Karadarbības atsākšanās Kalnu Karabahā (Arcahā) kārtējo reizi apliecina, ka miers, kas civilizētajā pasaulē šķietami kļuvis pašsaprotams, balstās uz plānu humānisma un miermīlības kārtiņu, kura pārklāj cilvēku dzīvnieciskās zemapziņas dzīles. Miljons gadu senā cīņa par kumosu, par teritoriju, par sugas turpināšanu tik viegli no cilvēku galvām nepazūd, lai kā to gribētos tiem, kuri par šīm tēmām “gudri” un finansiāli izdevīgi spriedelē dažādas konferencēs un semināros.
Līdz ar to apelēšana pie “veselā saprāta”, “civilizētības”, “mūsdienās teritorija neko nenozīmē”, dod apmēram tādu pašu efektu kā masku nēsāšana pret vīrusu infekciju. Proti, ilūziju, ka problēma tiek risināta, lai gan notiek tikai risināšanas imitācija. Kad šīs “pareizās” frāzes tiek teiktas kādam Londonā dzīvojošam “progresistam”, tad viņš māj ar galvu un sociālajos tīklos raksta, cik biedējoši, ka armēņi un azerbaidžāņi ir gatavi viens otru noslaktēt tās teritorijas dēļ. Taču jebkuram armēnim vai azerbaidžānim, tās skan pavisam citādi, un varbūt tomēr ir vērts iejusties arī viņu ādā.
Var šausmināties par to, ka cilvēki ir gatavi karot teritorijas dēļ, taču pasaules vēsturē nav neviens gadījums, kad šādi teritoriāli konflikti būtu atrisināti pie sarunu galda bez lielākas vai mazākas vardarbības lietošanas. Bieži kā šādu risinājumu paraugs tiek piesaukta Elzasa-Lotringa. Vēsturiski tā ilgstoši bijusi teritoriālo strīdu avots starp vāciešiem un frančiem. Tagad tur starp Vāciju un Franciju nekādu robežu neesot, un neesot starpības, kam šī kādreiz tik strīdīgā teritorija pieder.
Taču būsim godīgi līdz galam. Līdz esošajai situācijai netika nonākts sarunu vai kaut kādas cilvēcīgas vienošanās rezultātā. Esošā situācija izveidojās pēc ārkārtīgi smagas Vācijas sagrāves karā, ko tā pati bija izraisījusi. Pat to, lai Strasbūra piederētu Francijai, tika izlietas ļoti daudzu cilvēku asinis (likteņa ironijas dēļ francūži nebija galvenie, kuri izcīnīja šo zemju piederību Francijai). Ja gribam Elzasu likt kā paraugu, tad arī jānorāda, ka šīs gadsimtus vāciešu apdzīvotās zemes ne tikai nonāca Francijas jurisdikcijā, bet arī tika brutāli pārfranciskotas.
Kad pirmo reizi gatavojos apmeklēt Strasbūru, tad jau pirms brauciena domāju - cik daudz tur būs palicis vāciskā? Varu pateikt - Strasbūrā vācu valodu nelieto un vairums etnisko vāciešu no turienes jau sen atpakaļ (uzreiz pēc kara) ir padzīti. Vienīgā liecība par to, ka tur kādreiz dzīvojuši vācieši, ir vāciskā arhitektūra Strabūras vecpilsētā. Protams, mūsdienās par to nerunā, un vairumam vāciešu tas nešķiet nekāds nacionālais pazemojums. Galu galā par savu augstprātību un atbalstu Hitlera noziedzīgajam režīmam ir bijis dārgi jāmaksā. Tai skaitā ar teritoriju. Ne tikai Elzasu un Lotringu, bet arī Austrumprūsiju, Silēziju un Pomerāniju.
Karabahas (Arcahas) konflikts ļoti uzskatāmi atsedz līdzīgu konfliktu risināšanas sarežģītību. Kāda ir tā būtība? Tā ir pretruna starp tautu tiesībām uz pašnoteikšanos un valstu robežu negrozīšanu. Azerbaidžānas teritorijā ir plašs apgabals (12 000 kv. km), kuru jau kopš senseniem laikiem apdzīvo armēņi. Kā šis apgabals nonāca Azerbaidžānas sastāvā, tas ir cits jautājums, lai gan tieši uz to uzmanību vērš Armēnijas puse. Starptautiskās tiesības neparedz pārskatīt senus, kādam šķietami netaisnīgus robežjautājumus. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās robežas ir negrozāmas. Tāpēc visas teritorijas, kurās robežas bez abu pušu piekrišanas ir mainītas, starptautiski netiek atzītas (kā, piemēram, Krimas pievienošana Krievijai).
Īpašs ir Kosovas gadījums. Kosovā plaša vardarbība turpinājās vairāk kā desmit gadus, par spīti dažādām miera uzturēšanas operācijām ar visplašāko, tai skaitā ANO miera uzturētāju līdzdalību. Tikai pēc tam, kad tika izmēģināti visi iespējamie varianti, bet vardarbību novērst neizdevās, tad kā galējais līdzeklis tika pieņemts lēmums par jaunas valsts izveidošanu. Jāatzīmē, ka pārsvarā albāņu apdzīvotā teritorija (albāņi tur dzīvo vismaz pēdējos 500 gadus) netika pievienota Albānijai, bet izveidota jauna valsts. Tāpat jānorāda, ka ne visas valstis šo jauno valsti ir atzinušas. No otras puses, jāatzīst, ka etnisko vardarbību tur, ja ne pilnībā, tad lielā mērā ir izdevies novērst.
Tātad Azerbaidžānas teritorijā ir pašpasludināta “valsts” - Arcaha (Kalnu Karabaha), kuru neviena ANO dalībvalsts, pat Armēnija, neatzīst. To atzīst tikai trīs līdzīgas pseidovalstis. Pārsvarā tur dzīvo armēņi. Visi viņi ir dzīvi cilvēki, kuriem šajā zemē ir vairāku paaudžu saknes. Nonākt zem azerbaidžāņu varas viņi ne par ko negrib. Par savu neatkarību (lietosim šo vārdu bez pēdiņām) viņi ir gatavi cīnīties līdz pēdējam. Arī pašā Armēnijā Arcahas “atdošana” novestu pie milzīga nacionālā pazemojuma (ja kādam Londonā vai Rīgā šķiet, ka tas nav nekāds pazemojums, tad pasakiet to kādam armēnim).
Armēnija atrodas divu vēsturiski naidīgu valstu ielenkumā. Ilgstošā cīņa par Karabahu (Arcahu) attiecības ar Azerbaidžānu nekādi nepadara draudzīgākas, bet Turcijas kā Osmaņu impērijas pēcteces nevēlēšanās atzīt armēņu genocīdu 1915. gadā runā pati par sevi. Bruņotais konflikts starp abām Aizkaukāza padomju republikām uzliesmoja 1988. gadā tiklīdz kaut drusku kļuva vaļīgāka centralizētā Maskavas (PSRS) valsts vertikāle. Konfliktu izdevās kaut kā noslāpēt 1994. gadā, kad ar starptautisko, tai skaitā Krievijas spēku palīdzību izdevās noslēgt pamieru, kas ar nelieliem pārkāpumiem noturējās līdz par pēdējam laikam.
Kas pa šiem gadiem mainījies? Pirmām kārtām, starptautiskais klimats. Ja 1994. gadā Turcija nopietni gatavojās sarunām par uzņemšanu ES, un bija laicīga valsts ar nepārprotamu kustību demokrātijas virzienā, tad tagad Turcija ir pusautoritāra valsts ar neskaidru kustību austrumu despotijas un islamizācijas virzienā. Turcijas līderis Redžeps Taīps Erdogans pat vairs necenšas koķetēt ar Rietumu kreiso diskursu un neslēpj savas impēriski revanšistiskās ambīcijas.
Lai arī ziņas no reģiona ir pretrunīgas un no ticamības viedokļa šaubīgas, fakti liecina par to, ka konfliktu aizsāka Azerbaidžānas puse. Tas ir arī loģiski, jo Armēniju līdz šim viss pamatvilcienos apmierināja. Tai konflikta eskalācija noteikti nav vajadzīga. Gandrīz visi eksperti atzīst, ka bez Turcijas atbalsta diez vai Baku ko tamlīdzīgu uzsāktu. Tā kā Armēnijas drošību lielā mērā garantē Krievija, tad arī Putina remdenā (maigi sakot) attieksme pret Pašinjana tautas aktivitāšu rezultātā pie varas tikušo valdību, iedrošināja Azerbaidžānas pusi uz aktīvāku darbību.
Pastāv pat versija, ka Karabahas konfliktu netieši izprovocējusi Krievija, lai 1) parādītu visiem, ka tautas revolūciju rezultātā pie varas tikusī valdība postpadomju telpā ir nevēlama, un tai jārēķinās ar dažādām nepatikšanām; 2) novērstu uzmanību no divām citām politiskām krīzēm - notikumiem Baltkrievijā un Navaļnija indēšanas lietu. Taču tas jau vairāk no konspirāciju teoriju apcirkņa, lai gan sakritis tā, ka izklausās pat visai ticami.
Kas gaidāms tālāk? Prognozes politikā ir nepateicīga lieta, bet armēņu tauta ir gatava cīnīties līdz galam. Tas arī saprotams, jo no viņu puses uz spēles ir reālu, tur dzīvojošu cilvēku dzīves. Azerbaidžānas pusei sanāk karot par zemi, kura viņiem ir nozīmīga, tomēr nav dzīvības un nāves jautājums. Tāpēc nedomāju, ka notiks kardinālas situācijas izmaiņas. Cita lieta, ka konflikta gaitā iespējams liels bojā gājušo skaits no abām pusēm. Tāpat arī visas puses, ieskaitot Krieviju, Turciju, Irānu, ES un ASV, īstenos kaut kādus politiskus manevrus, cenšoties palielināt savu ietekmi reģionā.
Ko šajā situācijā darīt Latvijai? Novēlēt pēc iespējas ātrāk konfliktu izbeigt ar mazāk kritušajiem un ievainotajiem, un atgriezties pie agrākajiem pamiera noteikumiem (jo visas puses apmierinošs galīgais rezultāts šobrīd nav iespējams). Tā kā abām pusēm ir sava taisnība, tad valstiskā līmenī mums labāk ievērot pilnīgu neitralitāti. Privāti katrs var ieņemt sev pieņemamāko pozīciju.
