Tagad jau trešā augstā Latvijas Republikas amatpersona – pats Valsts prezidents Egils Levits ir pamanījis, ka no viena grāvja iebraukts pretējā. “Latvijas finanšu sistēmas “kapitālais” remonts – “netīrās naudas atmazgāšanas krāna aizdarīšana” – bija nepieciešams, taču šobrīd “mēs esam no viena grāvja iegājuši otrā grāvī” – uzraudzība, lai “izķertu netīro naudu, ir kļuvusi ļoti visaptveroša un faktiski attiecas uz katru pilsoni, kurš nonāk attaisnošanās pozīcijā: kāpēc tu esi samaksājis rēķinu, un ko tu darīji ar to naudu,”” intervijā laikrakstam “Diena” atzinis Egils Levits.
Pirms viņa diezgan līdzīgas atziņas izteica premjers Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība) un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
“Pilsonim nav jātaisnojas, kā viņš - normāls pilsonis - izlieto savu naudu, tas nav demokrātisks jautājums, izņemot tad, ja viņš pārkāpj likumu, ja ir konkrētas aizdomas. Bet tad tās aizdomas ir jāpamato, nevis jāstaigā līdzi un jāprasa: kāpēc tu nopirki to, kāpēc tu pārdevi to? Demokrātiskā valstī tas tā nevar būt, tā ir autoritāras valsts novērošana (es tagad pārspīlēju, jūs piezīmējiet, ka mans attēlojums ir pārspīlējums), bet jāapzinās, ka tas tā nevarētu būt un mums ir jāatgriežas ceļa vidū, nepieļaujot atkal naudas atmazgāšanas mašīnu, kas te bija līdz šim, bet arī netraucējot ekonomiku un neveidojot tādu vispārēju pilsoņu novērošanas mehānismu,” paudis Levits.
Viņš intervijā atzinis, ka lielākajā daļā Eiropas valstu tas viss ir normāli, “mēs vienkārši ļoti stipri noreaģējām uz to iepriekšējo situāciju un drusciņ pāršāvām pāri par strīpu. Te mums ar premjeru domas saskan, ka ir jātiek ārā no tā otrā grāvja”.
Levits, tāpat kā citi augstie amatvīri, kuriem atvērušās acis par grāvi, kurā iebraukts, diplomātiski nerunā par konkrētām institūcijām, kuru darbību rezultātā Latvijas tautsaimniecība ir iestrēgusi pie tritoniem un kurkuļiem, bet investīcijas un attīstība bēg projām. Taču neba nu komercbankas pašas izdomā, ka nevērs vaļā kādam kontu vai vērs to ciet. Komercbankas ir pārbiedētas no finanšu sistēmas kapitālā remonta, kurā tām atvēlēta “šausmīgā bērna” un “peramā puikas” loma. Komecbankas gan visas nav vienādas - ir “labās”, ar kurām Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītājai Ilzei Znotiņai ir patīkami runāt. Un ir “sliktās”. “Slikto” ir vairāk, bet tās ir mazas. “Labās” ir tās, kas apkalpo lielāko daļu iedzīvotāju algu, debetkaršu un vietējo maksājumu daļu. Bet pat arī tām ir bail no FID.
Visiem ir bail, tāpēc komercbanku sistēma Latvijā ir sterila kā šļirce iepakojumā - neviens netīrs cents vairs neizripo cauri banku kontiem. Toties Latvijai vairs nedraud nonākšana “Moneyval” pelēkajā sarakstā. Latvijai tagad jāgaida, lai to iekļauj žilbinoši baltā saraksta pirmajā vietā.
Augstie amatvīri vairāk vai mazāk tieši ir pauduši, ka vairs nav labi, taču pastāv inerce - ja FID ir sācis kapitālo remontu, tad tā vienkārši vairs nevar nokāpt no iesāktā kursa. Premjers, Valsts prezidents un Latvijas Bankas prezidents var paust viedokli, bet pašlaik Ilze Znotiņa ir ietekmīgāka par viņiem. Kad te pie mums atbrauca Francijas prezidents Emanuels Makrons, viņam papriekš bija jābrauc uz Raiņa bulvāri pie Znotiņas un tikai pēc tam jāprasa, kur ceļš uz Rīgas pili. Jo FID vadītāja tagad pārāka un varenāka.
Iespējams, Latvija viņas vadībā būs pirmā valsts, kura pēc ilgiem laikiem likvidēs banku sistēmu pavisam - latvju tauta vairs nezinās ne netīro, ne pelēko naudu, bet pāries uz naturālo saimniekošanu un bārteri - mainīsim mežā salasītās sēnes pret gliemežvākiem, gliemežvākus - pret sejas maskām.
