Šonedēļ sākas ANO Ģenerālās asamblejas jubilejas – 75. gadskārtas – sesija. Ņemot vērā Covid-19a pandēmiju, vairums runātāju uzstājās attālinātā režīmā. Arī Latvijas prezidents Egils Levits attālināti nolasīja savu uzrunu, kurā izklāstīja mūsu valsts redzējumu uz pasaulē notiekošo.
Pēdējā laikā no dažādām pusēm vērojami centieni devalvēt ANO kā pasaules galvenās politiskās organizācijas nozīmi. Tiek uzsvērts, ka tā nespēj novērst konfliktus, tai nav pietiekoši spēcīgu instrumentu, lai kaut ko būtiski ietekmētu, un vispār tā pārvērtusies par tukšu pļāpātuvi, no kuras maza jēga. Lai arī šie apgalvojumi ir daļēji pamatoti, ANO tomēr ir galvenā globālā institūcija, kurā turpinās politiskās diskusijas jeb kā pie mums sākuši gramatiski nepareizi teikt - debate. Lai arī valstu vadītāju uzstāšanās varbūt vairs nav tik spilgtas kā kādreiz, kad ANO tribīnē ar savām performancēm izrādījās Hruščovs vai Fidels Kastro, tās tomēr precīzi iezīmē katras valsts pozīciju svarīgākajos jautājumos. Tāpēc ir svarīgi zināt, kādas ir šīs pozīcijas.
Mūsu valsts prezidenta uzstāšanos var nosacīti sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā Levits uzsvēra Latvijas piederību globālajam meinstrīmam. Mēs esam vēstures “pareizajā pusē”, esam kopā ar visiem un nedomājam globālo plūdumu novirzīt kādā īpašā gultnē. Citiem vārdiem, ja visi saka, iesim pa kreisi, tad mēs nebūsim tie, kas teiks, ka varbūt tomēr jāiet pa labi. Kā visi, tā arī mēs. Līdz ar to, runas pirmo daļu veidoja standartfrāzes par sadarbību pandēmijas apturēšanā, esošās politiskās kārtības uzturēšanu kā drošības garantu, sieviešu tiesību aizstāvību, cīņu pret klimata pārmaiņām un tamlīdzīgām lietām, kas apliecina mūsu piederību “normālo” valstu blokam. To visu saku bez mazākās ironijas, jo arī
Latvijā netrūkst to, kuri dažādu iemeslu dēļ gribētu, lai Levits pateiktu ko tādu, ko varētu traktēt kā - ejiet jūs visi, kur gribat, bet mēs iesim savu ceļu. Par laimi, šādu nenopietnu, bezatbildīgu politiku mūsu valsts prezidents neatļaujas.
Savas runas otrajā (krietni īsākajā un nobeiguma) daļā Levits runāja par to, kas skar tieši mūsu reģionu. Par dezinformācijas vilni, par vēstures sagrozīšanu un autoritārisma pieaugumu mūsu austrumu kaimiņvalstīs Krievijā un Baltkrievijā. Viņš skaidri norādīja, ka “Krievija konsekventi cenšas padarīt vēsturi par savas dezinformācijas līdzekli” un aicināja izveidot neatkarīgu, starptautisku speciālistu grupu, kas izmeklētu Alekseja Navaļnija indēšanu. Tāpat Levits aicināja, “Krieviju atturēties no tālākas iejaukšanās Baltkrievijā notiekošajā, ļaujot pašiem baltkrieviem lemt par savas valsts nākotni”.
Jāatzīmē, ka arī šoreiz viņš nevarēja atturēties no savdabīgiem formulējumiem. Savu uzrunu Levits noslēdza ar visai dīvainu novēlējumu - “censties izmantot visu, ko šis neparastais laiks mums sniedz. Smeļoties iedvesmu kopīgajos pārdzīvojumos, ko mums sagādāja Covid-19 pandēmija, aicinu nepagurstoši turpināt...”. Smelties iedvesmu pandēmijā, jāatzīst ir visai oriģināls aicinājums.
Ja mūsu Valsts prezidenta uzruna vairāk interesē mūs pašus, tad pasaules uzmanību saistīja globālo līderu teiktais. ASV prezidenta Donalda Trampa uzruna, sākas ar ANO 75 gadu jubilejas sasaisti ar pandēmiju. “75 gadus pēc uzvaras Otrajā pasaules karā un ANO dibināšanas mēs atkal esam ierauti globālajā karā - šoreiz pret neredzamu ienaidnieku - Ķīnas vīrusu.” Tramps koronavīrusu atkal nosauca par “Ķīnas vīrusu”, tādējādi liekot saprast, kura valsts, viņaprāt, ir galvenais ASV ienaidnieks. Savā īsajā runā (tikai 7 minūtes; Levitam - 12 minūtes) viņš nepieminēja neko, kas varētu interesēt mūs un pārējo Eiropu. Ķīna, Centrālamerikas valstu “cilvēku tirdzniecība” ir jautājumi, kuri Trampam šobrīd aktuāli (bez prezidenta vēlēšanu kampaņas).
Uz Trampa pārmetumiem Ķīnas līderis Sji Dziņpins atbildēja austrumnieciski atturīgi, sakot, ka visām valstīm nepieciešams kopīgi cīnīties ar pandēmiju un “jebkuri mēģinājumi šo procesu politizēt, ir noraidāmi”.
Latvijai svarīga varētu būt Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzstāšanās. Krievija ANO Ģenerālās asamblejas tribīni šogad izmantoja divreiz. Vispirms uzstājās ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kam pēdējā laikā nākas tēlot “sliktā policista” lomu. Arī šoreiz viņš savu 19 minūtes garo runu veltīja niknai Rietumu kritikai, atkārtojot Krievijas ierasto un arī pie mums samērā populāro naratīvu, ka Rietumi uzspiežot visām pārējām valstīm savus šauri liberālos dzīves noteikumus un nevēlas rēķināties ar citu valstu likumīgajām interesēm. Izklausās pat saprātīgi un taisnīgi, taču ar citu valstu “likumīgajām” interesēm Lavrovs un viņa atbalstītāji parasti saprot šo valstu valdošo kliķu intereses, kuras ar šo valstu sabiedrības interesēm ne vienmēr sakrīt.
Pārtulkojot šo Lavrova vēstījumu parastā cilvēku valodā, tas skan apmēram tā - ļaujiet mums [autoritāru režīmu vadītājiem] darīt sev pakļautajās teritorijās, ko gribam, un nebāziet degunu tur, kur jums to neprasa. Ja gribēsim, tad indēsim opozicionārus un ar gumijas stekiem dauzīsim tos, kas mums traucē. Un jūs nejaucieties vēl pa vidu.
Putins, uzstājoties nākamajā dienā pēc Lavrova, tēloja, ja ne labo, tad vismaz nedaudz miermīlīgāku “policistu”. Viņš aicināja pasauli uz sadarbību bez robežām un sankcijām. Faktiski pasakot to pašu, ko Lavrovs, tikai maigākā formā - mēs darīsim, ko gribēsim, bet jūs to pieņemiet kā mūsu darīšanu, nebāzieties ar savām sankcijām, un tad mēs visi kopā dzīvosim miera vējos.
Uzsvērdams ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu veto tiesību saglabāšanas nozīmi, Putins norādīja, ka ANO vairāk jārēķinās ar visu interesēm, tādējādi it kā netieši atkārtojot jau agrāk pausto ideju par nepieciešamību visām piecām ANO galvenajām valstīm uzņemties nerakstītu atbildību par noteiktām pasaules daļām. Tas, ka šī ideja (bieži dēvēta par “Jalta 2”) šobrīd neatbilst Rietumu pasaulē valdošajam redzējumam par lietu vēlamo kārtību, Putinu īpaši neuztrauc. Līdz 2036. gadam, kad pēc nesen pieņemtajiem konstitūcijas grozījumiem, beidzas viņa prezidentūras termiņš, vēl visādi var mainīties šis pasaulē valdošais redzējums.
