Jaunā pianiste un dziedātāja Dženifere Rumpāne pašlaik ir izlaista no Itālijas cietuma un sēž mājas arestā, gatavojoties apelācijas tiesai.
Pirms sešiem gadiem viņa braukusi autobusā. Kā Neatkarīgajai pastāstīja viņas māte Vija Rumpāne, meita pat neesot braukusi par zaķi - biļete viņai bijusi nopirkta, bet brīdī, kad kontrolieri to prasījuši uzrādīt, nav varējusi to uzreiz atrast - meklējusi pa kabatām, pa somiņu un kritusi panikā. Uz jautājumu, kā viņu sauc un kur dzīvo, Dženifere nosaukusi kādu pirmo izdomāto vārdu, kas ienācis prātā, jo bijusi lielā stresā par kļūmo situāciju, kurā nonākusi. Policijai viņa parādījusi pasi un nosaukusi savu vārdu, un palaista vaļā ar piekodinājumu vairs tā nedarīt. Mūziķe nav varējusi iedomāties, kādas šausminošas sekas būs viņas pārkāpumam.
Sešus gadus vēlāk viņu piepeši aizturēja un ievietoja vienā kamerā ar neadekvātu noziedznieci, kura ārdījusies, brukusi virsū cietumsargiem, mēģinājusi izdarīt pašnāvību, bet Dženifere viņu izglābusi.
Pēc tam apstākļi bijuši normālāki. Viņa arī sniegusi koncertus citām ieslodzītajām, dziedot gan itāļu, gan citās valodās un gūstot lielu atsaucību ar “Pūt, vējiņi” latviešu valodā. Pateicoties draugu un radu izmisīgiem pūliņiem, mūziķe pašlaik ir izlaista no cietuma, taču spiesta atrasties mājas arestā. Tātad nekas nav beidzies, un trilleris turpinās. Rumpānei tagad ir nodrošināta kvalitatīva juridiska palīdzība, bet maksā tā diezgan daudz.
Ir jau visādi likumi un tradīcijas dažādās zemēs, bet līdz Rumpānes gadījumam nebija zināms, ka Itālija piederētu pie valstīm, kurās mūsdienās tiktu spriesti zvērīgi sodi par niecīgiem pārkāpumiem. Bet nu turpmāk ikvienam jāatceras, ka arī šajā valstī ļoti jāuzmanās - citādi, ej nu zini, par kaut ko piespriedīs saraustīšanu gabalos.
Ne braukšana bez biļetes, ne samelošanās biļešu kontrolierim nav tāda darbība, par kuru samērīgs sods varētu būt gads reāla cietumsoda. Tātad ir kādi apstākļi, kas šādu situāciju ir izraisījuši. Izskatās, ka arī Itālijā mēdz būt liela varas iestāžu vienaldzība pret cilvēku likteņiem - un sevišķi jau, ja šie cilvēki ir no ārzemēm un ja ārzemes ir kaut kāda nesaprotama Latvija, kuras atrašanās vieta nav īsti zināma. Būtu Krievija vai Amerika, tad varbūt kaut kā maigāk izturētos. Nav dzirdēts, ka Itālijas cietumi būtu pilni ar amerikāņiem, kuri karabinieriem nav teikuši savu īsto vārdu. Ārzemniece Rumpāne, kas pirms sešiem gadiem vēl ne visai labi prata itāliski un angliski, turklāt vēl bija panikā, bija ideāls upuris varas iestāžu patvaļai. Varēja pabāzt parakstīšanai jebkādus papīrus, pierakstīt viņas vārdus jebkādā formā. Iespējams, valodu barjeras dēļ sieviete nav sapratusi, kad un kur viņai jāierodas, jāpiesakās, lai izvairītos no lielāka soda vai kaut kā tā. Taču, lai kā tur būtu bijis un lai cik vainīga būtu arī pati Rumpāne, soda bardzība nav samērojama ar nodarījuma lielumu.
Šis kā no Franča Kafkas nācis sižets nav norakstāms kā parastā Latvijas valstspiederīgo tūristu vai strādnieku ķeza, kādu atgadās tūkstošiem, vai noziegums, kādu ir simtiem. Šeit sīks administratīvs pārkāpums ir kvalificēts kā kriminālnoziegums, turklāt tik smags, ka par to jāsēž aiz restēm veselu gadu. Lai arī Itālijas likumi tik tiešām par melošanu policistiem un karabinieriem paredz kriminālsodu, arī Itālijā nav tāda prakse, ka ikvienu, kas samelojies, uzreiz bāztu pagrabā uz gadu. Tur tāpat tiek ņemti vērā lietas apstākļi, nodoms, nozieguma sastāvs, motīvs, apsūdzētā personība, pušu liecības. Taču prāvā, kas notikusi bez Rumpānes klātbūtnes, liecinājusi tikai biļešu kontrole un policija. Neredzot, kam, un neiedziļinoties, par ko, tiesa ir piespriedusi 18 mēnešu cietumsodu, pēc tam “apžēlojusies” un samazinājusi uz 12 mēnešiem.
Itālijas Kriminālkodeksā ir 494. pants, kas vērsts pret identitātes zagšanu, taču diezin vai likumdevējs to rakstīja autobusa “zaķu” tupināšanai cietumā. Tas ir, lai vērstos pret datorzagļiem un krāpniekiem, kas ar zagtiem vai viltotiem dokumentiem uzdodas par citu personu, lai gūtu sev labumu un darītu citiem ļaunumu.
Šeit vajadzētu ieslēgties arī Latvijas varas iestāžu pašlepnumam, ja tāds ir. Jo Itālijas varas iestādes acīmredzami dara pāri mūsu valsts pilsonei. Sabiedrības spiediena skubināta, Latvijas vara tomēr kaut kā kustējās, lai atsvabinātu no Dānijas cietuma Dienvidāfrikas tiesībsargājošo iestāžu tvarstīto Kristīni Misāni. Bet Dženiferes Rumpānes gadījums ir vēl murgaināks. Latvijas varas iestādēm un amatpersonām vajadzētu to pamanīt un darīt visu, lai mūziķes vajāšana Itālijā tiktu pārtraukta.
