Var rīkot dažādas aptaujas par pasaules ietekmīgākiem politiķiem, bet grūti noliegt, ka vismaz pēdējo pusgadsimtu objektīvi tas ir ASV prezidents, neatkarīgi no viņa uzvārda. Tāpēc ziņa, ka kovidu saķēris Donalds Tramps, visā šai pandēmijas epopejā ieguva intriģējošu raksturu.
Kad saku - pandēmijas epopeju - ar to domāju nevis slimības “Covid-19” medicīniskos aspektus, bet to visai dīvaino cīņu, kas notiek starp nosacītajiem covidskeptiķiem un covidpiesardzīgajiem. Es šeit apzināti lietoju pēc iespējas neitrālākus vārdus, jo ikdienā viņi viens otru sauc par covididiotiem, covidhistēriķiem un tamlīdzīgi.
Tad nu Trampa slimību dažs labs centās izmantot savu ierakuma pozīciju stiprināšanai. Jāatzīmē, šie ieraksti arī uzskatāmi parādīja no kādiem materiāliem tiek lipinātas šīs aizsardzības blindāžas. Lūk, Ingas Sprinģes reakcija uz Donalda Trampa saslimšanu: “Hm, gaidu, kā covid noliedzēji šo iegriezīs, jo vīruss taču neeksistē, bet Tramps ir viņu elks.”
Šajā ierakstā, vienā teikumā, kā klasiskā propagandistu mācību grāmatā, satilpināti vairāki tipiski propagandas paņēmieni. Sprinģe, savus iedomātos pretiniekus nosaucot par “covid noliedzējiem”, ar uzpirksteņu spēlmaņa veiklību samaina jēdzienus. Mēreni covidskeptiķi tiek sajaukti ar mistiskiem “covid noliedzējiem”, kuri uzskata, ka “vīruss taču neeksistē”.
Droši vien ir cilvēki, kuri uzskata, ka “vīruss neeksistē”, taču tā ir neliela margināla grupa, kurai nav nopietnas ietekmes uz sabiedrisko domu. Cita lieta, ka ir liela to cilvēku daļa, kuri skeptiski raugās uz līdzšinējo pandēmijas ierobežošanas praksi; kura šaubās par vīrusa reālo bīstamību un vienkārši aicina nekrist histērijā. Šie cilvēki dzird ļoti pretrunīgu informāciju no dažādiem avotiem, un tāpēc izsaka savu autonomu, skeptisku viedokli. Šiem cilvēkiem jau ir daudz lielāka ietekme uz sabiedrisko domu, un patiesībā viņi arī ir Spriņģes īstais uzbrukumu mērķis. Tad kāpēc pārbīdīt fokusu? Kāpēc runāt par “vīruss taču neeksistē”? Nu, vienkārši tāpēc, ka būtu daudz grūtāk gūt pārsvaru šai viedokļu cīņā, godīgi pasakot, ka pastāv cilvēki, kuri nevis noliedz vīrusa eksistenci, bet gan pretrunīgas informācijas apstākļos nepiekrīt visam, ko iesaka Sprinģes tipa propagandisti.
Par to, ka saistībā ar “Covid-19” valda zināms apjukums raksta Līga Stafecka: “Komunikācija par Covid19 situāciju šoreiz ir slikta: izplatība kāpj, skaidrojumi skopi. Tiem, kas piesardzīgi bijuši līdz šim: mērena baiļu sajūta, ka neviens vairs nekontrolē situāciju: pavasarī pie šādiem rādītājiem viss būtu ciet. Šoreiz - neviena "galva" neskaidro stratēģiju.”
Paredzot masku obligātas lietošanas ieviešanu, saasinājusies diskusija arī par šo tēmu. Lūk, ironisks ieraksts, kuram vajadzētu it kā liecināt par masku bezjēdzīguma aizstāvju aprobežotību.
Artūrs Lontons: Vai masku noliedzēji noliedz arī sprādzēšanos pie stūres?
- josta ir verdzības simbols. Kas tālāk?
- visiem mašīnā esošajiem jāvelk roku dzelži?
- Iespēja iekļūt smagā avārijā ir riktīgi neliela
- Vairāk cilvēku mirst no sirds slimībām, nekā autoavārijām.
Ēriks Stendzenieks: Drošības jostu vajadzību nosaka fizika. Ja ķieģeli miljonreiz palaidīs vaļā, tas miljons reizes uzkritīs uz kājas, nevis uzlidos pie griestiem. Kovidiādē maskas tad vajag, tad nevajag, tad - tikai slimiem, tad tikai sabiedriskajā, tad pietiek ar šalli utt. Katrs bļauj, ko citu.
Artūrs Lontons: Nu pag, kāds sakars jostai ar ķieģeli? Par jostām jau arī ir dafiga argumentu - man pusmāsai dzīvību izglāba nevis josta, bet fakts, ka viņa no priekšējās vietas pamanījās aizlīst salona aizmugurē.
Ēriks Stendzenieks: Tāds, ka ķieģelis vienmēr kritīs uz kājas ar paātrinājumu 9,81 metrs sekundē ik sekundi un arī auto iemaucot cietā šķērslī fizika nemainās. Sure, var pārlīst aizmugurē. No 1000 gadījumiem 1-ā moš sanāks. Savukārt, 1000x nevelkot masku saslims tieši neviens. Vispār nav korelācijas.
Artūrs Lontons: Saslims tieši neviens? Ko tu ar to domā? Ja tu iečufānī noteiktu skaitu covid vīrusa daļiņu, tas saslimšanas iespējas procents arī normāli pieaug. Ir vairāki akadēmiski papīri par viral load korelāciju ar slimības gaitu un komplikācijām
Ēriks Stendzenieks: "Vairāki akadēmiski papīri" :D. Ja redzēji pievienoto "WHO" rekomendāciju par masku potenciālo bīstamību, tad... Kur vēl akadēmiskāk? Kas kur pieaug? Visi ķip nēsā līdzi 100 iepakotas maskas, ko maina pēc katras pieskaršanās šņobelim? Jeb izvelk saburzītu no sasvīdušas ķešas?
---
Lielu ievērību izpelnījās Kaspara Zandberga īsais ieraksts: “Drošā Rīgas veloinfrastruktūra”, ar klāt pievienotu bildi, kurā redzams velobraucējs uz Zemitānu tilta sabiedriskā transporta joslas ar mazu bērnu uz bagāžas sēdekļa, kuru pie pašas apmales piespiedusi smagā automašīna.
Tviterpublika sadalījās divās samērā līdzīgās daļās. Vieni izteica savu sašutumu par bērna tēva vieglprātību, kamēr citi par smago automašīnu šoferu nekaunību, kuri bez aiztures garā rindā stāv uz sabiedriskā transporta joslas.
Gunta Sloga: Abstrahējoties no briesmīgās veloinfrastruktūras, šī bilde tomēr galvenokārt uzdod jautājumu par konkrētā tēva bezatbildību.
Viesturs Radovics: Riteņbraucējs sevi izvirza uz gada muļķa titulu.
Lauris Lizbovskis: Tētis brauc pa sabiedriskā transporta joslu, kurā atļauta arī riteņbraucēju pārvietošanās. Jautājums, ko te dara atsaldeņi ar smagajām mašīnām? Ietves te ir noslēgtas. Un jā, arī tikšana pāri VEF gaisa tiltam nav mazāk bīstama pa superšaurajām ietvēm ar stabiem. Vnk - tā ir Rīga
Guntis Šmaukstelis: Jap, šī ir ikdiena uz Zemitāna tilta. Daudzi auto neievēro sabiedrisko joslu un pat speciāli "spiež nost" velo... Risinājums velojosla ar atdurēm?
Eva Johansone: Es arī pāris reižu esmu nonākusi šādās situācijās. Lai arī ir autovadītājas tiesības, CSN pārzinu un uz ceļa jūtos droši, infrastruktūras dēļ (ja aizmugurē dēls) braucu pa gājēju celiņiem.
Ivars Brediks: Arī vienatnē ar velo jābrauc tur, kur ir drošāk. Lai arī, manuprāt, gājējs ir visneprognozējamākais satiksmes dalībnieks, tomēr sekas no iespējamas sadursmes ar viņu ir nesalīdzināmas ar jebkādu auto. Mana ikdienas trase ir Brīvības iela, braucu tikai pa ietvi.
Šis pēdējais ieraksts precīzi raksturo to dažu īpatņu domāšanu, kuras dēļ velosipēdistus necieš ne autobraucēji, ne kājāmgājēji. Viņš brauc ar savu transporta līdzekli pa GĀJĒJU ietvi (sic!) un spriedelē, ka “ gājējs ir visneprognozējamākais satiksmes dalībnieks”, bet “tā kā sekas (viņam, ne gājējam) no iespējamas sadursmes ar viņu ir nesalīdzināmas ar jebkādu auto”, tad “braucu tikai pa ietvi”. Cilvēks vienkārši dzīvo kaut kādā paralēlā izpratnē par vēlamo satiksmes kārtību pilsētā un pat nenojauš, ka tā ir pilnīgi absurda. Citus ne tikai traucējoša, bet arī fiziski apdraudoša.
