieru. No vēstures zinām, ka Staļina laikos cilvēki mēdza atzīties visabsurdākajos noziegumos - ka rakuši tuneli no Odesas uz Teherānu un spiegojuši japāņu labā - lai tikai beigtos pratināšanas. Tāpat arī tagad žmaidza Jelgavas prokuratūras prokurori Zinaīdu Egli, prokurori Jurkjāni un advokātu Jurkjānu. Šie cilvēki ir nelaimīgi upuri politiskajās spēlītēs, ar kurām viņiem nav nekāda sakara.
Tā ir parasta KNAB prakse jau kopš tiem laikiem, kad šajā kantorī strādāja Juris Jurašs un nelaiķe Juta Strīķe. Tāpat tika fabricēts desmitiem un simtiem krimināllietu, kurām nebija nekāda reāla pamata. Ja nevarēja neko atrast pret konkrēto norokamo personu, atvarā tika rauti viņa radinieki, draugi, biznesa partneri un partneru partneri, draugi un paziņas - pat tādi, kuri savu nelaimju izcelsmes personu nepazīst. Tā uz apsūdzēto sola nonāca kāda cienījama vecuma mājkalpotāja, kādas firmas preses sekretārs. Pret kādu uzņēmēju tika sacerētas pat četras krimināllietas, no kurām trijās viņš tiesā tika attaisnots, bet vienā piekrita maksāt soda naudu tāpēc, ka vairs nebija spēka aizstāvēties. Bija viena lieta, kurā apsūdzētā aizstāvji tiesas zālē pārliecinoši pierādīja, ka Juraša apmācītie viltus liecinieki nav pietiekami labi iemācījušies, kas jāliecina, un melo, taču tiesa, baismā politiskā spiediena biedēta, uzrakstīja notiesājošu spriedumu. Tikai vēlāk, pēc ilga laika apsūdzētā persona tika attaisnota.
Tāpat arī tagad vismaz sadaļā, kas attiecas uz Kalnmeieru, lieta jau ir izčākstējusi, taču pasūtījuma izpildītājiem netrūkst nekaunības pie lietas vēl turēties ar nagiem un zobiem, mēģinot iznīcināt vismaz bijušā ģenerālprokurora apakšniekus. Kaut kādā bezsakarā atvarā ierauti pat četri prokurori! Bet nu Kalnmeieram savu amata pilnvaru pēdējās dienās bija pienākums dalīties informācijā ar prokuroriem, lai darbs turpinās. Kur te kāds noziegums?
Te vēl ir tāda nianse, ka Kalnmeiera demonizācijā aktīvi piedalījās plašsaziņas līdzekļi, kas saņem valsts finansiālu atbalstu kā izcili kvalitatīvi un pareizi plašsaziņas līdzekļi. Tagad vajadzētu, lai šie plašsaziņas līdzekļi tādā pašā apjomā kā iepriekš, aplejot ar vircu, izskaidro tautai, ka kriminālstāsts par Kalnmeieru bijis izzīsts no pirksta. Ja šie plašsaziņas līdzekļi nesauks savus vārdus atpakaļ, tad tie nav nekādi kvalitatīvie un tie valsts maizi ēd nepamatoti. Ja šie plašsaziņas līdzekļi nesauks savus vārdus atpakaļ, tad ir skaidrs, ka tie ir politizēti, tendenciozi propagandas orgāni, kas nelāgi ož.
