„Šuplinskas kundze, jūs nevarat būt Latvijas Izglītības ministrijas vadītāja. Jūs dzīvojat citā realitātē. Ministrija nav soda iestāde, tai ir citas funkcijas, citi uzdevumi un citas prioritātes. Jūs neesat izpildījusi nevienu no saviem solījumiem, un jums pat nav kauna par to. Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” „sejugrāmatā” pirmdien ierakstīja Anna Vladova („Saskaņa”), Rīgas 80. vidusskolas direktore. Šis ieraksts sociālajos tīklos izsauca mērenu rudens vētru.
Protams, ieraksts bija garāks. Par to, ka Rīgas skolās katastrofāli trūkst skolotāju. „Trīs nedēļas pēc izglītības procesa sākuma vismaz 12 Rīgas skolas turpina meklēt skolotājus. Trūkst matemātiķu, informātikas, ķīmiķu, fiziķu, mūzikas skolotāju un latviešu valodas skolotāju,” turpina Anna Vladova. Par to, ka nav nekā no tā, ko solīja ministre Šuplinska, toties ir nebeidzami kursi un jauns pienākumu klāsts: „Skolām jāievēro epidemioloģiskie norādījumi, jānodrošina attālums starp bērniem, jānodrošina skolas dezinfekcija, jāizdomā neiedomājamas bērnu distancēšanas kombinācijas, ēdināšana, un, pats galvenais, protams, „augstas kvalitātes” mācību process. Skolotāji vazājas pa klasēm, vēdina, dezinficē, aizsargā bērnus, pēc tam māca, pēc tam atkal dezinficē, ved bērnus uz ēdnīcu vai sporta zāli, pēc tam skrien uz nākamo nodarbību citā skolas spārnā, atkal vēdina, dezinficē... un tālāk uz apli. Pārslodze, nervu spriedze un elementārs fizisks nogurums liek sevi manīt.”
Bet tas vēl nav viss. „Skolās jau ir sākušas pārbaudes par kompetenču reformas veikšanu!” - raksta Vladova.
Nez, ko pārbaudīs? Kā vecāki māca saviem bērniem matemātiku vai fiziku? Pārbaudīs, kā vecāki izmanto kompetenču pieeju, kaut arī atbilstošu mācību grāmatu nav, turklāt neviens lāga nezina, ko tā „kompetenču izglītība” nozīmē? Anna Vladova brīdina, ka „mēs zaudējam šo profesiju kopā ar izglītības kvalitāti”.
Domāju, ka līdz ar kvalitāti zūd arī cieņa pret skolotāju, zūd interese par pedagoga profesiju, kā rezultātā iestājies totāls skolotāju trūkums. Un „jaukākais” ir tas, ka cieņa pret skolotāju zudusi ne tikai to jaunļaužu vidū, kuri izvēlas profesiju, bet arī daudzos citos sabiedrības segmentos: jauniešos, viņu vecākos, ierēdņos, valdībā, parlamentā utt., utjpr.
Tā vietā, lai sakārtotu izglītības sistēmu, lai līdzētu izkulties skolām no pedagogu trūkuma, lai celtos un ietu gulēt ar domu par skolotāja prestiža un algu celšanu, mūsu izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) nodarbojas ar „svarīgākām” lietām, kas nozīmīguma skalā, protams, ir augstākajā vietā. Viena no tām - „kompetenču izglītība”, ko ļoti liela daļa pedagogu uzskata par absurdu. Vēl cita lieta - Latvijas augstskolu sagraušanas nebeidzamais stāsts. Tomēr ne viens, ne otrs mērķis līdz galam tā arī nav sašauts. Vēl, kā smejies, darba daudz. Bet tā kā centības ministrei netrūkst, jādomā, ka uzvara nav aiz kalniem.
Taču ir arī tādi it kā necilāki mērķi. Tomēr tie izskatās necili tikai pirmajā mērījumā. Patiesībā tie ir megasvarīgi: izdreijāt no skolēniem mūsdienīgi domājošus, lietpratīgus, iekļaujošus... paga, kādus vēl dziļumpilnus vārdus mēs varētu piemērot šai reformai, kas veidos pilnīgi jauna tipa skolēnus? Un šī reforma, kā mēs zinām, būs jēgpilna, ar caurviju un summatīviem motīviem, ar kognitīvu drošumspēju un formatīvu izpratību. Kāpēc tik smalki? Tāpēc, ka Izglītības ministrijai, ražojot reformu, jāapgūst 18,5 miljoni eiro. Piekritīsit, tas nav nekāds joks. Tāpēc vārdiem, kas apraksta reformas dziļo būtību, jāskan gudri. Tieši tāpat ir ar to jauniešu audzināšanu - tai jābūt gudrai.
Gudrības smelšanai čakli piestrādājis Valsts izglītības satura centrs (VISC), kas ir izglītības un zinātnes ministres pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Tā, piemēram, visiem skaidrs, ka bez vizuālās mākslas studijām skolās neiztikt ni un ni. Un tā tas arī ir: dailei jābūt gan iekšās, gan ārās. Tāpēc VISC izstrādājis mākslas apguves tematus 7. klasei: gaisma mākslā; fantastiskie tēli dažādās kultūrās; pozitīvais un negatīvais laukums; jūtu un emociju ekspresija portretā; arhitektūra un vide.
Labi. Kas mums ir fantastiskie tēli? Hanss Ruedi Gīgers (Hans Ruedi Giger), Antonijs Gormlejs (Antony Gormley), Žans Mišels Baskjā (Jean Michel Basquiat). Psihiatriem tur būtu daudz, ko teikt. Bet 7. klases skolēniem šie „fantastiskie tēli” ir tieši laikā, lai meklētu zālīti, ar ko nodūmot pirmos iespaidus...
Kāda skolotāja, aplūkojusi itin visus VISC piedāvājumus, man raksta: „Ministrija teiks, ka skolotājs taču pats var izvēlēties materiālus. Taisnība, protams, ka var! Skolotājs var visu. Gandrīz. Bet ko tad dara VISC? Un kāds tad ir šīs mācību programmas un tās piedāvāto mācību materiālus „sausais atlikums”? Vai šīs acīmredzamās kļūdas ir pārskatīšanās un nejaušība vai tomēr bezatbildība un VISC ekspertu kompetences trūkums? Bet varbūt - jaunā mācību gada joks?” Skolotāja vaicā: „Pat ja 5. - 8. klašu skolēnus mēs gribētu ēdināt tikai ar modernās mākslas putru, vai tiešām ir tik maz kvalitatīvas mākslas, ka vairākkārt katliņā jāber vieni un tie paši vārdi? (..) Mazliet dīvaina sajūta pārņem, redzot, ka no viduslaiku mākslas ir palicis tikai ēnu teātris. Nožēlojami! Jā, mūsu iekšējie kompleksi, mazvērtība un mazdūšība te sit augstu vilni. Protams - nav īsti ētiski lielīties ar savu bērnu. Jānogaida, lai citi paslavē. Lai brauc japāņi un amerikāņi skatīties mūsu skaisto Rīgu! Lai apbrīno mūsu Vecrīgas viduslaiku arhitektūru! Viņiem jau nekā tāda nav, tāpēc arī brīnās. Bet mēs kautrīgi klusēsim un nestāstīsim skolēniem, ka, piemēram, Rīgas Doms ir lielākais viduslaiku sakrālās arhitektūras piemineklis visā Baltijā. (..) Mēs esam tik moderni un radoši, ka jau pirms 15 gadiem no sākumskolas mācību grāmatām izmēzām visas kukažiņas un gandrīz visas tautasdziesmas, vietā liekot moderno literatūru, kuras taktsmērs, salīdzinot ar dainām, tāds „pļurkt - pļurkt” vien ir. Bet savādāks jaut tas arī nevar būt, jo galvā ir tikai ātri vārāmais materiāls. Vizuālajā mākslā mēs pārlecam pāri paši sev - Purvītim, Pauļukam, Rozentālam, Bērziņam, Zariņam... Skolotājs stāv un domā, bet nostāvēt grūti, jo ir tāda sajūta, ka papēdī kāds iedzinis pamatīgu skabargu. Un iet ar to ir ļoti sāpīgi.”
Skolotājiem ne tikai skabargas, pat naglas sadzītas papēžos, un steriem, saujām vien. Ar nekompetences, tukšu solījumu un augstprātības āmuriem. Bet Izglītības ministrija tikai maļ savu maļamo - kompetences, kompetences... It kā tautas meldiņa melnā čūska, kas vidū jūras uz akmeņa, nebūtu jau gana samalusi.
