„Viens no kolēģiem teica: „Paldies, meitenes, uz redzi!” Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes,” sociālajā tīmeklī nule izteicās Alise Tīfentāle. Ja kolēģis atvadoties teiktu „Paldies, zinātņu doktore un Mazpampāļu nevainīgās jaunavas ordeņa kavaliere, uz redzi!” – tad Alise noteikti nebūtu tik traki apvainojusies. Bet stāsts nebūs par apvainošanos. Tas būs par iespējām, ko dod doktora grāds.
Nerunāsim par to, ka zinātņu doktorei acīmredzami ir problēmas ar pašnovērtējumu, ja nākas visiem atgādināt, ka viņa ir zinātņu doktore nevis kaut kāda tur vienkārši projekta vadītāja. Nerunāsim arī par to, ka uzruna „meitenes” ir tik vienkārša un nevainīga, ka to var uztvert tikai ar smaidu, nevis ar bērnišķīgi slimīgām aizdomām par „autoritātes atņemšanu”. Bet mikroagresija drīzāk ir mēģinājumi norādīt līdzcilvēkiem (patiesībā pat vairāk - kolēģiem!), kā viņiem runāt.
Alise Tīfentāle ir vairāku literāru grāmatu autore, un atliek vien cerēt, ka tā ir viena un tā pati Alise Tīfentāle, kura ir zinātņu doktore, grāmatu un rakstu autore un piedevām arī viena no kovidprojektu vadītājām. Ja ir divas vai pat vairākas šādas Alises, tad nu - piedodiet... Bet viena pilnīgi konkrēta Alise Tīfentāle patiešām ir valsts pētījumu programmas „Covid-19 seku mazināšanas” projekta vadītāja, un projekts saucas „Dzīve ar Covid-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē”. Projekta izpildes laiks: 1. jūlijs līdz 31. decembris. Jā, šā gada 31. decembris, nepārskatījāties. Un finansējums: 497 580 eiro. Atkal nepārskatījāties.
Dažādos skaidrojošajos materiālos par šo konkrēto projektu rakstīts: „Projekta mērķis ir novērtēt Latvijas valsts un sabiedrības gatavību un izmantoto mehānismu efektivitāti krīzes pārvarēšanā un sagatavot priekšlikumus turpmākās rīcības scenārijiem, lai stiprinātu sabiedrības noturību pret krīzēm nākotnē.” Viedi vārdi. Tikai - neko neizsakoši, tāds ierastais birokrātiski pseidozinātniskais „bla-bla”, kas skaidro nepieciešamību izstrādāt risinājumus, „veicot Latvijas sabiedrības uzvedības modeļu, vērtību transformācijas, sociālo procesu un iespējamo struktūras izmaiņu izpēti krīzes un pēckrīzes apstākļos”, „sabiedrības medijpratības veicināšanai un dezinformācijas novēršanai, sabiedrības pilsoniskās atbildības un līdzdalības veicināšanai”, „izglītības nozares digitālai transformācijai visu līmeņu izglītībā, izmantojot mākslīgā intelekta un paplašinātās realitātes tehnoloģijas un izstrādājot inovatīvas pieejas mācīšanās rezultātu monitoringam” utt., u.t.jpr.
Šādu projektu ir pulka: desmit līdzīgām pētījumu programmām ir atvēlēti pieci miljoni eiro. Oficiālais mērķis: ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību un aizsargāt iedzīvotājus. Patiešām cēli. Jau 20. maijā, pamatojoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas 30. aprīlī iesniegto ierosinājumu, Ministru Kabinets izdevis rīkojumu Nr. 278, nosakot Izglītības un zinātnes ministriju par atbildīgo institūciju un Veselības ministriju par līdzatbildīgo institūciju konkrētās programmas īstenošanā. Kautrējos jautāt, tomēr pajautāšu: no kura plauktiņa šī naudiņa - pieci miljoniņi?
„Mūsu projekts,” teikts Tīfentāles projekta anotācijā, „balstīts atziņā, ka jaunā situācija - dzīve ar Covid - prasa arī jaunus veidus, kā pētīt sabiedrību un kā analizēt sociāli politiskos procesus. Tāpēc mēs esam izveidojuši jauna veida sadarbības modeli, kurā zinātnieki no dažādām institūcijām un nozarēm veido jaunas zinātniskās grupas, kuras vieno nevis formāla piederība institūcijai, fakultātei, katedrai vai vienai konkrētai nozarei, bet gan kopīga vīzija par to, kā rast jaunu pieeju tai vai citai sociālai parādībai.” Ir pagājusi tieši puse no projekta īstenošanai atvēlētā laika, un ir noticis vesels viens seminārs. Vismaz neko citu neatradu projekta lapā. Ja kļūdos - palabojiet. Katrā ziņā nekādu „vīziju” vai „jaunu pieeju parādībām” tur neatradu. Un vēl mazāk cerību bija atrast „jaunu veidu” sabiedrības pētīšanā vai sociāli politisko procesu analīzē. Tukšpadsmit.
Nenoliedzot to, ka Ķīnas palaistais zaraznieks jāpēta un jānoliek pie vietas, visa šī dāsnā piķa kaisīšana izskatās pēc dzīrēm mēra laikā. Tūrisma industrija mūsu valstī ir nolikta nomiršanai, izglītības sistēma ir sabrauktas plekstes paskatā, mediķiem solītais algas paaugstinājums - kā vienmēr, - ierakstīts ar dakšām ūdenī. Bet mūsu valdīklas, raugi, dala miljonus „sabiedrības parādību pētīšanai”.
Un kur nu tikai tai! Paredzēta arī vienota valsts tēla izstrāde, kas izmaksās 1,39 miljonus eiro. Ekonomikas ministrija dzemdinājusi ziņojumu par nepieciešamību izstrādāt valsts tēla koncepciju, papildus kultūras aspektam izceļot Latvijas ekonomisko potenciālu! Miljons, komats, 390 tūkstoši būs nākamgad, bet šogad jau tiks izstrādāta valsts tēla mārketinga stratēģija. Kāda, ellē, stratēģija, ja tūrisms būs saknē izgriezts, bet ekonomika „attīstīsies” attālinātajā režīmā, tas ir, bez pievienotās vērtības! Labi esat iekārtojušies, īsajā kovidsaitītē turot valsti un tautu?
Cik ērti ir pelnīt uz šī kovidinstrumenta rēķina. Vieni pelna ar „projektiem”, citi - ar „tēla izstrādēm”, vēl citi - ar makaronu kāršanu uz nogurušajām vēlētāju ausīm. Vai visi pelnītāji ir zinātņu doktori? Nezinu. Bet arī mazvērtības kompleksu apsēstiem doktoriem ir milzu iespējas iedzīvoties uz kovidhistērijas rēķina.
