Ģimenes komēdijas “Bēthovens” ziedu laikos jokoja, ka uz jautājumu, – kas ir slavenais Bēthovens, daudzi atbildētu – liels, pinkains sanbernārs. Toreiz tas likās kā tāds mazliet skumīgs joks. Taču tagad, kad parādījusies ziņa, ka izcilais komponists – Ludvigs van Bēthovens – nonācis zem “Cancel culture” aktīvistu iznīcinošā ceļa ruļļa, jokot vairs negribas.
Šeit gan jāprecizē, ka pagaidām pret Bēthovenu uzstājas vien daži īpaši dedzīgi “woke” kustības aktīvisti, kuri viņa personā atraduši ļaunuma sakni. Jāsaka, kā ir. Kas meklē, tas atrod. Kas tad dižajam komponistam tiek inkriminēts?
Muzikologs Neits Slouns un dziedātājs Čārlijs Hārdings podkāstā “OnVox.com”, kas veidots sadarbībā ar Ņujorkas filharmoniju, analizējuši Bēthovena “Piekto simfoniju” un tajā saskatījuši visu to negatīvo, kas saistās ar klasisko mūziku un Rietumu kultūru. Izrādās, Bēthovena mūzika ar savu “smacējoši garlaicīgo, elitāro klasisko kultūru stiprina balto vīriešu valdīšanu un apspiež sieviešu, melnādaino un LGBTQ kopienas balsis”.
Bēthovena mūzika esot bijusi tik pamatīga un atšķirīga no visas iepriekšējās mūzikas, ka būtiski mainījusi uzvedības noteikumus koncertos. Koncertos ticis ieviests klusēšanas režīms (acīmredzot pirms Bēthovena mūziku klausījās fonā, cilvēkiem sarunājoties un citādi trokšņojot) un līdz mūsdienām saglabājies princips - aplaudēt tikai pašās beigās, nevis priekšnesuma laikā. Pēc “woke” ideologu pārliecības, šāda elitāra mūzikas baudīšana ir klajš “balto privilēģiju” apliecinājums, un tāpēc Bēthovens kā komponists “kancelējams”. Tas ir, izslēdzams no muzikālās aprites.
Ko lai šeit saka? Reiz pa televizoru, pārslēgdams programmas, uztrāpījos uz kanālu, kurā raida vecas padomju laiku filmas. Pa šo kanālu rādija 1939. gada filmu “Traktoristi”. Kaut kas mani šajā filmā ieinteresēja, un minūtes piecas to paskatījos. Acīs iekrita traktoristu apģērbi, viņu ārējais izskats. Jāuzver, ka filmā šie strādnieki bija nepārprotami pozitīvie tēli. Visi viņi bija uzsvērti netīros, saplēstos tērpos. Vienam no galvenajiem varoņiem mugurā bija svītraina “maika” ar diviem palieliem caurumiem uz vēdera. Visiem bija nošmulētas sejas un eļļainas rokas. Runāja viņi vienkāršā, lai neteiktu prastā valodā, ik pa brīdim uzsverot, ka izsakās pēc strādnieku-zemnieku parauga.
Šajā savulaik ļoti populārajā filmā bija precīzi attēlots padomju kultūras estētiskais imperatīvs - nekārtīgi, nevīžīgi, prasti ir labi. Savukārt padomju filmās par pilsoņu karu labi ģērbtie baltgvardi ar savām smalkajām (nedabīgajām) manierēm un pieklājīgo valodu bija nepārprotami “sliktie”, iepretim nevīžīgi apģērbtajiem un vienkāršā valodā runājošajiem “labajiem” sarkanarmiešiem.
1939. gada filmā “Traktoristi” tiek skaidri iezīmēts kreiso “progresa” estētikas ideāls - netīras, saplēstas drēbes, vienkārša, prasta valoda un “tautas” mūzika. Nekādi Bēthoveni uzvalkos un stērķelētos kreklos. Šodien šie ideāli atgriežas.
Ja mēs paskatāmies tā paša laika Holivudas filmas, tad tur estētika ir pilnīgi pretēja. Visi cilvēki ir holivudiski skaisti, perfekti apģērbti, bez nevienas krociņas. Vīrieši rūpīgi izgludinātos uzvalkos, kaklasaitēs, sievietes smalkās kleitās gluži ikdienišķās gaitās. Tagadējā kino situācija ir būtiski mainījusies. Kases grāvējā “Titāniks” jau atklāti tiek kariķēts bagātnieku stīvums un etiķetes ievērošana pie galda, kamēr īstā (pareizā un labā) dzīve notiek uz apakšējiem klājiem, kur cilvēki rūtainos strādnieku kreklos dejo uz galdiem. Faktiski notiek “Traktoristu” kultūras ideālu pārņemšana, kurā Bēthovenu klausās tikai atpalikuši snobi, kuriem nav vietas nākotnes pasaulē.
Skatoties uz šo “kultūras revolūciju”, mums ir viena neliela priekšrocība. Atšķirība no rietumniekiem mēs visu šo prastuma estetizāciju esam jau pieredzējuši, un zinām kādas tas rada sekas.
Šķībās sētas un bedrainās ietves ir sekas šai caurumaino, netīro kreklu idealizācijai.
Savukārt Rietumu pasaules sakārtotība, tīrība un pieklājība, par kuru savulaik jūsmojām, bija sekas šai vecajai Holivudas estētikai.
Tagad jūsma ir stipri noplakusi, jo Rietumu estētikas standarti, lai gan joprojām ir samērā augsti, visai strauji devalvējas. It visā. Paviršība, virspusība, nevērība ir jaunā norma, kura tiek sludināta zem brīvības saukļiem un aicinājumiem uz cīņu pret aizspriedumiem. Valda uzskats, - jo vienkāršāk un primitīvāk, jo progresīvāk, atšķirībā no “balto privilēģiju” laika paradigmas - jo sarežģītāk un tālāk no nosacītā meža, jo progresīvāk.
Raksta sākumā minētie mūziķi Slouns un Hārdings, “woke” ideoloģijas atmodināti, acīmredzot domā, ka pasaule, kurā “smacējoši garlaicīgā, elitārā” Bēthovena mūzika tiks aizslaucīta vēstures mēslainē kopā ar citām “balto privilēģiju” atliekām, kļūs labāka un taisnīgāka. Iestāsies sen gaidītā brālība un vienlīdzība [kā tas redzams (?) sabiedrībās, kur Bēthovenu nepazīst, neklausās un nesaprot]. Tā kā abi ir tipiski balto elitārā vidē auguši samērā jauni cilvēki, tad pieļauju, ka viņiem ir visas iespējas šos “labos” laikus, kad Bēthovens asociēsies vienīgi ar mīlīgu suni kādā senā ģimenes komēdijā, piedzīvot.
