„Ālava ir dzīvnieku mātīte, kas noteiktā laikā nav apaugļojusies,” man priekšā teic vārdnīca, kaut arī es to pati zinu. „Govs palikusi ālavās,” rezignēti noteica mana vecmamma, teļu gaidīdama atskrienam, bet tas tā arī neatsteidzās. Neatceros gan, ka vecmamma par kaimiņu Fraņu būtu teikusi, ka viņa ir ālava, kaut arī bērnu Fraņai nebija. Laikam vecmamma nebija gana izglītota, bet varbūt viņai pietrūka tēlainās domāšanas.
Viņnedēļ sociālo tīmekļu viļņošanos izsauca ne tikai Daniela Pavļuta („Attīstībai/Par”) sāpīgās skumjas par to, ka latvieši kaut kā ne visai atbalsta „bēgļu” ievazāšanu Latvijā, bet arī bērnu jautājums. Proti, sākās karsta diskusija par to, vai Rīgas dome zīdainim ir īstā vieta. Kas bija noticis? Patiesību sakot, nekas īpašs: kāda jaunā māmiņa bija atnākusi uz darbu kopā ar zīdainīti ratiņos. Nav zināmi sadzīviskie cēloņi, bet acīmredzot viņai nebija iespēju mazuli atstāt jelkādā citā drošā vietā, tāpēc nācās viņu paņemt līdzi uz darbu.
Sabiedrība, vērtējot šo notikumu, sadalījās divās daļās: vieni uzskatīja, ka zīdainīša atrašanās darbavietā (šajā gadījumā - Rīgas domē) ir normāla parādība, otri bija pārliecināti, ka tā ir nejēdzība, jo mazuļiem dzīves pirmais gads nav jāpavada pilsētas rātē vai jebkādā citā sabiedriskā iestādē. Šiem viedokļiem bija daudz apakšviedokļu un variāciju, bet karstums, ar kādu ļaudis piedalījās diskusijā, izvērtās īstā Kalifornijas ugunsgrēkā.
Negrasoties pievienoties nedz vienai, nedz otrai nometnei, varu vien secināt, ka taisnība ir gan vienai, gan otrai pusei. Ja mazulis nevienam netraucē, tad viņa īslaicīga atrašanās „pieaugušo pasaulē” nav nekas aizliedzams, un nevajag raukt degunu par to, ka zīdainītis uz dažām stundām ir iemitinājies svarīgo ļaužu darba telpā. Bet tā nevar kļūt par sistēmu - zīdainis darbavietā katru dienu. Tas nav labi nedz mazulim, nedz viņa mammai, nedz darba kolēģiem. Darbs, piedodiet, ir darbs, bet mājas ir mājas.
Protams, zīdainim ir gauži vienalga, kurā vietā labāk attīstīt plaušas ar kārtīgu izkliegšanos, tomēr pilsētas dome (vai jebkura cita darbavieta), šķiet, nebūs piemērota teritorija šādiem vingrinājumiem. Un diez vai plašu sajūsmu izraisīs mazu bērnu regulāra piedalīšanās darba apspriedēs, intervijās vai biznesa sarunās. Tāpat arī nemierīga knosīšanās un čīkstēšana teātra izrādēs vai koncertos, kas nav piemēroti bērniem, kuri jau izauguši no zīdaiņa vecuma. Bet tas jau ir cits jautājums - par to, kā mēs audzinām savus bērnus, kurus, starp citu, bieži vien esam likuši rāmīšos ar nosaukumu „nebija, kam atstāt, tāpēc arī paņēmu līdzi”. Varbūt kāds paņems līdzi uz darbu arī savu vectētiņu un vecmāmiņu („nebija, kam atstāt”), un viņi tad varēs izklaidēt kolēģus ar jaunības atmiņām?...
Tiktāl par ņemšanu līdzi uz darbu, un šajā diskusijā bija daudz asumu un paštaisnuma. Bet iespējams, ka vēl brangāku viļņošanos izraisīja kādas žurnālistes (kurš gribēs uzzināt konkrēti, atradīs avotos) uzbrauciens sievietēm - acīmredzot tām, kuras neatbalstīja bērnu līdzņemšanu uz darbu. Citēju: „Reiz dzīvoja nīgras pusmūža ālavas, kas vislabāk zināja, kā citiem labāk dzīvot un kā audzināt viņu bērnus. Žēl, ka viņas nekad nesatika padzīvojušus taksistus, kuri nekļūdīgi zināja, kā vadīt valsti.”
Nu... Par vārda bioloģisko semantiku jau pateicu sākumā, bet nokristīt par ālavām sievietes, kurām dažādu iemeslu dēļ (un vairāki iemesli var būt pat traģiski) nav bērnu, - tas ir, teiksim tā, drosmīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vārdā neminētā žurnāliste kopā ar savām domubiedrēm publiski nosoda vardarbību, kas ir veikta pret sievietēm. Šo tekstu nevar nosaukt nekā citādi kā vien par emocionālo vardarbību. Bet varbūt viņas nemaz nenosoda vardarbību? Varbūt tā tikai izlikšanās? Tad vēl jo vairāk tā ir liekulība, kaut arī šodien aktuāls ir stilīgais trends: nostāties feministiskā pozā, labākai garšai vēl piesaucot Stambulas konvencijas šķietami atveseļojošās receptes un pamācības.
Ja nerunājam nedz par konkrēto zīdaini Rīgas domē, nedz par žurnālistes nevietā piesaukto ālavību, šobrīd redzam, ka iezīmējas jauns virziens, var pat teikt - jaunas noskaņas - Rīgas pārvaldībā: tāds bērnišķīgs, demokrātisks vieglums un atklāts smaids, problēmu risināšana sirsnīgā, uzticību raisošā gaisotnē, pretēju uzskatu saplūšana vienotā čaklu bitīšu zumoņā... Varbūt tā arī vajag? Ar bērnu pārtīšanas un barošanas istabiņām kādā domes attālā spārnā, ar rotaļu stūrīšiem un smilšu kastītēm, kur vajadzības gadījumā parotaļāties arī domes deputātiem. Ja šādā veidā Rīgā ietaps kārtība, esam gatavi ar spainīšiem sanest baltas smiltiņas no Bolderājas pludmales.
